Uz Operas lielās skatuves nupat ies vaļā ironizēšana, jandalēšana un figurēšana ar Karlsonu, kurš prot lidot, ar kanēļmaizītēm, spokiem, tortēm un Bokas jaunkundzi. Zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes visiem tik pazīstamo varoņu Brālīša un Karlsona dēkas vērosim baleta Karlsons lido… pirmizrādē 5. oktobrī – Jura Karlsona komponētajā mūzikā, Aivara Leimaņa horeogrāfijā, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieku izpildījumā, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā, Ilzes Vītoliņas kostīmos, diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā.
Viss sācies ar nejaušu, ekstravagantu iedomu: "Reiz iztēlojos, kā būtu, ja uz lielā plakāta pie Operas sienas būtu rakstīts: Juris Karlsons. Karlsons lido. Tas gan būtu viens labs mārketinga triks. Tad sāku fantazēt, jo ideja man iepatikās," Juris Karlsons atzīstas, ironizējot par sava uzvārda sakritību ar baleta titulvaroņa vārdu. "Visas trīs grāmatas par Karlsonu jau kopš bērnības zināju no galvas. Parunāju ar Aivaru Leimani un Operas vadību. Viņi piekrita. Tad domāju: ko nu lai daru? Kā lai tādu baletu uzrakstu?"
Vājš mierinājums, ka vispirms ar savu darbu bija jātiek galā libretistam?
Kad ar to radās visādas problēmas, teicu Aivaram Leimanim: liecies mierā, es braukšu uz laukiem un pēc nedēļas libretu atvedīšu. Uzrakstīju pats, līdzīgi kā abiem saviem iepriekšējiem baletiem Ugunī un Sidraba šķidrauts. Man katru reizi jāizdomā kāds uzdevums pašam sev – tīri tehnoloģiski. Izdomāju, ka atšķirībā no iepriekšējā šim vajadzētu būt "numuru" baletam. Kad abus cēlienus biju sadalījis ainās, radās vēl viena doma: tā kā baleta varoņi ir drusku ekscentriski, jāizdomā savs muzikāls knifs. Gluži kā Dena Brauna romānos, manā baletā ir iešifrētas alūzijas un dažbrīd pat mazi smaidi gan par populāriem baleta klasikas elementiem, gan baletmūziku. Tas ir tāds Karlsons no manas puses.
Parodija?
Man negribas lietot šo vārdu, jo tas viss ir ar mīļu smaidu. Intonācijas, tembri, orķestra paņēmieni. Darba gaitā iejautājos Aivaram Leimanim: paklau, kas tas par baletu bez valša?! Viņš atbild: kur tu liksi valsi? Es: nezinu, taču visos lielajos baletos tāds ir – Čaikovska Apburtajā princesē, Riekstkodī un Gulbju ezerā, Jāņa Mediņa Mīlas uzvarā. Izdomāju. Brīdī, kad Karlsons izveseļojas, varētu atvērties kāda skapja durvis un pēkšņi sākt birt konfektes – Serenāde, Vēsma, Sarkanā magone, Chupa Chups… Konfekšu valsis!
Labi, pieņemu, taisīsim – Aivars piekrita. Citā reizē zvana viņš: man vajag kankānu! Brīnījos, bet, ja baletmeistaram vajag kankānu, – tātad vajag. Esmu izstrādājis vadmotīvus, viens no tiem ir ģimenes mīlestības tēma. Baleta iestudēšanai bija jāprasa atļauja Astridas Lindgrēnes fondam. Fonds to deva, kaut arī atrakstīja, ka nevar iedomāties, kā tas izskatīsies baletā.
Un kā tad izskatās? Citādi nekā paša bērnības iztēlē?
Ilzes Vītoliņas kostīmi ir ļoti skaisti, Mārtiņš Vilkārsis uz skatuves uzlicis īstos Stokholmas jumtus… Virsrakstā ierakstīju, ka šis ir balets fantāzija bērniem un pieaugušajiem. Kas tad ir Karlsons? Mana paaudze pazīst senu teātra uzvedumu Jaunatnes teātrī, kurā brīnišķīga aktrise (Vera Singajevska – I. L.) tēloja nenosakāma izskata onkuli, taču būtībā Karlsons ir katrā no mums. Tas ir stāsts par ikvienu – gan pieaugušo, gan bērnu –, jo Karlsons ir Brālīša iekšējās pasaules, viņa fantāzijas rotaļu biedrs. Kāpēc rodas Karlsons? Tāpēc, ka Brālītis ļoti grib sunīti – draudziņu, par kuru rūpēties, kuru mīlēt un lolot. Baletā viņš ir mūsu ilgu un vēlmju pasaules tēls. Arī grāmatā Karlsonu neviens neredz, izņemot Brālīti, un tad vienā brīdi realitāte saplūst ar fantāzijas pasauli.
Būtībā visa mūsu fantāzijas pasaule ir uz realitātes robežas: ja mēs kaut ko ļoti vēlamies un ja ļoti daudz strādājam, tas piepildās. Piepildās arī Brālīša ilgas pēc drauga, mīļa sunīša, jo viņš to ļoti vēlas. Teātris ir fantāzijas realitāte. Mēs ejam uz teātri, lai piepildītu savas ilgas un redzētu tās realitātē. Galu galā arī Gulbju ezers, Riekstkodis, Apburtā princese, Mīlas uzvara ir pasakas. Arī Lāčplēsis.
Karlsons, kas dzīvo uz jumta bija jūsu bērnības grāmatu topā?
Nē, nebija. Mana iemīļotākā grāmata bija Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu. Brīnišķīga, liela, krāsaina grāmata cietos vākos. Tagad tā izdota no jauna, taču vairs nav tik brīnišķīga kā tad, kad pats vēl biju bērns.
Par to arī varētu tapt balets?
Varētu par visu ko. Režisors Eduards Smiļģis teica: dodiet man telefongrāmatu, es uztaisīšu izrādi! Bieži dzirdu žēlabas: nav libreta… Nav taisnība. Var uztaisīt pasakainus baletus, vajag tikai strādāt. Māsa Cūka, Brālis Oposums, Lauva. Paskaties – jau dejo, jau ir!
Kā lai jūtas komponists, ja visi tikai skatās?
Gulbju ezers. Otrais cēliens. Veras vaļā priekškars. Nekas vēl nenotiek, taču visi aplaudē, jo ir brīnišķīga scenogrāfija – ezers, peld gulbji. Baletā vispirms ir scenogrāfija – brīnišķīgi! Skaisti kostīmi – ai, cik lieliski! Un tad vēl arī dejo? Izcili! Ā, pareizi, ir vēl arī mūzika. Tā ir ceturtajā vietā. Tā nu cilvēks ir uzbūvēts.
Mīlestība uz dejas mākslu jums ir tāpēc, ka pats esat mācījies baletskolā?
Es domāju, ka tā ir gēnos. Ne velti šis ir mans trešais balets. Komponēju, un man acu priekšā ir visādas ainas un horeogrāfija. Būtībā jau pats esmu iedzīvojies katrā konfekšu papīrītī. Bērnībā es esot dungodams lēkājis pa māju un tirinājies. Uz baletskolu mani aizveda mamma, kura pati bija studējusi baletu kopā ar Helēnu Tangijevu- Birznieci. Četrus gadus mācījos kopā ar Mihailu Barišņikovu, Zitu Ersu un Litu Beiri.
Pazīstot baleta drēbi, bija kārdinājums jaukties horeogrāfa darbā?
Protams, bija, taču to nedrīkst darīt. Šo vēlmi es ļoti spēcīgi esmu sevī apspiedis, sevišķi zinot, ka man ir tāds raksturs, ka vienmēr jāmaisās pa vidu un jāmāca, kā vajag. Kas notiks, ja scenogrāfi vai kostīmu mākslinieki sāks mani pamācīt, kā jāraksta mūzika? Nedod dievs! Labs rezultāts ir tad, ja katrs profesionālis godprātīgi dara savu darbu.
Jaunajā baletā pasmejaties arī par sevi?
Lidoju no Berlīnes, skatījos uz mākoņiem un domāju, ko lai dara ar to valsi. Čaikovska valšu sākumā vienmēr ir arfas solo, vajadzētu drusciņ par to pasmieties. Tā maigi. Desmit kilometru augstumā lidojot virs mākoņiem, izdomāju, ka varētu pasmaidīt arī pats par sevi, uzrakstot arfas kadenci par paša komponēto Lielās mūzikas balvas fanfaru skaņām. Pat nav svarīgi, vai kāds to pamanīs. Tās ir pilnīgas muļķības, taču izklausās labi. Esmu iekodējis arī citus smaidiņus, pekstiņus, profesionālus knifiņus.
Kā mainījusies jūsu dzīve, kopš vairs neesat atbildīgajā izglītības un kultūras iestāžu vadītāja – Mūzikas akadēmijas rektora, Nacionālā kultūras centra direktora – amatā?
Ir pasakaina sajūta, ka esmu prom no visiem administratīvajiem pienākumiem. Bija tikai jāsagaida slieksnītis, kuram pārkāpu pāri (pensija – I. L.). To, ka dodos prom no valsts darba, es pateicu dienā, kad Intu Dālderi kultūras ministra amatā nomainīja Sarmīte Ēlerte. Kopā viesojoties Ādažu mūzikas skolā, izstāstīju Ēlertes kundzei, ka esmu jau uzrakstījis un Dālderim iesniedzis atlūgumu. "Un ko tad jūs darīsiet?" viņa man prasīja. Es atbildēju: "Rakstīšu memuārus." Par ko jūs rakstīsiet? Teicu – par sevi, taču tie būs īpatnēji memuāri. Rakstīšu memuārus baleta žanrā. Smejoties paskaidroju, ka komponēšu baletu par Karlsonu.
Rakstīt baletu paralēli visādiem citādiem pienākumiem būtu vienkārši neiespējami. Esmu pateicīgs Dievam un liktenim, ka mana dzīve tā sakārtojās, ka, atbrīvojies no administratīvajiem pienākumiem, uzreiz sāku komponēt lielu skaņdarbu. Ja ir bijis daudz pienākumu un pēkšņi esi no tiem brīvs, tāds brīdis dzīvē ir ļoti sarežģīts. Cilvēks ir apjucis un vairs nezina, kā dzīvot tālāk. Tu sēdi mājās četrās sienās un vari pat neiet ārā… Pamestības sajūta noved pat līdz letāliem gadījumiem. Es brīnišķīgi pārslīdēju šim bīstamajam slieksnim pāri un esmu uzrakstījis ne tikai baletu, bet arī trio, jaunu klaviersonāti un sakrālu opusu Le lagrime dell’anima/Dvēseles asaras, kuru Latvijas Radio koris ar pianistu Vestardu Šimku 17. oktobrī pirmatskaņos Doma baznīcā. Tekstu itāļu valodā uzrakstīju pats: Dvēseles asaras izgaist zvaigžņu mirdzumā/Vai Tu esi tur, kurp raugās mana sirds?.
Nekas nav apstājies, tikai mainījušies savienotie trauki. Šis trauks ir piepildījies ar dzīves pieredzi, kuru liekot lietā varu strādāt no sirds un visa spēka. Agrā jaunībā man ļoti patika Lista mūzika: impulsīva, ārišķīgi spoža. Lists trakulīgi nodzīvoja mūžu un pēc tam iestājās klosterī. Ar gadiem saproti, ka vairāk jāieklausās klusumā un sevī.
Par īstajiem memuāriem neesat domājis?
Nē. Es nevarētu atcerēties, kas kādreiz bijis. Tikai tad, ja kāds atgādina, pasaka priekšā, fails nāk vaļā. Es domāju, ka memuārus raksta tie, kuri jūtas vainīgi un grib attaisnoties. Lasot dažu labu Latvijā iznākušu grāmatu, brīnos, kā cilvēks pa dienām un minūtēm var atcerēties, kas noticis un kurš ko teicis pirms divdesmit gadiem. Man tādas atmiņas nav, un es neesmu rakstnieks. Es varu rakstīt notiņas. Operu gribētu uzrakstīt? Nezinu, vai spētu. Es apbrīnoju kolēģus, kuri raksta un ir iecerējuši operas. Man patīk balets. Ja jau abstrakti, tad līdz galam. Komponēšana ir ārkārtīgi smags darbs. Tas nav kā amerikāņu filmās, kurās iet gar jūru un izdomā simfonijas. Neko citu es nemāku, tāpēc to daru.
Balets Karlsons lido...
Pirmizrāde 5.X plkst. 19, 6.X plkst. 12 un 18, nākamās izrādes 20.X, 17.XI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 3–29