Pienācis brīdis atcerēties galvenās pieturas - Jānis Lūsēns skanīgi svin sešdesmito jubileju. Tai veltīto koncertu vidū vērienīgākais notiks komponista dzimšanas dienā, 7. aprīlī viņa dzimtajā Liepājā. Viņš šo vakaru iecerējis kā "ceļojumu laika mašīnā". Pirmā daļa būs veltīta muzikālā teātra pasaulei un tēmām, kas desmitiem un pat simtiem reižu uzrunājušas iestudējumos Kaupēn, mans mīļais, Sfinksa, Agrā rūsa, Sniega karaliene, Īkstīte, Neglītais pīlēns, Indriķa hronika, Hotel Kristina, Putnu opera un Meierovics.
Koncerta otrā daļa būs tāda, kāds ir Jānis Lūsēns pats, – te kluss un vērojošs, te bravūrīgs un delverīgs, taču nekad nezaudē ilgas pēc miera, tīrības, patiesuma. Būs gan pirmie soļi elektroniskajā mūzikā, gan dziesmas. Piedalīsies Zodiac, Ance Krauze, Zigfrīds Muktupāvels, Marija Naumova, Ingus Pētersons, Kristīne Zadovska, Andris Ērglis, Aija Vītoliņa, Uģis Roze, Aija Andrejeva, Igo, Ieva Sutugova, Raimonds Ozols, Ieva Akuratere, Ralfs Eilands, Anmary, Atis Ieviņš, Annija Putniņa, Elizabete Lukaševiča, Karīna Tatarinova un daudzi citi.
"Šajā koncertā nav neviena nejauša dalībnieka un neviena nejauša darba, visam ir savs stāsts," saka jubilārs. Viņu es sastopu studijas pagrabā: Mūzikas nama Daile pagalmā Jānis Lūsēns strinkšķina nelielu, mandolīnai līdzīgu instrumentu. Tā ir mandola, kuru viņš ir nopircis Portugālē. Pēc mūsu sarunas komponists devās uz koncertu Rēzeknē. 13. aprīlī Dzintaru koncertzālē skanēs viņa kino un teātra mūzika, savukārt 18. aprīlī VEF Kultūras pils Kamerzālē tuvplānā iepazīsim Jāņa Lūsēna instrumentāriju.
Tavā instrumentārijā ir liela dažādība – no indiešu bansuri flautas līdz Gunāra Kļaviņa konstruētajām, pārvadājamām una corda klavierēm, kas pārsteidz ar neparastu skanējumu.
Esmu liels mūzikas instrumentu fans. Būdams Portu, trīs stundas nosēdēju portugāļu ģitāru veikalā. No turienes atvedu divus instrumentus: mandolu (mandolīnas paveids) un beiroa ģitāru (viola beiroa), ko ātri savāca ģitārists Mārcis Auziņš. Jebkurā pasaules vietā vispirms dodos skatīties autentiskos mūzikas instrumentus. Protams, profesionālos. Eiropā ir daudz šādu veikaliņu, taču viss diemžēl ir suvenīru līmenī. Tur nopirktu bansuri flautu nevar spēlēt, tas ir vienkārši makšķerkāts ar caurumiņiem. Kopā ar dzīvesbiedri Eviju Mundeciemu ilgi meklējām bansuri flautu, kuru viņa spēlē programmā Aiz…, līdz pilnīgi nejauši kādā festivālā sastapu mūziķi, kura flauta skanēja tiešām labi. Viņš iedeva meistara koordinātes Indijā…
Esi drošs, ka daudzo lielā jubilejas koncerta dalībnieku, tavu radošo līdzgaitnieku, vidū neviens nav aizmirsts?
Droši vien kāds ir aizmirsts, bet tas neizslēdz pārdomātu pieeju. Koncerta pirmā daļa būs apmēram stundu un 45 minūtes gara, tajā ir fragmenti gandrīz no visiem maniem mūzikliem un skatuves darbiem. Tā bija jāveido kā neatkarīgs uzvedums. Uz skatuves būs mākslinieki, kuri kopā ar mani ir strādājuši muzikālajās izrādēs. Protams, centrā ir Zigfrīds Muktupāvels. Man ir palaimējies, ka man ir savs dziedātājs, ar kuru es strādāju, tāpat kā Mārtiņam Braunam savulaik palaimējās ar Niku Matvejevu un Jurim Kulakovam – ar Ievu Akurateri. Tas ir veiksmes stāsts – atrast savu īsto dziedātāju, ar kuru vari būt vienots. Skatoties dzejas tekstu, jau domāju par konkrētu cilvēku, kurš to dziedās.
Kas to nosaka: balss tips, priekšnesuma veids, cilvēciskās īpašības, dombiedrība? Varbūt vienkārši saprašanās ķīmija?
Muzikālajās izrādēs tas ir konkrēts arhetips, kāds ir vajadzīgs. Agrajā rūsā pat mainīju Ķikuļa kunga koncepciju. Gunāra Cilinska filmā (1979) viņš ir riebīgs vecis, ko tēloja Oļģerts Dunkers, es savam mūziklam ilgi nevarēju atrast Ķikuļa atveidotāju. Tad sapratu, ka ir jāmaina tēla koncepcija. Mūzikla Ķikulis – Uģis Roze – bija jauks, patīkams vīrietis, džentlmenis labākajos gados, līdzīgi kā Akmentiņa kungs filmā Purva bridējs pēc Rūdolfa Blaumaņa lugu motīviem. Nav kur piesieties, tikai nav tās mīlestības. Uģis Roze – silts, uzmanīgs, ar patīkamu tembru. Nu kāpēc Ance ir tāda muļķe un iemīlas Italo? Un kāpēc Kristīne izvēlas dzērāju Edgaru?!
Jubilejas koncertā ieliku arī fragmentu no rokoperas melofarsa Hotel Kristina, kuru kopā ar Māru Zālīti veidojām pēc Rūdolfa Blaumaņa drāmas Ugunī. Māra bija ģeniāli izdomājusi, lai skatītāji balso. Izrādē pienāca brīdis, kad publika tika aicināta ieslēgt mobilos telefonus un uz skatuves parādījās ekrāns ar izvēli: Edgars vai Akmentiņš (izrādē – Šteins – I. L.)? Ar kuru no abiem Kristīnei vajadzētu palikt kopā? Izrādei bija sagatavoti divi fināli, jo balsošana notika reāli. Tas bija foršs sociālais pētījums.
Un ko publika izvēlējās?
Un kā tu domā? Akmentiņu, protams. Astoņdesmit procentu balsotāju izvēlējās Akmentiņu. Mūsdienu latvieši ir pragmatiski. Sabiedrība mainās. Rūdolfa Blaumaņa darbs ir ģeniāls.
Jubileja būs atskatīšanās, vai arī ir sagatavots kāds pārsteigums?
Skatīšanās atpakaļ un durvju aizvēršana uz to, kas ir bijis. Retrospekcija ar patīkamu sajūtu. Būs tikai viena nesen, pirms trim gadiem, tapusi dziesma, kas izskanēs kā koncerta moto pašās beigās. Es nepārtraukti eju uz priekšu, un man ir grūti gadu gadiem spēlēt, piemēram, simts Kaupēna izrāžu. Taču es mūžīgi esmu arī savu izrāžu spēlētājs un muzikālais, enerģētiskais vadītājs. Protams, asociatīvi katru reizi atceros, kā rakstīju, kas devās vai nedevās rokā, kāda bija publika. Viss apaug ar zināmu enerģiju un stāstu, un, ja ir paralēli jāveido cits darbs, tas ir mokoši un iespaido darāmo.
Sevi iekšēji programmēju tā, ka pat neatceros, kas bija pirms nedēļas. To vienkārši nevar turēt galvā. Svarīgi ir tikai tie fakti, kas paši nogulsnējas smadzenēs. Ja ir jātur galvā topošas operas vai simfonijas partitūra un vēl jāspēlē kaut kas retrospektīvs, tas izsit no sliedēm. Man patīk atcerēties to, kas ir bijis, un jubileja ir reize, kad tas ir jādara. Taču es nevaru sēdēt un kaifot. Šāda jubileja manā dzimtajā pilsētā tieši īstajā datumā un kopā ar foršiem kolēģiem ir brīnišķīga. Nekas labāks nevar būt.
Kas top nākotnei?
Ar Māru Zālīti gatavojam interesantu, Jelgavai veltītu darbu par Bermonta laikiem. Tas top līdzīgā oratoriālā žanrā ar izrādes elementiem, kāda ir mūsu Mistērija par sapni un mīlestību. Dziedās koris, solisti, instrumentālajā sastāvā būs arī ukuleles, tubas un akordeoni, jo vēstījums būs par karavīru dzīvi. Atskaņojums paredzēts 23. novembrī. Neko sīkāk vēl nevaru teikt, jo tikko esmu ķēries klāt.
Kāda ir tava pēcsajūta pēc Latvijas valsts simtgades?
Nekāda. Nu un?
Aicināji mūziķus Latvijas jubilejā dāvināt cilvēkiem vismaz vienu uzstāšanos kādā attālā lauku nostūrī. Kā pašam ar to veicās? Ar instrumentiem piekrautā busiņā braucām pa baznīcām ar manu soloprojektu Skaņas un noskaņas. Neaizmirstams koncerts bija Stirnienes baznīcā. Tas bija ļoti skaists notikums arī tāpēc, ka atgriezos savas dzimtas otrajā pusē, Latgalē. Ikdienā vairāk esmu bijis saistīts ar Kurzemi, taču manas mammas dzimta nāk no Latgales. Stirnienē ir ārkārtīgi skaista baznīca ar īpašu auru. Koncerts notika nedēļu pirms lielajiem Marijas Debesbraukšanas svētkiem Aglonā. Bija sanākuši vietējie iedzīvotāji, atvestas sieviņas cienījamos gados no veco ļaužu pansionāta. Atbrauca arī vairāki jauni, pavisam vienkārši puiši džinsiņās, un tikai vēlāk uzzināju, ka tie ir priesteri. Esmu piešāvies just publikas klātbūtnes enerģiju un kā tā darbojas. Tā virza uz klusumu.
Ikdienā un mūzikā klusuma nepietrūkst?
Man ļoti patīk klusuma meistari mūzikā Kančeli, Silvestrovs, kuri lieliski to atklāj simfoniskajā mūzikā. Ar klusumu ir ļoti interesanti. Es to izbaudīju, pagājušajā vasarā spēlēdams Latvijas baznīcās. Es tiecos pēc klātbūtnes sajūtas, kurā rodas mūzika. Baznīca ir brīnišķīga, taču tur prevalē akustika. Tu saņem skaņas signālu caur telpas akustiku, kura to apstrādā. Tas ir brīnišķīgi, tomēr tā ir atblāzma. Arī simfoniskā orķestra skaņa, ja to klausies koncertzāles balkonā, ir atblāzma, bet mani tagad aizrauj un interesē vistuvākā klātbūtne.
Mūzika istabā?
Gandrīz tā. Lai būtu maz cilvēku, un lai viņi būtu ļoti tuvu. Tā, lai visi būtu iekšā mūzikas procesā un vibrāciju (signālu) uztvertu tieši. Tā ir kamermūzikas burvība. Šogad to izmēģināšu sadarbībā ar Mazmežotnes muižas saimnieci Ivetu Burkāni. Telpas tur ir brīnišķīgas – divi veci, fantastiski izremontēti šķūņi. Ierosināju ideju par jaunu festivālu un palīdzēju sagādāt koncertflīģeli. Šovasar mēģināsim attīstīt šādu formātu: vispirms ieskandināšu telpu, lēnām improvizējot ar saviem mūzikas instrumentiem. Publikā būs tikai piecdesmit cilvēku, viņi klausīsies pusguļus stadijā. Pēc divdesmit minūšu pauzes, kurā varēs izbaudīt vasaras vakaru, muzicēs mani draugi – ģitārists Mārcis Auziņš, koklētāja Laima Jansone, sitaminstrumentālists Rihards Zaļupe, arfiste Ieva Šablovska –, kuri mēģinās radīt mūziku uz vietas. Spontāni uz kādu brīdi arī es varbūt piebiedrošos. Koncertu sēriju noslēgs Vestards Šimkus.
Pat nezinu, kā to visu nosaukt. Ļoti negribas lietot vārdu "meditācija", ko tagad izmanto vietā un nevietā. Mums tie ir vakara dialogi. Mūzika vakara mieram. Es gribētu uzzināt arī par citiem mūziķiem, kuri dara kaut ko līdzīgu. Vēlos, lai mūziķis nevis izrāda savas ambīcijas spēles tehnikas, profesionālajā ziņā vai cilvēcisko kaislību muzikālajā atainojumā, bet drīzāk izpaužas sevis harmonizēšanas aspektā.
Kas tevi – savulaik skaļu rokmūziķi – pamudināja aizrauties ar tik pieklusinātu improvizēšanu?
Man bija problēmas ar asinsspiedienu, un es mēģināju eksperimentālā veidā ar to tikt galā. Atnāku, riktīgi sastresojies, – jā, simt septiņdesmit, acis uz kātiņiem. Pasēžu pusstundiņu, paspēlēju un tā varu šo skaitli nodzīt līdz normālajiem simt trīsdesmit. Interesanti, ka tas viss tomēr ir galvā. Esmu pats uz sevi to pārbaudījis un varu liecināt, ka tas tiešām tā darbojas. Ir svarīgi, cik cilvēks ir atvērts, bet lielākā daļa vienkārši iet klausīties priekšnesumus.
Ir parādījušies arī tādi bļodu un gongu šķindinātāji! Meitenītes pludmalē mani ārstēs, sitot gongus! Uz vienu no tādiem koncertiem biju aizvilcies. Koncertzālē Ave Sol uzstājās kaut kādi lietuvieši, un man likās, ka sajukšu prātā. Tik sliktu sajūtu kā no tām zemo skaņu frekvencēm vēl nekad nebiju izjutis, un viņi tikai nesakarīgi dauzīja savus gongus un kliedza: "Atveriet sirdi!" Džeki vienkārši pelna naudu, biļetes maksāja 25 eiro. Tur nebija tikai dīvaiņu publika. Normāli latvieši bija atnākuši atvērt savas čakras. Sēdēju, aizspiedis ausis, un viņi tik nosodoši uz mani skatījās.
Tādi pasākumi tagad ir savairojušies uz katra stūra. Aizej uz veikalu, nopērc bļodas, uzaudzē garus matus, uzvelc attiecīgu kostīmu, izlasi kādu grāmatiņu, un bizness aiziet! Cilvēki aizraujas, un, ja ir aitas, būs arī cirpēji.
Liekas tik vienkārši: samaksāsi 25 eiro, uzsitīsi pa bļodu un pilnīgi atvērsies! Man saka – nots "la" vai "fa" atverot sirds čakru. Stop! Lūdzu, kāda frekvencīte? Kurā oktāvā? Kādā skaņojumā? Tad gan vairs neko nevar atbildēt. Droši vien pats izlasījis tikai suvenīru grāmatiņā.
Vai esi domājis, kāpēc Latvijas sabiedrībā tik uzstājīgi dominē noliedzošais viedoklis "viss ir slikti"?
Tiešām nekā laba nav, jo globalizācijas ideoloģija ir pārņēmusi arī Latviju, kas pilnīgi acīmredzami tiek atbrīvota no cilvēkiem un pārveidota par teritoriju. Varas elitei ir pilnīga visatļautība. Tas, kas ir iespējams tagad, – tādas shēmas nebija iespējamas pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem.
Domāju, ka Latvija ir beigusies, mēs paši neesam to nosargājuši. Cilvēki jau ir aizbraukuši prom – nu nav šeit variantu. Tas vairākums, kas agrāk gāja protestēt uz Saeimu, ir prom. Šiem cilvēkiem nav ko pārmest – viņi domā, kā uzturēt ģimeni. Te ir arī kultūras vaina – īpaši, runājot par kultūras elitārismu, par ārprātīgo atšķirību starp to, kā nauda tiek tērēta varas un elites galā un kāds budžets ir laukos. Es to redzēju, divatā ar Zigi (Zigfrīdu Muktupāvelu) koncertēdams Latvijas laukos. Aizbraucam uz pagastu, kur dzīvo 2700 cilvēku un ir lieliska kultūras dzīves vadītāja. Viņa saka: ziniet, mums budžets kultūras pasākumiem uz katru cilvēku ir viens eiro un trīsdesmit centu gadā. Vai tas ir normāli?
Sūtījām piedāvājumus uz lauku bibliotēkām. Mums atbild: piedodiet, mūsu gada budžets kultūras pasākumiem ir trīssimt eiro. Nu kā to nosaukt?! Es ļoti daudz braucu pa šīm mazajām vietām, runāju ar cilvēkiem. Viņi stāsta: mums slēdz skolu, kas notiks ar pagastu? Te nevar skatīties tikai ekonomiski. Izglītība ir viena no Latvijas attīstības formulām, ieguldījums nākotnē. Vismaz pašu pamatu, sākumskolu taču var nodrošināt!
Diemžēl neviens nerunā par to, kāda atmosfēra ir lauku skolās, kuras iekārtotas vecās muižās vai hernhūtiešu laikā celtās skolās, brīnišķīgās vietās ar iedvesmojošu enerģiju. Tas ir ekskluzīvi, salīdzinot ar pilsētu, kur klasē sēž trīsdesmit skolēnu un divi apsargi vēro, vai skolā neienes narkotikas. Varbūt lauku skolas ir jāpārveido par maksas internātiem, kur ļoti aizņemto Rīgas biznesmeņu bērni var mācīties pie labiem pedagogiem superīgā vietā pie dabas, kur bērns var redzēt, kā izskatās govs, kā cērp aitas, un uzzināt, ko dara ar cirvi un lāpstu? Rīgā tādas iespējas nav. Būtībā mēs atsakāmies no ekskluzīvām iespējām.
Tikko uzzināju, ka man pazīstams Latvijas mūziķis brauc uz Valgu strādāt bērnu mūzikas skolā. Pēc nodokļu nomaksas viņš saņem 1200 eiro mēnesī. Pedagogu un mūziķu algas Latvijā ir briesmīgas. Arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Radio kora – pasaules topkora! – algas neatbilst nekādiem kritērijiem. Tas, kas notiek, ir traģiski. Tam nevar pretoties. Bet notiks vēl trakāk.
Kas visvairāk ir vajadzīgs Latvijai?
Tikai viena lieta. Ir vajadzīgi savi cilvēki. Lai viņi brauc atpakaļ. Nupat ir pēdējā iespēja. Saimnieciskajā aspektā ir vajadzīga drošības sajūta. Lai cik drakoniski būtu noteikumi, lai tie nemainās un ir saprotams, kas notiek. Lielākā vērtība ir cilvēki. Bez viņiem nebūs arī Latvijas. Bez cilvēkiem tā ir tikai teritorija.
Tikai cilvēki var mainīt sabiedrisko vidi, kas pašreiz ir lielā zagšanas ārprātā. To var mainīt līderis vai līderu kopa – jauns intelektuāls potenciāls ar citu iekšējo morāles kodeksu. Ja šis morāles kodekss spēs mūsos norezonēt, notiks nepieciešamais restarts. Esam tam ļoti tuvu, bet nav līderu. Latvija vienmēr ir bijusi daudznacionāla, un mums ir jāvairo lojālo pilsoņu potenciāls. Pretstatā naida kurināšanai lielajā politikā labāk uztaisām atvērto durvju dienu, kad latviešu kaimiņš uzaicina krievu kaimiņu uz pankūkām! Katrs cilvēks ir vērtība. Katrs, kurā mēs kā kultūras darbinieki varam atmodināt morālā kodeksa atdzimšanu vai pilnveidošanu vai stiprināt piederības apziņu. Domāju, ka tā ir atslēga. Tāpēc mans formāts ir ļoti tuva, konkrēta saruna ar katru cilvēku.
Varbūt pašam ir jāiet politikā?
Es jau zināju, ka tu man to jautāsi. Pirms kāda laika Lubānas ielā bija māja, kuras iemītnieki gadu desmitiem tirgoja narkotikas un nelegālo alkoholu. To zināja visa Rīga, ieskaitot policiju, bet nekas nemainījās. Tas beidzās, kad kāds šo māju nosvilināja. Tas ir perfekts mūsu politikas raksturojums: visi zina, kas, kur un kā notiek, un visas sfēras ir sadalītas – kurš un kur drīkst šiverēt… Par spīti visam, esi ļoti darbīgs. Jā, esmu optimists un visu laiku darbošos. Mani apstādināt nevar. Pašlaik dzīvoju Raganā, bet, iespējams, nākotni saistīšu ar došanos pavisam tālu no Rīgas. Kādam varbūt liksies, ka Lūsēns ir nojūdzies, bet Rīgā man nav ko darīt. Vēlos atvērt centru, kur cilvēki varēs braukt klausīties mūziku un sevi harmonizēt. Jau zinu, kur tas būs. Sīkāk par to stāstīšu vasarā.
Jānis Lūsēns
Jubilejas koncerts
Liepājas Olimpiskajā centrā 7.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30
piekrītu
Papageno
Saprāta balss