Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Intervija ar komponisti Gundegu Šmiti. Uzvarēja mīlestība

Lai gan fiziski atrodos citur, mana garīgā telpa ir Latvija, saka Grieķijā dzīvojošā komponiste Gundega Šmite.

Cilvēks ir kā koks: tur, kur viņš ir, sāk iesakņoties. Manas mājas Latvijā nav apšaubāmas, bet arī Grieķija kļūst par mājām, kur jūtos piederīga, – secina komponiste Gundega Šmite. Pirms četriem gadiem viņa pieņēma lēmumu sekot savai sirdsbalsij un kopā ar dēlu pārcēlās uz dzīvi sava vīra, grieķu komponista Dimitra Maronida, dzimtenē un priecājas, ka jaunās tehnoloģijas ļauj sekot līdzi Latvijas mūzikas dzīvei un pat e-vidē skolot studentus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pagājušajā nedēļā Rīgā atklājot Jaunās mūzikas festivālu Arēna, norvēģu laikmetīgās mūzikas ansamblis BIT 20 pirmatskaņoja viņas Lietus dziesmas.

26. novembrī festivālā Iededz gaismu Liepājā notiks Gundegas Šmites Cancion de cuna/Spāņu šūpuļdziesmu pirmatskaņojums. Šo opusu viņa komponējusi, iedvesmojoties no Federiko Garsijas Lorkas poētiski izzinošās lekcijas ar tādu pašu nosaukumu, speciāli pianistes Hertas Hansenas un čellista Ērika Kiršfelda programmai Variācijas dzīves vietas iegādei. Savukārt Latviešu mūzikas lielkoncertā 2017. gada 11. februārī solista Artūra Novika, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas interpretācijā pirmatskaņojumu piedzīvos Gundegas Šmites Koncerts akordeonam. Šī opusa trešajā daļā ir ievīta grieķu deja, un arī mūsu saruna risinās Latvijas un Grieķijas salīdzinājumu kontekstā.

Kā sajūties Grieķijā, un kādas tur ir iespējas izpausties savā jomā, salīdzinot ar pieredzi Latvijā?

Grieķija visiem asociējas ar civilizācijas šūpuli, bet no šodienas perspektīvas Grieķijas kultūras dzīve ir kā debesjums, ko redzam virs galvas, taču tā varbūt ir tikai gaisma no zvaigznēm, kuru, iespējams, vairs nav. Runājot ar grieķu intelektuāļiem un māksliniekiem, esmu secinājusi, ka viņiem tā ir milzīga trauma un komplekss – dzīvot ar antīkā kultūras mantojuma sajūtu, kas ir tik grandiozs un nepārspējams, ka uzcelt uz tā kaut ko jaunu ir gandrīz neiespējami. Savukārt mēs, Latvija, esam jauna valsts un vēl tikai ceļam identitāti, kultūru. Valstiskā kontekstā tā man ir vieglāka sajūta.

Kultūras mantojums ir kā vāks, kas nospiež un ierobežo?

Tagad saprotu, ka tas var radīt kompleksu. Ir bijuši grandiozie filozofi un rakstnieki, arhitektūra un sengrieķu drāma, kurā bija arī mūzika. Vēlāk jaunu un citādu kultūras slāni radīja Bizantijas ēra un pēcāk Osmaņu impērija, pēc kuras tādu Grieķijas kultūras līmeni nav izdevies atjaunot. Uzmanība un valsts finansējums pašlaik galvenokārt tiek virzīts uz kultūrvēstures saglabāšanu – muzeji, arheoloģija. Laikmetīgās mūzikas kultūrai finansējuma faktiski nav, izņemot operu Atēnās un divus simfoniskos orķestrus Atēnās un Salonikos. Tādas institūcijas kā mūsu Valsts kultūrkapitāla fonds un tādas iespējas kā radošās stipendijas komponistiem tur neeksistē. Individuāls radošais darbs vai iniciatīva ļoti retos gadījumos var sasniegt kādu privātu sponsoru.

Ļoti devīgs avangarda mākslas, mūzikas un teātra projektiem ir Aristoteļa Onaša fonds, kurā es ar domubiedriem ieguvu atbalstu elektroakustiskās mūzikas projektam, kas šogad izskanēja Atēnās un Salonikos. Taču tie ir reti gadījumi, un uz šo privāto sponsorējumu ir milzīga konkurence. Onaša fondam pieder brīnišķīga koncertzāle Atēnu centrā, tur ir apbrīnojami profesionāls menedžments. Ir liela veiksme iekļūt Onaša fonda finansējuma saņēmēju lokā. Tas būtībā ir vienīgais atbalsts māksliniekiem, jo valsts līmenī atbalsta nav. Grieķijā ir ļoti daudz komponistu, kuri dzīves laikā sarakstījuši ap simt skaņdarbu bez cerībām, ka tos jelkad izpildīs: tu raksti platoniskā ideju pasaulē, noliec atvilktnē un izsapņo nākamo skaņdarbu. Savukārt man jau kopš mūzikas vidusskolas laikiem visi darbi ir atskaņoti: eksāmens kompozīcijā nav iedomājams, ja skaņdarbu nenospēlē.

Grieķijā kompozīcijas fakultātes students uzraksta skaņdarbu simfoniskajam orķestrim, iesniedz partitūru un nāk klajā ar savām koncepcijām: pastāsta komisijai, kāda ir viņa teorētiskā bāze, ko viņš mēģinājis radoši sasniegt, un ar to viss arī beidzas. Tagad secinu, ka mēs, latviešu komponisti, – salīdzinājumā ar grieķu kolēģiem – dzīvojam ļoti labos apstākļos, jo Latvijā ir interese par mūziku, kas var tapt šeit un šodien, notiek jaunrades veicināšana. Taču Latvijā maizi ar radošo darbu nopelnīt arī ir ļoti grūti. Lielākajās Eiropas valstīs situācija turpretim ir daudz labāka nekā Latvijā. Viss ir relatīvi.

 

Grieķijā valsts subsidēto profesionālo kolektīvu iniciatīva radīt jaunu mūziku ir ļoti maza. Pasūtījums ir ļoti rets gadījums. Varbūt vienreiz sezonā simfoniskās mūzikas programmā ir kāds jaundarbs.

Jāsadarbojas ar mūziķiem Latvijā?

Turpinu. Rīgā ir daudz piesātinātāka kultūras dzīve. Salonikos koncertu ir mazāk. Toties tur labam koncertam pat nevajag reklāmu un spilgtas afišas, pietiek ar paziņojumu uz A4 lapas, īsu ziņu sociālajos tīklos, un zāle ir klausītāju pilna. Atšķirībā no Grieķijas mums ir spēcīga kultūras izglītība, valsts un pašvaldību subsidēts mūzikas skolu tīkls. No tā arī zvaigznes uzzied un kā no akmens nemitīgi spraucas asniņi gan kultūras izaugsmes, gan tautas pašsaglabāšanās instinkta līmenī. Tāpēc latviešiem ir cerība izdzīvot. Mums tikai nevajag pašiem sevi nogremdēt.

Ja reiz komponistiem Latvijā klājas labāk, kāpēc tomēr izlēmāt dzīvot Grieķijā?

Savulaik divus gadus esmu dzīvojusi ASV, Filadelfijā, no kurienes atgriežoties nozvērējos, ka nekad nebraukšu dzīvot prom no Latvijas. Amerikā es jutos, maigi izsakoties, slikti. Jutos tur nepiederīga un biju ārkārtīgi laimīga atgriezties Latvijā. Taču bieži tu sev nosolies, tomēr dzīve aizved pilnīgi citur. Man likās, ka dzīvi virzu un stabili iesakņoju Latvijā, biju tikko pabeigusi doktorantūru un saņēmusi piedāvājumu strādāt Mūzikas akadēmijā, taču kompozīcijas meistarkursos Francijā 2011. gadā sastapu grieķu komponistu Dimitri Maronidi. Uzvarēja sirds, mīlestība.

Tas man bija ļoti smags lēmums. Pirmais gads bija emocionāli grūts: nezināju, kā virzīsies mana dzīve svešajā vidē, un šaubījos, vai tiešām tas ir bijis pareizs lēmums. Tagad varu teikt, ka man ir paveicies. Esmu sapratusi, ka fiziskā atrašanās nav tik svarīga, jo man ir ļoti ciešas saites ar Latviju. Visus šos gadus esmu Latvijas Mūzikas akadēmijas pieaicinātā docētāja. Tikko šeit nolasīju divus kursus – Baltijas laikmetīgā mūzika bakalauriem un Laikmetīgās mūzikas analīze maģistriem. Katru vasaru esmu iesaistīta jauno komponistu meistarklasēs Siguldā vai Madonā, kur pasniegšu nākamgad. Ja tā visa nebūtu, man kaut kā ļoti pietrūktu un es justos izsista ārpus savas vietas. Mani nozīmīgākie kompozīcijas projekti ir saistīti ar Latvijas mūziķiem. Lai gan fiziski atrodos citur, mana garīgā telpa ir Latvija. Šādi es tomēr atrodos šeit, un tas ir vissvarīgākais.

Kā tev izdodas prombūtnē sekot līdzi visai Baltijas valstu laikmetīgajai mūzikai?

Katru dienu taisot pusdienas savam lielajam un joprojām augošajam dēlam, klausos visus raidījumus Post factum, kultūras ziņas un koncertu ierakstus no Latvijas Radio 3 Klasika arhīva. Tā man ir svēta lieta. Tā ir mūsdienu tehnoloģiju priekšrocība. Ja man kļūst skumji un es ilgojos pēc ģimenes, varu piezvanīt skaipā mammai un māsai.

Ja gribas pabūt koncertzālē, varu ieslēgt Klasiku. Starp citu, kursi, kurus vadu Mūzikas akadēmijā, notiek e-vidē. Braucu arī uz dzīvajām lekcijām, bet ir arī ieskaites un eksāmeni, kas notiek skaipā. Modernās tehnoloģijas man palīdz aktīvi iesaistīties Latvijas kultūras dzīvē.

Varbūt vērts apsvērt domu kādreiz ar ģimeni atgriezties pavisam?

Lai Latvijā nopelnītu naudiņu elementārai izdzīvošanai, ir jāstrādā vairākos darbos. Grieķijā pietiek ar vienu skolotāja darba slodzi, jo alga ir divreiz lielāka nekā Latvijā. Pedagogi valsts skolās par pilnu slodzi – 25 stundām nedēļā – nopelna ap 900 eiro mēnesī uz rokas. Pirms krīzes bija 1200 eiro uz rokas. Tu jūties brīvāks, neesi visu dienu noskrējies papilddarbos un vari pēcpusdienas un vakarus veltīt radošajam darbam. Grieķija šajā ziņā ir draudzīgāka radošajiem cilvēkiem, kuriem pārsvarā ir pedagoģiskais maizes darbs.

Es strādāju privātā amerikāņu skolā mūzikas skolotājas pusslodzes darbu – trīs dienas nedēļā līdz trijiem dienā. Atsevišķas stundas pasniedzu arī privāti. Šajā skolā mācās arī dēls. Man ir brīvas pēcpusdienas un vēl četras nedēļas dienas. Beidzot man ir pietiekami daudz laika radošajam darbam. Man dzīvesbiedrs strādā pilnu slodzi. Šādi strādājot Latvijā, mēs izdzīvot nevarētu. Cik žēl, ka daudz cerību tika likts uz jauno pedagogu algu reformu, bet rezultātā pedagogi ir kārtējo reizi ciniski piemānīti.

Turklāt Grieķijā īres un komunālo pakalpojumu maksājumi ir zemāki nekā Latvijā.

Dārgāka ir tikai degviela un pārtika, taču nav tā, ka jātaupa katrs cents. Kopumā dzīve ir lētāka. Piemēram, sabiedriskais transports Salonikos ir pilnīgs retro, autobusi ar koka beņķīšiem, un biļete maksā vienu eiro, toties cilvēki dzīvo daudz labāk. Vai tad ārkārtīgi modernajam, jaunajam sabiedriskajam transportam ir jābūt tādai prioritātei, kā ir Rīgā?

Jau proti grieķu valodu?

Esmu universitātē gājusi jaungrieķu valodas kursos, un man patlaban ir vidējais līmenis grieķu valodā. Nākamā gada pavasarī plānoju mācīties intensīvajos kursos, lai nokārtotu eksāmenu augstākajā līmenī. Tad varētu pavērties iespēja mācīt universitātē. Ģimenē runājam angļu valodā, jo Salonikos grieķi dzimtajā valodā runā ļoti ātri, ber vārdus kā pupas, un Dimitrim nav pacietības gaidīt manas atbildes. Es, protams, runāju lēnāk. Man vajag praktizēties, tāpēc šad tad palūdzu: tagad desmit minūtes runāsim grieķiski.

Grieķi lepojas ar savu valsti vai nīgri lamā valdību?

Grieķijā ir divi lieli nacionālie svētki, martā un oktobrī. Šoruden bijām uz lielu parādi, kas savā ziņā pat atgādina padomjlaiku parādes, jo tiek izrādīta visa armijas tehnika. Viss sākās romantiski ar visu novadu tautastērpu parādi, gāja arī pūtēju orķestris, vislabākie skolēni no visām skolām baltos cimdos nesa valsts karogus. Pēc tam sākās armijas tehnikas demonstrēšana no motociklistiem un glābējlaivām līdz īstiem tankiem – simts tanku dunēdami traucās pa Saloniku galveno ielu. Karavīri maršēja gan zābakos un mūsdienu militārajās formās, gan vēsturiskajos karavīru kostīmos – baltos bruncīšos un kurpēs ar milzīgiem pušķiem. Noslēgumā – helikopteru un kara lidmašīnu šovs ar nāves cilpām debesīs virs Egejas jūras. Domāju, ka viņi to rāda, lai vairotu uzticību Grieķijas valstij: mēs esam stipri, pie mums ir droši, nebrauciet projām!

Tautastērpos grieķi uzpošas tikai svētku gājienos?

Daudzi grieķi aizraujas ar tautas dejām. Arī man ir nākotnes sapnis iesaistīties kādā grieķu deju grupā. Tās ir fascinējošas, tik interesantas! Asimetriskie, neregulārie ritmi un kustības reizēm šķiet kā Igora Stravinska mūzika. Grieķu deju soļi ir sarežģīti kā Fibonači skaitļu rinda – trīs soļi turp, divi atpakaļ, izklupiens – visu laiku ir kaut kas jauns. Notiek tautas deju koncerti, kuros spēlē arī tautas mūziku. Esmu bijusi grieķu kristībās un kāzās, kur jautrības viļņa kulminācijā kāds kungs arvien sāka deju virteni, saķeroties plecos un ejot ap galdiem dejas solī, līksmi aicinot citus pievienoties. Tur noteikti būs arī kāds mūziķis, kurš paķers un sāks spēlēt bungas, klarneti vai kādu citu instrumentu. Dziedāšana gan nav masu hobijs, to dara cilvēki, kuri ar to mērķtiecīgi nodarbojas. Ne tikai Grieķijā, bet visā Balkānu reģionā ir satriecoši skaista tautas daudzbalsība.

Tomēr arī grieķi pamet dzimteni, meklējot pārtikušāku dzīvi?

Visasākā problēma ir bezdarbs. Šogad tas sācis nedaudz mazināties, tomēr joprojām ir ap 23–24 procentiem. Emigrācija ir saistīta ar bezdarbu. Bet, ja tev ir darbs, tas ir pieklājīgi atalgots. Ja tev ir pilna slodze, tu pat nedrīksti vēl pelnīt citur riņķī apkārt. Krīzes depresija nav jūtama. Pat darbdienu vakaros pilsētas centrā ielas un visas tavernas ir cilvēku pilnas. Visi dzīro, satiekas, priecājas. Tas nekad nav pārtrūcis. Cilvēki nenoslēdzas: ārprāts, krīze, vairs nedrīkstam līst laukā no mājām! Man Grieķijā patīk vitalitāte, pilsētā nekad nav tukšs un izmiris. Tur dzīvība virmo visapkārt. Pagājušajā vasarā, kad risinājās pārrunas par Grieķijas bankrotu un skanēja runas par Grieķijas iespējamo izslēgšanu no Eiropas Savienības, tad gan cilvēki bija izmisuši, taču kļuva vēl vienotāki.

Grieķijā es redzu, cik vienoti un drosmīgi savā lēmumā var būt cilvēki, piedzīvojot netaisnību. Pirms mēneša bija divu nedēļu sabiedriskā transporta streiks. Salonikos nebrauca neviens autobuss! Grieķijā protests ir reāls un īsts. Mums Latvijā tā nav. Mums pat ir kauns pateikt, ka mums dara pāri, un domājam: labi, ka mēs vispār esam vajadzīgi. Pirms gada, kad Latvijā notika pedagogu streiks, daudzas skolas izlēma nepiedalīties. Tā izlēma arī arodbiedrība Mūzikas akadēmijā. Vai ar to gribat pateikt, ka mums viss ir labi? Nu nav labi: pat bērnu mūzikas skolās ir lielākas algas nekā akadēmijas lektoram. Bet mēs nepiedalīsimies. Pat vienu dienu. Kāpēc?! Grieķijā, ja ir netaisnība, – viss, tad jūs redzēsiet, mīļie! Var just, ka arī jaunā, drusku kreisā valdība cenšas izturēties iejūtīgi pret tautas balsi. Streiku kultūra tur pat ir iestrādāta likumā: pietiek ar nepilniem simt parakstiem, lai viena liela iela tiktu nobloķēta un es tur drīkstētu iet ar protesta demonstrāciju.

Grieķi sargā savu valodu?

Grieķi lepojas ar valodu, jo tā ir bruģējusi daudzu valodu ceļus. Angļu valodā ir grāmata You Speak Greek, You Just Don’t Know It/Tu runā grieķiski, tikai tu to nezini. Ir tik daudz vārdu, kurus citas valodas – arī latviešu – aizguvušas no grieķu valodas. Piemēram, «metode» – tas ir grieķu valodas saliktenis: "meta" – caur, "odos" – ceļš. Tātad ceļš, pa kuru ejam, lai sasniegtu mērķi. "Psiholoģija" – dvēseles zinības. "Krizantēma" ir grieķu vārds: "hrisos" – zelts, "anthi" – zieds. Tāpēc ir aizraujoši mācīties grieķu valodu. Jūtos ieguvēja, ka man ir iespēja to apgūt.

Esi sasildījusies Grieķijas ainavā?

Grieķu daba ir fantastiska. Saules faktors psiholoģiju ietekmē spēcīgi. Tu vienkārši esi priecīgs. Latvijā gandrīz katrā ģimenē ir smagas psiholoģiskas problēmas un skumjš alkoholisma stāsts, savukārt Grieķijā tā ir reta problēma. Grieķi dzer vīnu, taču māk apstāties. Mana draudzene komponiste Ruta Paidere bija atbraukusi ciemos no Vācijas, braucām uz Olimpa kalnu ekskursijā kopā ar grieķu draugiem. Ruta brīnījās: kā viņi var tik sirsnīgi visu laiku smieties, būt tik jautri, lai gan neko nav dzēruši? Latvijā vīrieši tik atraisīti un priecīgi neuzvestos. Ziemeļniekiem tāda uzvedība liekas neierasta. Grieķijā viss sākas no saules. Grieķijā ir monumentāls dabas skaistums. Es to izbaudu. Nāk prātā salīdzinājums, ka Grieķijas daba ar masīvajiem kalniem un jūru, ar milzīgo reljefu ir simfoniskā mūzika, savukārt Latvijas daba ir kamermūzika – kaut kas miniatūrs, detaļās izbaudāms. Mūsu priežu audzes ir kora mūzika.

Aukstajos, tumšajos rudeņos atbraucot uz Rīgu, nobīstos no cilvēku sejas izteiksmēm. Liekas, cilvēki ir tik ļoti noslēgušies, ka skatās tikai uz iekšu. Grieķijā cilvēki izstaro ekstravertu enerģiju. Uzreiz izjūtu atšķirību, ārējā izpausme ir citāda. Ar skatu uz iekšu tikai vēl vairāk samezglojies, samežģījies. Šoreiz man ir veicies pēc saulaina rudens iebraukt baltā, sniegotā ziemā. No mūsu dzimtas mājām Jelgavā braucot ar vilcienu katru dienu uz Rīgu, pat nespēju palasīt grāmatu: pa logu redzams tāds skaistums! Grieķijā saule būs, bet šī spožā sniega baltuma nebūs. Ja kādreiz snidzis kaut vai pusstundu, tiek izsludināta sniega diena – skolās stundas tiek atceltas, un satiksme apstājas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja