Kurš mūsdienās grib profesionāli nodarboties ar mūziku?! Šī profesija nebaro. Tev nav izredžu ne uzbūvēt māju, ne nopirkt kuteri, ne laist pasaulē un izaudzināt daudz bērnu. Tev ir jābūt ķertam uz mūziku. Tā, ka nevari nedarīt to, ko dari. Tā secina Inga Kalna, viena no mūsu pasaulē pieprasītākajām operdziedātājām. Hamburgā dzīvojošā māksliniece ar panākumiem izpaužas savā iecienītajā klasicisma un baroka laika operu žanrā, dziedot Vācijas, Francijas, Kanādas un Itālijas operteātros. Solokoncertos dzimtajā Latvijā Inga Kalna kopā ar kādreizējo skolasbiedreni, Londonā dzīvojošo pianisti Diānu Ketleri, Daugavpils Vienības namā (koncerts notika 6. oktobrī) un 8. oktobrī Dzintaru Mazajā zālē atskaņos Riharda Štrausa un latviešu klasiķu Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa kamermūzikas pērles. Uz dzimteni viņa mēdz doties arī, lai dalītos profesionālajā pieredzē kā viespedagoģe Latvijas Nacionālajā operā. Inga Kalna uzsver: "Katram dziedātājam vienmēr ir vajadzīgs kāds, kura ausīm tu izticies. Tāds, kas tev no malas izķers blusas."
Tev arī vajag blusu ķērāju?
Protams! Es joprojām braucu uz Londonu pie savas skolotājas Džojas Mamenas.
Kāds vēl var būt solokoncerta izaicinājums pēc 2014. gada vokālā varoņdarba – grandiozā opermūzikas vakara Bel canto, kuru novērtēja ar Lielo mūzikas balvu?
Tā bija smagā artilērija, kurā tika ieguldīts nenormāli sarežģīts, grūts, pamatīgs darbs, lai gan daudzas ārijas jau pirms tam biju vairākas reizes dziedājusi izrādēs un koncertos. Šoreiz dziedāšu kamermūziku, tas būs pavisam cits žanrs, tā sauktais Lieder Abend – dziesmu koncerts. Katram žanram ir savas īpatnības un atšķirīgas prasības gan pret izpildītāju, gan klausītāju. Kamermūzikas programma prasīja ilgu un piņķerīgu gatavošanos. Tā tapa šai vienīgajai iespējai, koncertiem Daugavpilī un Dzintaru koncertzālē.
Te ir runa par ekskluzivitāti, jo kur tad vēl es dziedāšu Alfrēdu Kalniņu un Jāni Mediņu? Ļoti reti kur man būs iespēja to nodziedāt un adekvāti piesaistīt publikas interesi tādai programmai. Man jau ilgi nedod mieru doma sagatavot latviešu mūzikas programmu. Tā kož un visu laiku virmo manā galvā. Man patīk tematiski pasākumi, nevis pa bišķim no visa. Man patīk tā, lai ir! Lai ir kodols, tēma un attīstība. Varbūt te atspoguļojas mana un arī Diānas teatrālā daba.
Esat arī sapratušas, kāpēc jums abām tik ļoti patīk Rihards Štrauss?
Rihards Štrauss atbilst gan manai, gan viņas muzikālajai dabai. Viņš ir ļoti operisks un ļoti intelektuāls. Viņš ir operisks sava dāsnuma ziņā. Tā ir krāšņa mūzika: dāsna faktūra, bagātīgas harmonijas, ārkārtīgi plašas frāzes, māka pārvaldīt jebkuru instrumentu. No dziedātājiem šī mūzika prasa nenormālu elpas pārvaldi un absolūti simtprocentīgu pārliecību. Štrausa mūzika ir gluži kā operteātra zāle ar vīna sarkanajiem sēdekļiem, tumšsarkano samta priekškaru un zeltītajām bārkstīm – dāsna, samtaina, zeltīta, mirdzoša, bagāta un intelektuāla. Lai tiktu galā ar Riharda Štrausa frāzējumu, ir jāzina, ko tu dari. Ir ļoti daudz zemūdens akmeņu.
Runājot par latviešiem – nu beidzot! Dažas no dziesmām, kuras būs solokoncertā, jau esmu dziedājusi profesores Ludmilas Braunas klasē un kopā ar Diānu koncertos svešatnes latviešiem Amerikā un Anglijā. Taču tā, ka vesela programmas daļa būtu veltīta latviešiem, vēl līdz šim nav bijis. Šī man būs pirmā reize. Visu laiku domājām, ar ko lai mēs to sakombinējam. Diānai vienu laiku gribējās likt blakus Rahmaņinovu, varbūt arī Metneru, kas droši vien labi iekļautos stila ziņā. Taču man krievu mūzikas lirikai, tā sauktajām romancēm (Rahmaņinovs, Čaikovskis), nav atslēgas. Šīs mūzikas diženumu, lielumu un nozīmi es spēju novērtēt, bet tā mani neaizrauj.
Bija jāizvēlas kaut kas tāds, kas mums abām ir pie sirds. Kopā sanāca ļoti skaists jūgendstils mūzikā. Ar ļoti poētisku tēlainību, kas jūgendstilam ir raksturīga. Tur ir mīlas lirika visos tās aspektos: gan vispārinātā, pat reliģiskā, gan jutekliskā nozīmē. Mīlestība pret dabu un savu zemi. Mīlestība vienam pret otru, pret gadalaikiem un visu pasauli, kas tevi apskauj. Ļoti daudz dabas tēlu: vakars, rīts, saulaina diena, nakts. Rudenīgās lapas un jūras vaidi, ūdeņi mēnesgaismā un vējš vasaras naktī. Protams, ir daudz jūgendstilam raksturīgo puķu: rozes, ūdenslilija, efeja. Man pašai šī programma ārkārtīgi patīk. Tā ir organiska un dažāda. Ļoti daudz melanholiskās smeldzes.
Sentimenta?
Nē. Mūsu abu ļoti ironiskā, un it īpaši pašironiskā, daba neļauj pārāk aizrauties ar sentimentu.
Sentimentāls – tas ir bezgaumīgi?
Tas nozīmē, ka vienkārši kaut kā ir par daudz. Harmonija, līdzsvars nav ievērots. Kaut kā ir par daudz, un es uz to ļoti jūtīgi reaģēju. Laimējies, ka mums ar Diānu ir līdzīga mūzikas izpratne. Diāna man teic, ka, kopā muzicējot, viņai ir sajūta, it kā dziedātu viņa pati. Savukārt viņa visu dara tā, kā man pašai gribētos darīt. Ja man nebūtu tik garu nagu, es spēlētu klavieres un frāzētu tieši tāpat kā viņa.
Katru reizi, kad ar Diānu sastopos uz skatuves, es svinu šo iespēju muzicēt kopā ar tik lielisku cilvēku un vienreizēju mūziķi. Es svinu mūsu kopējo mūzikas redzējumu, stila izpratni un ļoti līdzīgo gaumi mūzikā, kas arī nav sastopams bieži. Man ir milzīgs prieks un milzīga laime, ka man mūžā ir dota iespēja sastapt cilvēku, ar kuru man pat nav jārunā, jo saprotamies bez vārdiem. Tas ir tāpat kā ar manu vīru. Tā ir reta parādība, ko ļoti cienu un katru reizi apzināti svinu.
Latviešu nacionālais romantisms ir jūgendisks?
Saistībā ar Jāni Mediņu es uzreiz iedomājos jūgendstilu. Es redzu Alberta ielu, Rīgas jūgendstila arhitektūras mājas. Varu piekrist, ka mūzika ir arhitektūra skaņās.
Stila ziņā mūsu programmas abas daļas labi sader kopā, jo centāmies tā atlasīt mūziku, lai dažas dziesmas pēc rakstura, dažas – pēc faktūras, tekstuāli vai intonatīvi (melodiski) spoguļotos cita citā. Lai būtu arkas un vienotības izjūta. Programmu veidojām ilgi un rūpīgi, jo man nepatīk programmas, kuras vienkārši saliktas kopā kā sega no gabaliņiem. Milzīga pateicība Rudens kamermūzikas festivāla mākslinieciskajai vadītājai muzikoloģei Baibai Kurpniecei, kura vēl ziemā sagādāja visas notis.
Man pašai nav pieejas latviešu komponistu dziesmu notīm, jo to nav ne internetā, ne bibliotēkās, izņemot Latviju, bet es šeit ierodos reti un tikai uz īsu brīdi. Nošu bija desmit kilogramu, es nosvēru! Četri biezi sējumi.
Izpētīji un izdziedāji visus desmit kilogramus?
Rakņāties pa notīm man patīk visvairāk! Vienkārši sēdēju pie klavierēm un spēlēju cauri no A līdz Z. Ienāca mamma: ir jau desmit, vai neiesi gulēt? Es pat nepamanīju, cik laika pagājis. Meklēt un grimt mūzikā man ir ārkārtīgi patīkams, aizraujošs un intīms process.
Kāda nozīme ir dzejai?
Jūgendstila laikā nāca klajā slavenās Bilitis dziesmas, visaptveroša juteklība, mīlestības miesiskais, erotiskais aspekts, kas līdz tam varbūt tik ļoti tuvplānā netika skatīts. Ir daudz pretmīlestības, arī apcerības, smeldzes, kaislības. Kaislības patoss bieži asociējas ar greizsirdību, taču šeit kaislība ir kā bads pēc mīlestības, daiļuma un pilnības, tiekšanās uz kaut ko lielāku par tevi pašu. Muzikāli tas ir aizraujoši. Pārsvarā tas ir Rihardam Štrausam, bet arī latviešiem ir dažas šai tematikai atbilstošas dziesmas. Protams, ir arī gaužas žēlabas un sāpošas, salauztas sirdis, sāpes par piedzīvotajiem maldiem. Ir arī stāsti par dzīvi svešumā. Par dzimtenes izjūtu un ilgām no tālienes. Par dzimtajām dziesmām un svešinieka dziesmām. Mums abām tas ir ļoti saprotami.
Tāpēc, ka pašas jau sen vairs nedzīvojat dzimtajā bērnības zemē?
Globalizācijas process ļoti nivelē robežas. Man ir vienalga, kurā valodā runāt. Savas domas es spēju formulēt un precīzi pateikt latviski, krieviski, vāciski. Protams, nostalģija ir, bet ļoti patīkama. Braucot uz mājām, es katru reizi fotografēju, kad lidmašīna pagriežas no Lielupes ietekas Daugavas ietekā. Laiku pa laikam apskatos fotogrāfijas telefonā vai datorā.
Daudz tādu bilžu jau sakrājies?
Es nekrāju ne bildes, ne lietas. Neskaitu savas izrādes un koncertus. Statistiski lietas mani ļoti maz interesē. Tās mantas, arī notis un rotas, kuras man ir, es vienmēr asociēju ar kādu man būtisku notikumu un izjūtu sevī.
Programmu ar latviešu komponistu dziesmām līdzās Rihardam Štrausam varētu celt priekšā arī Vācijā vai Austrijā?
Varētu gan. Cik daudz biļešu uz šo koncertu pārdos, ir jau cita lieta. Kļūstot vecāka, es arvien vairāk vēroju pasauli. Mani uztrauc mākslas komercializācija. Protams, ir jāpelna arī ar mākslu. Arī ar akadēmisko mūziku ir šis tas jānopelna. Bet… Kādas pārsvarā ir kamermūzikas koncertu programmas? Mocarts, Šūberts, Haidns, Štrauss, Brāmss… XX gadsimta mūziku atskaņo maz, jo ir jāmaksā autortiesības. Koncertorganizācijas, kurām ar naudu ir švakāk, cenšas no tāda virziena izvairīties. Ja nu tomēr, tad ar noteiktu nolūku – piemēram, komponistam ir gadadiena. Retums ir arī itāļu mūzika, kas nav Verdi un Pučīni. Piemēram, Otorīno Respīgi koncertzālēs skan reti, arī Sibēliusu un Dvoržāku nespēlē bieži.
Kur ir problēmas sakne? No vienas puses, koncertorganizētājam ir jābūt drošam, ka uz izrādi, koncertu vai citu pasākumu tiks nopirktas biļetes, ka viņš nepaliks bešā. Vismaz lai ir pa nullēm. Tāpēc pārdod to, ko pērk, par mākslas izglītojošo pusi tiek domāts arvien mazāk. Cilvēki, kuri nāk uz koncertiem, turpinās nākt, jo ir izglītoti. Jāieinteresē jaunā paaudze, kura vēl mācās skolās un augstskolās, un varbūt tā vēlāk nāks uz teātri un koncertiem.
Vari minēt kādu pozitīvu piemēru vai ideju?
Hamburgas Valsts operā iepriekšējās vadības laikā bija projekts – t. s. džinsu izrāde reizi mēnesī. Publika drīkstēja ierasties neformālā izskatā, un šajos vakaros nerādīja tā sauktās naftalīna izrādes. Interesi piesaistīja ar kaut ko modernāku. Šīm izrādēm bija ļoti liela piekrišana, tādējādi teātris ir devis ieguldījumu jaunatnes audzināšanā. Jo, ja tu nepazīsti, ja tev netiek ierādīts, ka operteātra apmeklējums pieder pie tavas dzīves, tā arī paliks.
Komercializācija mani uztrauc, bet izeju pagaidām neredzu. Protams, jaunas operas top. Latvijā pati dziedāju Artura Maskata Valentīnā un strādāju ar solistiem, gatavojot Ērika Ešenvalda operas Iemūrētie pirmizrādi. Bet vai daudz biļešu tika pārdots? Uz Mocartu un Verdi var pārdot daudz vairāk. Vispieprasītākās operas ir Traviata, Karmena un Bohēma. Mēs gribam to, ko jau zinām, un negribam to, ko nepazīstam. Tas attiecas uz visu. Tāpēc ir arī tāds noskaņojuma vilnis pret bēgļiem.
Dažos gados Eiropa un visa pasaule piedzīvo ļoti dinamiskas un pretrunīgas pārmaiņas.
Tas ir normāli. Ķīnieši saka: ja nekas nemainās, tas nozīmē, ka ir krahs. Cilvēki tomēr grib, lai ir tā, kā bija. Taču tā nemēdz būt. Viss mainās. Mūsu bērni aug. Mums parādās sirmi mati un krunkas. Sāk čīkstēt ceļgali. Tā ir dzīve. Pat klimats mainās. Eiropā ir pamanītas jaunas odu sugas, kas pārnēsā šeit agrāk nebijušus vīrusus. Es pat neatceros, kad mums Hamburgā Ziemassvētkos ir bijis sniegs. Mums šogad nebija vasaras, visu laiku lija lietus. Mainās tradīcijas – kuros saviesīgos vakaros vairs cilvēki Latvijā kopā dzied? Dzied koros, bet manā bērnībā, kad sanāca kopā visa mūsu saime, pie galda sēdējām un dziedājām: "Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs!" Dziedāt bija normāli. Vēl tagad zinu no galvas visas šīs dziesmas: "Pidriķ’s staigā baltās biksēs/ Paradīzes dārziņā."
Mainās viss. Vācijā tagad ir daudz kara bēgļu, galvenokārt sīrieši. Neaizmirsīsim, ka karalaikā bēgļi vienmēr bija un būs un viņus uzņem tie, kam ir ar ko dalīties. Merkele ir ļoti humāna dāma. Ļoti cēla savā būtībā. Viņa nāk no Austrumvācijas, kur, līdzīgi kā cilvēkiem bijušajā Padomju Savienībā, bija ieaudzināts dalīties, palīdzēt vājākajam. Valstiski ieaudzinātais cēlums kopā ar viņas personīgo humānismu lika viņai rīkoties šajā situācijā tā, kā viņa ir rīkojusies. Viņas sauklis Wir schaffen das/ "Mēs tiksim ar to galā!" ir daudz ko mainījis Eiropas politiskajā arēnā. Bet zvejniekiem tīklā nonāk arī ļoti daudz tāda, ko viņi nemaz netaisījās zvejot. Notiek tautu staigāšana. Gadu tūkstošiem pastāv jēdziens "Trojas zirgs". Šie procesi ir kā milzīgi cunami viļņi.
Eiropai ir viena liela problēma: tā ir pārtikusi teritorija, kas stagnē. Izaugusi jauna paaudze, kurai nav sapņu un ir tikai vēlmes. Domāju, ka process, kas notiek tagad, pārtikušajai Eiropai liks pamosties no sava apburtās princeses sapņa. Uz šīs zemes, šajā pasaulē visa kā ir ļoti daudz un pietiks visiem.
Līdz šim gan tomēr nav pieticis. Ir zemes, kurās valda neiedomājams posts un bads. Notiek kari un apvērsumi.
Jā, tāpēc, ka kaut kur ir ļoti daudz. Iedomājies, lielākā pasaules bagātība ir tikai piecu sešu cilvēces procentu rokās. Pret to savulaik ir cīnījušies Ļeņins ar boļševikiem – taču pie kā viņi nonāca? Ne pie kā. Pie kraha. Tā vienmēr turpināsies, un cilvēki vienmēr meklē, kur viņiem ir labāk. Tagad saka: tie nav kara bēgļi, tie ir ekonomiskie bēgļi. Ja tā ņem, es pati esmu ekonomiskā bēgle. Es aizbraucu uz Vāciju, jo tur man ir vairāk darba nekā šeit. Atalgojums ir faktors B. Faktors A – man ir lielākas profesionālās iespējas. Tas ir vissvarīgākais. Man ir no kā izvēlēties, un man tur ir konkurence. Tas nozīmē – man ir izaugsmes iespējas. Jo lielāka konkurence, jo augstāks līmenis. Tas ir loģiski.
Jā, Eiropa mainās, taču vēsture attīstās pa spirāli. Situācija, kādā esam nonākuši tagad, ir jau piedzīvota. Bēgļu viļņi bija gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Kad Irānā bija revolūcija un mainījās vara, cik tad bija bēgļu no Irānas! Manu draugu un paziņu lokā ir septiņi irāņi, kuri dzīvo Eiropā. Karš Austrumos turpinās jau sen. Es ceru, ka tas nekļūs globāls. Tad gan visi būsim pie sasistas siles, ļoti lielās nepatikšanās. Mana lielākā vēlēšanās ir, lai pasaulē nav kara.
Mana gudrā vecāmamma teica, ka vistrakākais notiek tad, kad cilvēki sāk cīnīties par reliģiskiem uzskatiem, ideāliem. Lūk, tad ir problēmas. Ekstrēmisms vienmēr ir eksistējis. Tagad tas skar Eiropu, jo mūsdienās nav iespēju hermētiski norobežoties. Internets, elektroniskie saziņas līdzekļi, informācija ir visur pieejama. Ja tevi interesē ekstrēmisms un esi gatavs indoktrinēties, vienalga, kur tu dzīvo.
Uz kuru pusi tagad virzās tavas operdziedones intereses un ambīcijas? Ir jauns vektors?
Ir labs teiciens: neskrien pa priekšu vezumam! Es ļauju procesam sakārtoties pašam, taču cenšos pēc iespējas ielēkt tajā pusē, kas man pašai šķiet interesanta. Pēdējā laikā daudz dziedu Mocartu, kas man ļoti patīk un no kā man bija bail, tāpēc agrāk tam pieskāros ar baltiem cimdiem. Joprojām palieku pie sava iemīļotā bel canto, taču te ir milzīga problēma, jo bel canto operu romantisms un sentimentalitāte mūsdienu publikā vairs neizsauc tādu rezonansi kā kādreiz. Publika šodien nav gatava raudāt tāpēc, ka viena dāma, miegā staigādama, pazaudē kabatlakatiņu, un tāpēc līgavainis vairs nav gatavs viņu precēt, domādams, ka viņa nav uzticīga. Nu būtu jāpārdzīvo – kā tad tā? Nabaga soprāns un tenors, kā viņi tagad viens bez otra dzīvos, ai, ai, ai?! Mūsdienās – ar papīra kabatlakatiņiem un patērētāju mentalitāti – tā pat vairs nav tēma. Te pat nav drāmas. Aizgāja viena, paņems citu! Kur problēma? Nav nekādas intereses teātrī sekot šim stāstam divarpus stundu no savas dzīves.
Režisori šāda veida sižetiem ķeras klāt nelabprāt, ja vien tas nav vēsturisks vai pseidovēsturisks sižets – kā Lučija di Lammermūra. Arī šī opera pašlaik šķiet dīvaina: Lučija, kuru brālis izdevis pie nemīlama vīra, zaudē prātu brīdī, kad paraksta laulības līgumu un ierodas mīļotais. Pēc tam, nonāvējusi jauno vīru, viņa 15 minūtes skraida pa skatuvi, rādīdama plikus papēžus un dziedot koloratūras. Grūti sadzīvot ar tāda stila operu. Tomēr pēdējos gados modē nākusi Gaetāno Doniceti opera Marija Stjuarte, kuru es dziedāju Maskavā un Insbrukā. Tai ir pseidovēsturiskais fons, ko mēs saprotam, – cīņa par varu, greizsirdība un atriebība.
Katram dziedātājam ir zelta lomas, lai neteiktu – jājamzirdziņš. Tev arī?
Ļoti ilgi, daudz un ar lielu mīlestību dziedāju Violetu Traviatā. Punktu pielika cikls, kurā dziedāju divdesmit šīs operas izrāžu pēc kārtas. Atgriezusies Hamburgā, palūdzu, lai šo izrādi man vairs neliek. Es vienkārši vairs nespēju tai ķerties klāt. Biju atēdusies. Pēc diezgan ilgas pauzes man atkal piedāvāja Violetas lomu. Es ilgi domāju un atteicu. Man bija sajūta, ka šajā lomā jau esmu pateikusi visu, ko varēju, un vairāk man nav ko teikt.
Izsvītroju no sava repertuāra Džildu un Liu. Kas es vairs par Džildu savos 40 gados? Soprāni mūždien ir jaunās princeses, lauztās sirdis. Man ir jauns mērķis. Man ļoti gribas nodziedāt Maršalieni Riharda Štrausa operā Rožu kavalieris. Mani valdzina šis tēls, jo viņa – gudra sieviete – atsakās no sava mīļākā Oktaviāna citai par labu, saprazdama, ka šīm attiecībām nav nākotnes. Nākotnes plāni? Jo vairāk tos izdomā, jo vairāk tie pakļauti dažādām izmaiņām un ietekmēm.
Ceļosi vairāk vai mazāk?
Mazāk. Man nepatīk ceļot, pakot somas un sēdēt uz čemodāniem, bet ko nozīmē – nepatīk? Pie zobārsta arī nepatīk iet, taču ir jāiet. Vienkārši ir jādara. Vienā jaukā brīdī sapratu, ka dzīve man iet garām un es pusi mūža pavadu svešās gultās, vannas istabās, virtuvēs, dzīvokļos. Esmu apceļojusi gandrīz vai visu pasauli, bet no tās esmu redzējusi ļoti maz, jo man maršruts ir viens: dzīvoklis–mākslinieku ieeja– dzīvoklis. Otrs maršruts: dzīvoklis (viesnīca)–lidosta.
Man patīk klāt galdus mūsu mājas viesībās, taču mēs nevarējām nosvinēt pat kāzu desmito gadadienu, jo manis vienkārši nebija! Jautāju sev: kas tad paliks no manas dzīves? Tikai atmiņas, ko un kur esmu dziedājusi?! Manai meitai pirmais zobiņš parādījās tad, kad manis nebija mājās! Biju sākusi slikti gulēt – modos trijos un negulēju līdz pieciem. Cēlos un gludināju veļu, un pēc tam, pavadījusi savējos uz darbu un skolu, likos uz auss un gulēju līdz pusdienlaikam. Nu kas tā par dzīvi? Secināju, ka ir jāpiebremzē. Mani harmonizē un nāk par labu tā sauktā ikdienas rutīna: celšanās plkst. 6.30 katru rītu, brokastu taisīšana, mājas darbi, ģimenes kopā būšana, pat stulbā televizora skatīšanās vakarā. Kopš strādāju mazāk, es daudz labāk guļu.
Mūžā viss ir ļoti nosacīti, un viss šajā pasaulē jau ir bijis. Kā iegravēts Zālamana gredzenā – viss pāries! Vienīgais, par ko es atbildu, – ir mana darba kvalitāte. To es cenšos darīt, cik vien labi iespējams un vēl mazliet vairāk. Man nepatīk, ja mājās uztaisīts remonts, bet kaut kur karājas viens vads. Man tas traucē, un es negribu, lai manā darbā kaut kur vēl karātos kādi vadi. Man joprojām ir kauns, atceroties, ka reiz atbraucu uz projektu nesagatavojusies. Man vajag, lai viss ir gluds, nostrādāts, nopulēts. Tas prasa laiku, atdevi, spēku un pūles. Taču arī skats ir cits. Tad mana sirdsapziņa ir mierā. Varu mierīgi gulēt.
Inga Kalna
Dzintaru koncertzālē 8.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–25
ha
reitings