Visticamāk, japāņu arhitektam Kengo Kumam piemērotākā uzruna būtu "meistars". Ne tikai tāpēc, ka viņš ir viens no mūsdienu Japānas prominentākajiem arhitektiem, par kuru jau vairākus gadus tiek runāts, ka nākamā arhitektūras Nobela prēmija – Prickera balva – pienāktos tieši viņam, bet arī tāpēc, ka Kengo Kuma mūsdienu 3D modeļu un datorvizualizāciju pasaulē savās ēkās ir saglabājis nepastarpinātu arhitekta klātbūtni – it kā tās būtu ne tikai viņa zīmētas, bet arī paša celtas.
1954. gadā dzimušais Kengo Kuma 70. gadu beigās absolvēja Tokijas Universitāti ar maģistra grādu arhitektūrā. Pēc tam viņš divus gadus zināšanas papildināja Kolumbijas Universitātē Ņujorkā. Arhitekta karjeru Kengo Kuma sāka spilgti, varbūt no mūsdienu skatpunkta negribēti ekstravaganti. Viņa pirmā ēka tika uzcelta 90. gadu sākumā. Tas bija autosalons milzīgas, sešus stāvus augstas grieķu kolonnas formā. Tagad celtne tiek izmantota bēru ceremonijām. Drīz pēc tās pabeigšanas Kengo Kuma publicēja paškritisku apcerējumu un, šķiet, vairs pie naturālistiskiem postmodernisma un senās arhitektūras citātiem nav atgriezies. Taču viņš ir saglabājis paradumu pēc ēku uzcelšanas ceļu līdz to veidolam formulēt vārdos. Kengo Kumas darbu apkopojumi nav tikai glancētas žurnālgaldiņu grāmatas, bet arī kāda domu virziena apcerējumi.
Arhitekta darbu sarakstā ir ne tikai muzeju ēkas (to vidū Viktorijas un Alberta muzeja Skotijas filiāles un Pamatiedzīvotāju zināšanu muzeja Manilā (Filipīnas) projekts), bet arī luksusa preču giganta LVMH galvenais birojs Japānā un kafejnīca Starbucks. Pēc Kengo Kumas projekta tiek celts galvenais stadions Tokijā 2020. gada olimpiskajām spēlēm. Tas gan nav vienkāršs stāsts, jo sākumā konkursā par stadiona veidolu uzvarēja Zaha Hadida. Taču, kā arhitektes projektiem ierasts, stadiona realizācija izrādījās daudz dārgāka un sarežģītāka, nekā sākumā bija paredzēts. Tas neapmierināja ne tikai olimpisko spēļu rīkotājus, bet arī vietējos japāņu arhitektus. Sadarbība ar Zahu Hadidu tika pārtraukta, un olimpiskā stadiona projektēšana uzticēta Kengo Kumas birojam. Irākiešu izcelsmes britu arhitekte ar to nebija mierā un draudēja Kengo Kumu iesūdzēt tiesā par plaģiātismu.
Rezultātā Tokijas olimpiskais stadions ir intervijās neērta tēma. Taču reti kura saruna ar japāņu arhitektiem notiek bez metabolistu pieminēšanas. Metabolisms ir japāņu arhitektūras virziens, kura pārstāvji XX gadsimta 60. gados piedāvāja drosmīgus risinājumus modernajai Japānai. Viņi zīmēja pilsētas gaisā un uz ūdens, kuras varētu nemitīgi augt un attīstīties. Uzceltas gan tika vienīgi atsevišķas ēkas, par kurām mūsdienās vairāk jūsmo arhitektūras tūristi nekā to lietotāji. Metabolisma idejas radās to jauno arhitektu galvās, kuri strādāja Kendzo Tanges studijā. Kendzo Tange ir viens no visu laiku visvairāk respektētajiem japāņu arhitektiem. Joprojām Japānas moderno arhitektu paaudzes tiek skaitītas, sākot ar Kendzo Tangi kā pirmo paaudzi. Pēc šī uzskaitījuma Kengo Kuma pieder pie ceturtās paaudzes.
Kengo Kuma bija Latvijas Arhitektūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas īpašais viesis. Viņa vizīte Latvijā ir tikai viens posms Japānas un Latvijas sadarbībā. 2016. gada nogalē iznāca japāņu arhitektūras žurnāla a+u speciālizlaidums, kas veltīts Latvijas arhitektūrai. Tam sekoja arhitektes Ilzes Paklones kūrētā izstāde par Latvijas arhitektūru Tokijas Tehnoloģiju institūtā.
Mums, rietumniekiem, ir tik daudz stereotipu par japāņu arhitektūru un kultūru kopumā...
Japāņu kultūra ir daudzveidīgāka, nekā jums šķiet. Tieši daudzveidīgums ir Japānas raksturīgākā iezīme. Tā ir maza zeme, taču ģeogrāfiski ļoti izstiepta ziemeļu– dienvidu virzienā, tāpēc mums ir visai dažāds klimats. Tas savukārt nosaka atšķirīgas tradīcijas valsts ziemeļu daļā un dienvidos, bet pa vidu ir tāds sajaukums. Rietumniekiem šo daudzveidīgumu ir grūti pieņemt. Jūs gribētu Japānu asociēt ar kaut ko vienu. Piemēram, tējas namiņi daudziem šķiet mūsu kultūras pamats, bet es tam nepiekristu, jo tējas ceremonija ir tikai viena japāņu kultūras daļa.
Jums pašam arī ir daudz tējas paviljonu projektu.
Jā, bet mani tējas paviljoni apstrīd un pat noliedz tradicionālos tējas namus. Es tos ceļu no netipiskiem materiāliem – akmens un papīra.
Kas jūs aizrauj šajā tipoloģijā? Paviljonu nelielais izmērs, smalkums?
Jā, mani interesē nelielas būves. Japāna ir maza zeme ar ļoti daudz iedzīvotājiem, kuri mīt cits citam cieši blakus. Mēs esam izstrādājuši savas metodes, kā radīt arhitektūru šādos apstākļos un kā šādi dzīvot. Mēs savas zināšanas varētu aizdot arī pārējai pasaulei – cilvēkiem, kam dzīvot šauros apstākļos un cieši blakus nav tik ierasta lieta.
Pašlaik gan viens no jūsu projektiem ir izmēros grandiozs – 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu galvenais stadions.
Jā, olimpiskā stadiona arhitektūrā grūtākais ir milzīgais apjoms. Mans galvenais uzdevums – kā ar arhitektūras paņēmieniem šo milzīgo apjomu vizuāli un sajūtu ziņā padarīt cilvēka mērogam pieņemamāku. Es cenšos lielo sadalīt vairākos mazākos saskaitāmajos.
Kā nepazaudēt jūsu ēkām raksturīgo jutīgumu un smalkumu tik lielā būvē?
Arī tik liela apjoma ēkā būtisks ir materiāls un tā dialogs ar cilvēku. Izmantoju koka dēļus, kas ikvienai ēkai piedod cilvēkam saprotamu mērogu. Cenšos saglabāt katras detaļas kvalitāti arī apjoma ziņā tik vērienīgā projektā. Manuprāt, taktilā pieredze nosaka, kas ir laba arhitektūra. Zinu, daudzi teiks, ka ēkas funkcija un vizuālais tēls ir svarīgāki, bet tieši pieskārieni nodrošina arhitektūras piedzīvošanu. Es cenšos atrast veidu, kā arhitektūrā savienot materialitāti ar cilvēku.
Cik tālu esat tikuši ar stadiona projektu?
Celtniecības darbi sākās decembrī. Joprojām tiek rakti būves pamati. Būvniecības grafiks ir saspringts. Pirms pāris nedēļām Japānas valdībai rādīju stadiona būves materiālu paraugus. Īstos materiālus, nevis to attēlus, un valdības pārstāvji bija apmierināti.
Vai ir svarīgi pasūtītājam parādīt fiziski īstos materiālus?
Es vienmēr cenšos klientiem rādīt īstos materiālus reālajā izmērā, tāpēc ka ne modeļi, ne datorvizualizācija nespēj sniegt īstu pieredzi un izpratni, kāda būs ēka.
Iepriekšējās olimpiskās spēles Tokijā 1964. gadā arhitektūras ziņā bija tik spēcīgas, ka joprojām daļa arhitektūras kritiķu tās uzskata par visu laiku labākajām olimpiskajām spēlēm. Neizjūtat spiedienu vismaz atkārtot, ja ne pārspēt 1964. gada olimpisko arhitektūru?
Es neizjūtu spiedienu, vienkārši ļaujos laika plūdumam, ko cilvēki sagaida no olimpiskās arhitektūras XXI gadsimtā. Pašlaik mēs dzīvojam pavisam citādā laikā. 1964. gads bija ekonomiskā uzplaukuma laiks, industrializācijas kulminācija, un arhitekts Kendzo Tange spēja šo sajūtu olimpiskajās ēkās perfekti iemiesot. Mūsu laiks ir daudz mierīgāks. Manuprāt, arī mans stadions ir daudz mierīgāks un parāda šī laika arhitektūrai nepieciešamo pazemīgumu.
60. gadi bija arī japāņu XX gadsimta slavenākās kustības metabolisma laiks...
Protams, arī mani ir ietekmējuši metabolisti. Esmu dzimis 1954. gadā, un Tokijas olimpisko spēļu laikā 1964. gadā man bija desmit gadu. Atceros, ka toreiz kā bērns redzēju Kendzo Tanges olimpisko arhitektūru un tā uz mani atstāja tik lielu iespaidu, ka nolēmu kļūt par arhitektu. Jaunībā lasīju Kiso Kurakavas (viens no metabolisma pārstāvjiem – K. B.) tekstus un viņa rakstīto joprojām ļoti respektēju. Viņa domas, ka arhitektūra nekad nav pabeigta, bet gan mūžīgi mainīga un plūstoša, ir nozīmīgas arī mūsdienās. Metabolistiem vispār bija būtiska laika dimensija arhitektūrā. Viņu attieksme pret laiku mani ļoti ietekmēja. Uzskatu, ka es strādāju atbilstoši metabolistu teorētiskajiem uzskatiem, tikai vēl vairāk komplicētā un reizē arī iejūtīgākā veidā. Metabolistu lielākā problēma bija tā, ka viņu teorētiskie uzskati un darbi būtiski atšķīrās.
Jūs minējāt, cik lielu iespaidu uz jums atstājusi 1964. gada Tokijas olimpisko spēļu arhitektūra. Vai jūs ietekmēja arī 1970. gada izstāde Expo Japānā, kas tiek uzskatīta reizē par metabolisma arhitektūras augstāko punktu un tā norieta sākumu?
Protams. Man toreiz bija 16 gadu. Tas ir tāds reizē jūtīgs un bīstams vecums. Par 1970. gada Expo ir dažādi viedokļi. Daudzi to uzskata par Japānas pēckara ekonomiskā un kultūras uzplaukuma augstāko punktu, bet manās atmiņās tas nav tik rožains laiks. Dažādas pazīmes brīdināja par ekonomiskajām grūtībām, kas sekoja pēc 1970. gada. Piemēram, rūpnieciskais piesārņojums Minamatā (Chisso Corporation ķīmiskās rūpnīcas toksiskie notekūdeņi ieplūda Minamatas līcī un saindēja tā zivis. Pēc to lietošanas pārtikā ar saindēšanos slimoja un mira vietējie iedzīvotāji un dzīvnieki.
Tas turpinājās vairākas desmitgades, bet uzņēmums un Japānas valdība neko daudz nedarīja, lai piesārņojumu novērstu – K. B.).
Tā gada Expo Osakā moto bija Cilvēces progress un harmonija. Man jau tolaik šķita, ka harmonija ir svarīgāka nekā progress. Daudzos no 1970. gada Expo paviljoniem bija centieni paust harmonijas nepieciešamību. Man visspilgtāk atmiņā ir palicis Šveices paviljons. Šveiciešiem nebija ēkas, bet iestādīti koki un izveidots laukums, kur cilvēkiem satikties. Manuprāt, tā ir ļoti laba koncepcija. Šveicieši jau toreiz norādīja, ka nav nepieciešamības vēl kaut ko jaunu būvēt, ka uzceltā mums jau pietiek. Šāda attieksme mani ļoti iespaidoja, un tagad šķiet, ka esam atkal pie tā nonākuši, ka ikvienas būves nepieciešamība ir divreiz jāapsver. Protams, 1970. gada Expo bija arī pavisam citādi paviljoni, piemēram, PSRS milzīgā ēka.
Jā, toreiz arī Brazīlijas paviljons bija Paulu Mendisa da Rošas projektētā slavenā brutālisma betona ēka.
Jā, bet man jau tolaik šāda arhitektūra nepatika, un mana attieksme nav mainījusies arī vēlāk.
Jūs patvērumu radāt japāņu tradicionālajās amatniecības prasmēs?
XX gadsimta 80. un 90. gados, kad bija plīsis kārtējais Japānas ekonomikas burbulis un man nebija pasūtījumu pilsētā, apceļoju Japānas lauku prefektūras un kopā ar vietējiem amatniekiem veidoju pavisam nelielus projektus. Šī pieredze man atklāja, ka japāņu amatniecībai joprojām ir liels potenciāls, ka tradicionālās prasmes lauku reģionos vēl saglabājušās. Gados jaunajiem amatniekiem ir arvien grūtāk dabūt pasūtījumus, bet viņi tik un tā uztur augstu kvalitātes latiņu. Par mums, japāņiem, mēdz teikt, ka mēs nespējam tik pārliecinoši un raiti izteikties, toties mūsu roku darbs pasaka visu.
Vēlāk, kad strādāju Ķīnā, Korejā un citur zijā, mani pārsteidza tas, ka tur amatniecības tradīcijas bija gandrīz pilnībā izzudušas, tāpēc man ir īpašs prieks, ka, par spīti visām grūtībām, Japānā vēl ir labi amatnieki. Cenšos, cik ir manos spēkos, dot viņiem darbu, izvēlos tādus tehniskos risinājumus, kuru īstenošanā viņi varētu piedalīties. Daļā no 2011. gada cunami skartajiem rajoniem amatniecības tradīcijas ir ļoti augstā līmenī, cenšos arī šos meistarus iesaistīt. Vispār mana dzīves filosofija ir nekad nepadoties. Ja padodies, tad gan visam ir beigas, arī japāņu senajiem amatiem. Es cenšos tos noturēt virs ūdens.
Vai vilšanās XX gadsimta būvniecības industrijā un mūsdienu materiālos – betonā un metālā – arī ir viens no iemesliem, kāpēc sadarbojaties ar amatniekiem?
XX gadsimta Japānas arhitektūra ir industrializācijas un amatniecības apvienojums. Jā, mēs daudz izmantojam betonu, bet tā arhitektūra ir ļoti augstā līmenī. Tur liela loma ir amatniekiem. Piemēram, Kendzo Tanges projektētās ēkas ir tik skaistas, jo galdnieki un namdari spēja izgatavot ļoti kvalitatīvas koka veidnes, kurās betonu atliet. Tas ir tikai viens no piemēriem, kā amatniecība un mūsdienu materiāli saplūst un mijiedarbojas.
Bet jūs esat teicis, ka betonu ienīstat.
(Smejas.) Lieta tāda, ka, manuprāt, betona ēkas mūsdienu arhitektūrā pārāk dominē. To vienkārši ir pārāk daudz. Sakot, ka betonu ienīstu, gribēju kolēģiem un industrijai nodot ziņu, ka viņi ir pārāk aizrāvušies ar betonu, ka ir arī citi materiāli. Piemēram, man žēl, ka mūsdienu arhitektūrā tiek aizmirstas koka konstrukcijas. Cenšos darīt, ko varu, lai tā nenotiktu.
Jūsu arhitektūrā koka konstrukcijas nav tikai racionāli nepieciešamas, tās tiek izmantotas arī tāpēc, ka tās ir vienkārši skaistas. Ne velti dažus konstrukciju savienojumu paņēmienus jūs esat aizņēmies no senajiem mēbeļu meistariem.
Man ir svarīgi parādīt, kā ēka ir konstruēta. Tas ir viens no veidiem, kā padarīt arhitektūru tuvāku cilvēkiem, radīt savstarpēju saikni. Ja visas konstrukcijas ir paslēptas gluži kā tādā melnā kastē, cilvēki jūtas izolēti un atstumti ne tikai no konstrukcijām, bet arī no pašas ēkas. Manuprāt, cilvēki vēlas redzēt un saprast, kā ēka konstruktīvi turas un kā tā ir celta.
Maniem vecākiem bija pavisam neliela privātmāja, un bija pašsaprotami, ka mēs ar tēvu to paši remontējām. Mēs zinājām, kā tā ir celta, kādas konstrukcijas to tur. Veikt lielo remontu tēvs aicināja savus draugus namdarus, bet mazos mājas uzturēšanas darbiņus mēs darījām paši. Ziniet, tās ir manas laimīgākās bērnības atmiņas. Ja tu pats esi piedalījies mājas celšanā, tev pret to ir pavisam cita attieksme. Jā, man piedalīšanās moments arhitektūrā šķiet ļoti būtisks. Tāpēc man tā patīk koks, ka tas ir vienkāršs materiāls. Koku ir vienkārši apstrādāt, un gandrīz ikviens var piedalīties koka konstrukciju ēku salikšanā. Betons šādā ziņā ir atšķirīgs materiāls. No koka māju var uzcelt gandrīz ikviens, savukārt betona ēku var uzbūvēt tikai speciālisti. Otra lieta – koks ir silts un patīkams materiāls. Mūsu ķermeņi ir ļoti vārīgi, bet koks pret tiem ir daudz saudzīgāks nekā betons un metāls. Koks mums ļauj atslābt un nebūt tik saspringtiem.
Šķiet, kokam ir arī citas attiecības ar laiku. Koka ēku daļas ir vieglāk aizstāt un atjaunot nekā, piemēram, betona konstrukcijas.
Jā, un tas ir īstais metabolisms, par ko tik ļoti iestājās japāņu arhitekti 60. gados. Koks ir dabiski mainīgs un viegli aizstājams. Jā, koks pieder laika plūdumam, bet betons konfliktē ar to.
Vai "dari pats" tradīcija ir klātesoša arī mūsdienu Japānā?
Jā, jā, tā tas ir arī mūsdienās. Piedalīšanās jau nav tikai fiziska kaut kā būvēšana. Piedalīšanās nozīmē arī klātbūtni un iespēju ietekmēt lēmumus. Tā ir arhitektūras demokratizācija.
Liekas, arhitektiem nebūtu nekas pret iespēju saglabāt profesijas elitāro stāvokli.
Agrāk uzskatīja, ka arhitekti ir sabiedrības līderi, ka viņi rada vērienīgas vīzijas, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot, un uz pārējiem skatās mazliet it kā no augšas. Taču pati sabiedrība ir mainījusies. Mūsdienās to raksturo horizontāla izlīdzinātība. Tagad arhitekta uzdevums ir šo izlīdzinātību nostiprināt un pašam būt vienam no sabiedrības. Mūsdienās arhitekts vairs nevar izlēkt. Arī pašu arhitektu starpā vairs nevalda tik vertikālas attiecības kā kādreiz.
Vai nav mazliet žēl, ka arhitekti ir zaudējuši šo statusu? Ja iedomājamies Kendzo Tangi vienmēr smalkā uzvalkā ar tauriņu...
Jā, viņš bija heroiska personība, bet, nē, nē, es nevēlos sev šādu statusu.
Jums pazemīgiem liek būt arī Japānas daba – zemestrīces un cunami.
Mēs esam samierinājušies, ka gandrīz katrus 50 gadus Japānā notiek kāda liela dabas katastrofa. Cilvēkiem pēc tām nav naida pret dabu. Mēs esam pieraduši pie dabas katastrofām un esam tās pieņēmuši kā savu un Japānas likteni. Man šķiet, ka tā būtu pareizā attieksme arī citur pasaulē, jo, lai kā būtu un lai kā mēs censtos, daba vienmēr būs stiprāka par cilvēku.
Zuze