Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Intervija ar aktrisi Lāsmu Kugrēnu. Mēs esam šim brīdim

"Viņas ir tik dažādas, un es saprotu abas," – Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna mirdz rūpīgi kaldinātā aktieriskā meistarībā un cilvēciskā dziļumā divās mammu lomās

Ārkārtīgi precīzi aktrisi Lāsmu Kugrēnu savā laikā ir portretējis režisors Oļģerts Kroders: "Īsta personība ir retums gan dzīvē, gan uz skatuves. Latviešu teātrī viens no šiem retumiem ir Lāsma Kugrēna. Gadiem ejot, viņa pilnveidojusi arī savu meistarību, taču šīs aktrises pievilcības spēks slēpjas viņas neatkārtojamā personībā. Te sajaukts ļoti savdabīgs sievietes šarms, pat atskabargainums, spēja iedarboties uz partneri un skatītāju suģestējoši, ja vajadzīgs, nevairoties no zināmas agresivitātes, dziļi slēpts noslēpums, ko, manuprāt, Lāsma nevienam vēl nav atklājusi, un nebēdnīga pārgalvība. Lomā Lāsma darbojas ar pilnu atdevi, sevi netaupot, un viņas sirds asinis un nervu šūniņas ir tā saistviela, kas visu savieno vienā veselā. Un tad mūsu acu priekšā ir aktrise Lāsma Kugrēna, vienmēr saistoša un iespaidīga." (Teātra Vēstnesis. 1995, nr. 1) Vēl varētu piebilst, ka grūti iedomāties citu aktrisi, kurai piemistu tik milzīga izpausmju amplitūda – no traģēdijas aktrises līdz rotaļīgam kaķēnam. Senākās intervijās Lāsma Kugrēna neslēpj – viņai bijušas bažas, ka no "trauslas meitenes pa taisno iesoļos trauslās vecenītēs". Aktrise KDi atklāj, ka kursa audzinātājs Alfrēds Jaunušans godīgi viņai esot pateicis, ka ņem viņu uz meiteņu lomām. Lāsma Kugrēna ir dziļi pateicīga režisoram Mihailam Kublinskim, kurš viņas cilvēciskās dabas gaišumā ieraudzīja arī milzīgu gara spēku un atvēzienu daudz sarežģītākām emocijām. Lai gan Ieviņas lomu Skroderdienās Silmačos, kuru spēlējusi 15 gadus, Lāsma Kugrēna sauc par "īstu laimi". Un viņas tagadējā Pindacīša galu galā esot vien tā pati Ieviņa.

Šķiet, visas šīs krāsas Lāsma Kugrēna tērē arī savā jaunākajā lomā. Daudzi Spēlmaņu nakts ceremonijā runāja par to, ka vajag lugas un izrādes par šodienu. Lūk, kur tā ir! Edmunda Freiberga iestudējumā Harija Gulbja 1975. gadā rakstītie Cīrulīši ir par šodienu, par mums. Dzīvi, silti, asprātīgi un tik ļoti, ļoti precīzi. Par katru ģimeni, kura stīvējusies pie neizbēgamajām mantu kaudzēm – "uz prom mešanu", "paturēšanai", "ar jautājuma zīmi". Par katru, kurš ir šķirojis aizgājušo vecāku mantas, uzduroties savām bērnības rotaļlietām. Par mīlestību par spīti visam, kas nekad nevar būt "morāli novecojusi" kā grāpis ar nokvēpušu dibenu. "Izrāde – veltījums visām latviešu viensētām. Izrāde – veltījums visām mammām. Un izrāde – veltījums mums, viņu bērniem," – tā izrādi piesaka pats teātris. "Tas ir apbrīnojami, cik joprojām aktuāla ir šī pagājušā gadsimta 70. gados sarakstītā Harija Gulbja luga Cīrulīši. Esmu izdarījis nelielus īsinājumus un noņēmis nost 70. gadu fonu, jo tas viss varētu notikt arī šodien. Tā ir luga par ģimeni, par mājām, par mīlestību un tās trūkumu, par to, ka, gluži kā Cīrulīšu mājas, varam zaudēt Latviju, kas mums visiem ir tuva un dārga," saka Edmunds Freibergs.

 

Zinu, ka tas nav īsti pareizi – celt augšā senās intervijas, ja grib, lai izdotos dzīva saruna, tomēr nenocietos. Atradu pat žurnālu Sieviete (1994. gads, nr. 2), kurā intervēta jūsu mamma. Viņa brīnās, kā jūs varat izturēt tik lielu slodzi, kur ņemat spēku: "Brīžiem man šķiet, ka viņai vajadzētu tādu mierīgāku dzīvi, bet ar prātu saprotu, ka tas aktrisei nav iespējams."

Vai… Šis atkal ir tāds pats brīdis. Teātrī tā ir. Ir tukšāki periodi. Kā es parasti saku – ir jāpārziemo ziemīgie brīži. Tad pēkšņi atkal kaut kas pagriežas – un ir darbiņi cits pēc cita.

Vai jums vispār ir bijuši tādi klusie periodi?

Jā, ik pa brīdim. Tā, ka nemaz nav darba, – tā nav bijis, bet ir bijuši pavisam mazi uzdevumi. Nē, ir bijuši tomēr periodi, kad nemaz nav bijis lomu un es esmu paturēta teātrī un neesmu izlikta aiz borta. Jo – ja jau tev nav darba… Agrāk bija viens periods, kad ar mums katru sezonu slēdza līgumu un mēs sezonas beigās nezinājām, vai ar mums noslēgs līgumu uz nākamo sezonu. Vienkārši pateica paldies. Tas bija šausmīgi – mēs rindā stāvējām pie durvīm. Neizmaksāja nekādas kompensācijas, jaunās māmiņas palika bez pabalstiem. Tagad izcīnījām koplīgumu. Atlaist var tāpat, ja vadība uzskata, ka tu neatbilsti. Mēs esam tik briesmīgi neaizsargāti.

Grūti iztēloties, ka kādam teātrim varētu kļūt lieka Lāsma Kugrēna, viena no talantīgākajām Latvijas aktrisēm. Ja pareizi sadzirdu – pati nebūt nejūtaties neaizskarama?

Ja man nebūs darba, tas nozīmē, ka mani patur aiz līdzcietības vai aiz tā, ko esmu iepriekš darījusi, bet ne jau visiem ir svarīgi tas, ko esmu darījusi iepriekš. Mēs esam šim brīdim. Un, ja šajā brīdī mēs teātrim neesam vajadzīgi, teātrim ir visas tiesības atlaist. Tagad vismaz varam saņemt bezdarbnieka pabalstu. Neaizsargātība aktierim ir ļoti, ļoti smaga, jo tu esi atkarīgs pilnīgi no visiem. Protams, no režisora – vai viņš tevi redz vai neredz. Ko var darīt, ja neredz? Tu nevari nevienam neko pārmest. Arī no direktora, kas arī var ietekmēt tavu likteni. Tad jau tālāk nāk autors, ar kuru tev arī kaut kā jāsalāgojas. Ne jau visas lomas uzreiz ir pie sirds. Es ļoti daudz par to esmu domājusi un esmu arī teikusi. Neko jaunu vairs nevaru pateikt, tāpēc man liekas tik traki, ka man jārunā…

Šis jums noteikti nav "pārziemošanas" periods. Esat uz viļņa ar skaistiem, spēcīgiem aktierdarbiem. Varbūt varu jūs izvaicāt par Cīrulīšiem un jūsu Zelmu? Un pēc tam par māti Pūt, vējiņos? Par šīm lomām neesat daudz runājusi.

Pa ilgu laiku man ir šādi divi lieli darbi uz lielās skatuves. Pat neatceros, kad man tā ir bijis. Esmu daudz spēlējusi Mazajā zālē, man tur ļoti patīk. Teātrī ir vajadzīgs talants. Arī darbs, ir jāieliek ļoti liels darbs. Pats galvenais, ja esi nokļuvis teātrī, ir izturība. Izturēt pakļautību, jo tu esi pakļauts līdz mūža galam. Gadi iet, cilvēks dabū trūkties, kā Jānis Kubilis saka Leldes Stumbres Sarkanmatainajā kalpā, bet mēs esam tādā pašā situācijā, kādā bijām, ienākot teātrī. Situācija nemainās.

Jūs godīgi runājat.

Bet tā ir. Mēs esam absolūti atkarīgi. Ir ārkārtīgi liela vajadzība šajā atkarībā sevi nepazaudēt. Pašam sev nepazust. Ļoti bieži šajā atkarības situācijā ir viegli pazaudēt pašcieņu.

Kodolu?

Jā, arī kodolu. Ticību sev. Tajos brīžos, kad tev nav darbiņa, tu vaino sevi. Tātad tu esi nederīgs. Vienalga, kāds šajā brīdī ir iemesls – vienkārši neiekrīti nevienam režisoram acīs, iekrīt cits, varbūt neesi nospēlējis iepriekšējo darbiņu tā, kā vajag. Arī kritika tev ir sadevusi pa mici, un tas atspēlējas uz režisoru – viņš sāk domāt, kāpēc viņa nevar.

Kas jums ir palīdzējis to izturēt?

Nezinu, nemāku pateikt. Man ir pieticis spēka nepazust pašai sev. Tas nenozīmē, ka es nepieņemu kritiku. Es to pieņemu. Ļoti baidos no kritikas. Ļoti. Jaunībā bija viens periods, kad mani tas neuztrauca, – strādāju, spēlēju, zināju, ko es daru, zināju, ko spēlēju. Tagad spēlēju ar tādu pašu atdevi kā agrāk, bet šajā vecumā baidos no kritikas tādā ziņā, ka kritika ļoti var iespaidot manu atrašanos teātrī. Agrāk tā nebija, bet tagad skatītāji ļoti lielu nozīmi piešķir kritikai. Padomju laikos reizēm bija pat otrādi, bet tam bija citi iemesli. Tie nebija mākslinieciski iemesli, kāpēc citreiz bija jākritizē lugas. Bieži bija tā – kad bija slikta kritika, publika nāca dubultā, jo zināja, ka tur ir kaut kas vērtīgs. Tagad, tā kā biļetes ir dārgas, kritika ļoti iespaido skatītāju. Domāju, ka nemūžam kritika nevar būt objektīva. Cilvēks ir subjektīvs jau pēc savas būtības – viņš var būt pielaidīgāks vai apcerīgāks. Mums, aktieriem, ir labāk, kad recenzijas ir dažādas un daudzveidīgas, lai skatītājs var izvēlēties, kuram kritiķim ticēt. Bauskā dzīvodama, daudz saskaros ar parasto skatītāju, kas brauc uz teātriem ar autobusiem. Ir elitārā skatītāju daļa, pārsvarā Rīgā, viņi redz pilnīgi citādi. Ir ļoti dažādi skatītāju slāņi. Ir mākslu pārzinošāki, kuriem vajag dažādus jauninājumus, formas, meklējumus, un tas nenozīmē, ka cilvēkam jābūt saistītam ar mākslu. Piemēram, manai paziņai Dzidriņai, kurai tagad ir pie deviņdesmit, ļoti patīk dažādas formas izrādes. Kad iepazināmies, viņai bija pāri sešdesmit un ar mākslu nebija nekāda sakara. Viņa saka – man patīk! Viņai, piemēram, nepatīk vāzītes ar rozītēm, patīk taisnstūraini trauki. Protams, strādā arī bezvadu tālrunis. Melotu, ja teiktu, ka mani neiespaido, ja saņemu kritiku par savu darbu. Iespaido. Ļoti, jo esmu darījusi no sirds un dvēseles. Kā man ir sanācis, tā sanācis. Ja saka, ka aktieris halturē… Viņš nevar halturēt! Ir dažādi iemesli, kāpēc nesanāk. Viņš varbūt zemapziņā neatrod kontaktu ar autoru, varbūt – ar režisoru. Viņš varbūt neatrod kontaktu ar lomu. Ja režisors prasa kaut ko vienu un es sajūtu citādi. Ir reizes, kad vari pielāgoties un atrast kopsaucēju. Salāgošanās ar autoru un režisoru ir katru reizi.

Vai jūsu pieredzē ir kāds gadījums, kad jums ir palīdzējusi recenzija, vienalga, cildinoša vai nopeļoša?

Jā, man ir palīdzējusi ļoti negatīva recenzija. Esmu pēc tam pašai Silvijai Radzobei pateikusi paldies. Par Ugunī. Bet pirmais iespaids… Es pilnīgi nonācu slimnīcā. Man tika nogriezts ceļš uz tāda veida lomām. Domāju visu vasaru un sapratu, kāpēc viņa tik ļoti nepieņēma manu Kristīni. Sapratu, un man tas palīdzēja. Alfrēds Jaunušans, iesākot šo darbu, pateica, ka katrs deg savā ugunī. Tāpēc bija tādi degoši spārni. Es to uztvēru pārāk tieši. Pēc asās kritikas sapratu, ka Kristīne deg Edgara ugunī, nevis savā. Viņai katrs skatiens un kustība ir domāta tikai tam, lai kaut ko dzirdētu vai uzzinātu par Edgaru, kas ir ar viņu. Cik man pēc tam bija viegli spēlēt! Pirms tam mocījos. Man bija sāpīgi un traģiski, bet man vairs nebija grūti. Man bija darbība. Viņai bija taisnība.

Par labām kritikām un labiem vārdiem esmu ļoti pateicīga, jo es sevi pietiekami apšaubu.

Kādā intervijā stāstāt, ka, tikko ienākusi teātrī, esot pilnīgi trīcējusi aiz bailēm. Dažs pat noturējis to par augstprātību. Vai esat tikusi galā ar lampu drudzi?

Jā, esmu sevi izaudzinājusi. Esmu tikusi no tā vaļā, jo neko tā neienīstu kā šo bezjēdzīgo uztraukumu. Drausmīgi. Viss, man nav nekā. Pāris reižu dzīvē ir nācies teikt dažus teikumus publiski, tajā brīdī mana cieņa un apbrīna pret aktieriem pieauga vēl vairāk. Ir sajūta, ka slīksti melnā atvarā. Jā, ir atslēgušās smadzenes. Nezinu, kā, nevaru un negribu analizēt, bet iemācījos tikt no tā vaļā, jo es ļoti nepieņēmu šo stāvokli, pilnīgi ienīdu. Mani tas padarīja bezpalīdzīgu. Tāda uztraukuma man vairs nav. Esmu pateicīga Dievam, ka viņš man ir palīdzējis tikt ar to galā. Ja man arī uztraukums uznāk, kaut kā saņemu sevi rokās. Ja jūtu, ka man nāk tas virsū, tajā brīdī labāk nedaru pilnīgi neko.

Galvenais, lai varu domāt, redzēt, dzirdēt, respektīvi, dzīvot uz skatuves, lai man nebūtu tikai šī viena doma un teksts. Tad man pašai ir prieks un gandarījums. Un, ja man ir vēl viena doma un vēl viena doma, es varu justies laimīga.

Ko no aktiera prasa lielā zāle?

Ir vajadzīga lielāka enerģētika. Jābūt lielākai sakoncentrētībai un enerģijas lādiņam. Tam ir jāaiziet līdz augšai. Mazajā zālē ir kā kino.

Vai sajūtat, kā publika uztver izrādi? Piemēram, vai jutāt, cik zāle dzīvi reaģēja uz visām pazīstamajām situācijām Cīrulīšos?

Spēlējot ir vai nu viegli, vai grūti. Esot uz skatuves, to jūti. Ar savu pieredzi tagad zinu, ka viegli ir tad, ja skatītājs tev nāk līdzi. Viņš piedod tev klāt vēl savu enerģiju. Viņš tā kā palīdz, un kļūst viegli. Tad, kad viņš neiet tev līdzi, ir grūtāk un kaut kas ir jāpārvar. Patērē nesalīdzināmi vairāk spēka. Vai tas ir labi? Domāju, ka ne. Tas rada nevajadzīgu sevis uzmākšanu. Tu jūti, ka tev ir jātiek pāri rampai, bet tu netiec! Tu varbūt kļūsti uzmācīgs, skatītājam tas nemaz nepatīk, un viņš vēl vairāk no tevis norobežojas.

Vai priecājāties, kad saņēmāt Zelmas lomu Cīrulīšos? Vai jums pašai tā ir interesanta loma gan cilvēciskā, gan profesionālā ziņā?

Neesmu redzējusi mūsu Nacionālā teātra izrādi, kas skaitās ļoti laba (režisora Jūlija Bebriša iestudējums 1975. gadā – red.). Tur Freimanītei (Lidija Freimane) ir bijusi kroņa loma, arī Veltiņai. Nemaz nezināju, ka Velta Līne arī izrādē ir spēlējusi māti. Man to pastāstīja Rita Melnace (literārās daļas vadītāja – red.). Filma nāca tikai pēc tam (režisors Oļģerts Dunkers, 1980. g. – red.). To skatīties man bija šausmīgi smagi.

Tā laikam ir lielākā atšķirība no izrādes.

Jā, bija tik ārprātīgi žēl Veltas. Ļoti no tā baidījos. Es jau arī esmu trīskārtīga mamma, un arī dzīvē ir bijuši smagi brīži. Joprojām mācos no saviem bērniem, mācos neapgrūtināt viņus ar savām bēdām. Bijuši dzīvē tādi brīži, kad netiku ar sevi galā. Domāju, ka esmu saviem bērniem nodarījusi pāri. Bēdas man pašai bijušas tik lielas, ka neapzināti esmu viņiem tās uzkrāvusi. Viņiem jau tāpat bija grūti, un vēl redzēt, ka man ir grūti… Tāpēc biju tik bezgala pateicīga Edmundam, ka viņa uzstādījums bija – un es to momentā varēju pieņemt – censties neapgrūtināt bērnus ar savu sāpi. Vai tas ir pareizi vai nepareizi, es nezinu, bet šis traktējums man bija ļoti, ļoti tuvs. Tāda bija arī mana mammīte. Ar šo lomu, man liekas, atkal mana mammīte stāv kaut kur pie pleca.

Esmu pārliecināta, ka caur jums tā zālē jūtas daudzi, netieši satikušies atkal arī ar savu mammu. No vienas puses – tāda Zelma – Kugrēna ir tikai viena, jūs arī viņu apveltāt ar daudzām brīnišķīgām detaļām un niansēm, no otras puses – tā ir visai arhetipiska zināmas paaudzes latviešu mamma.

Es esmu tiešāka, spontānāka, vairāk tēva raksturā. Mana mammīte bija vairāk uz iekšu vērsts cilvēks, ārkārtīgi labestīga, nevienam cilvēkam nekad nav ļauna vēlējusi. Viņa teica – es nedrīkstu pat pabrīnīties, jo momentā dabūju atpakaļ kā bumerangu. Man ir pilnīgi tas pats. Nedod dies, kādu nosodīt. Sākot studēt lugu, runājāmies, kāda kuram pieredze, kādi atgadījumi un kādas saistības ar mammu. Es teicu – tad, kad mana mammīte aizgāja, pagāja apmēram gads, kad sapratu, ka tiešām vienīgais cilvēks uz pasaules, kas mani ir mīlējis ar beznosacījuma mīlestību, ir viņa. Viņa gāja prom ļoti smagi, un esmu pateicīga Dievam, ka viņš izbeidza viņas ciešanas. Es viņu vienmēr esmu ļoti mīlējusi. Esam bijušas kopā visu mūžu. Viņa nebija ar mani kopā tikai četrus gadus, kad studēju Rīgā. Kopš man piedzima Jānītis, visu mūžu esam bijušas kopā. Esmu daudz laba darījusi, bet esmu nodarījusi arī pāri. Visa sadzīve pārsvarā bija uz mani, viņa bija mājās pie bērniem, un arī tas bija ārkārtīgi daudz. Man bija diezgan smagas lomas… un viņa visu to saprata. Nekad neko nav man pārmetusi, tikai bijusi blakus, kad man ir bijis grūti. Nerunājot par vīriešiem, arī bērns tev nekad nevar dot tādu beznosacījuma mīlestību. Nekad. Bērns dzīvo savu dzīvi pirmo reizi, bet mamma jau tik daudz kam dzīvē ir gājusi cauri, ka viņa no malas redz. Bet arī viņa nevar palīdzēt. Viņas mīlestības amplitūdu sapratu tikai pēc tam. Kad aptvēru, ka otra tāda cilvēka manā dzīvē nebūs, tas bija tik skaudri.

Jā, jo bērni to sagaida no vecākiem, īpaši mammas. Šķiet, ka arī par to ir jūsu jaunie Cīrulīši. Nav tik svarīgi, kā jūtas un ko grib pati mamma, bet kā es kā bērns jūtos caur viņu. Bet viss jau tiek teikts un darīts ar labākajiem nodomiem, tik cilvēcīgi un saprotami.

Jā, tie bērni jau nav ne ļauni, ne kādi citādi. Tas viss ir tik cilvēcīgi. Viņi dzīvo savu dzīvi. Viņiem liekas, kas nu tur liels. Un kāpēc Zelma neiet ne pie viena? Viņa negribēja būt par apgrūtinājumu – es tikai gribēju dzīvot klusi, mierīgi, nevienu netraucējot –, jo viņa redz, ka viņa būs par apgrūtinājumu.

Bet bērnus, man liekas, šie vārdi šausmīgi kaitina. Viņiem liekas, ka mamma ir ieņēmusi upura lomu. Nu mammu, tu taču mūs neapgrūtini!

Protams! Jā, šī neatrisināmā problēma, kuru viņi, tāpat kā es, sapratīs vēlāk.

Par vēlu, arī tā var teikt.

Arīdzan. Un tad tu vari mēģināt to atdot tikai saviem bērniem. Mūžveca patiesība, kuru nesapratu līdz brīdim, kad sapratu mammas nozīmi savā dzīvē.

Zelmas loma Cīrulīšos jums ir ļoti tuvu biogrāfiskajai pieredzei. Kā jums ir vieglāk būvēt savu lomu – kad ir lomas un dzīves sakritība, līdzība vai kad jāiejūtas ļoti tālās un svešās emocijās. Pat nezinu, ko minēt, varbūt Elektru?

Nezinu, nevaru tā pateikt. Gan Cīrulīšos, gan man ļoti tuvā izrādē Pulkstenis ar dzeguzi mēs esam ansamblis – man ir tāda sajūta, ka mēs esam kā vienā rakstā ierakstīti. Raksts ir gluds, katrs dzīpars ir savā vietiņā. Tu esi iekšā dzīves plūdumā kā tepiķī. Tu esi tur iekšā, un tur ir tava vieta. Tu necīnies, tu dzīvo. Elektra ir atšķirīga, viņa ir ārpus. Viņa ir piramīda pretstatā pārējiem. Ir lomas, kurās ir jācīnās, un arī tās man ir ļoti interesantas. Elektra man iemācīja cīnīties arī dzīvē. Es tāda nebiju. Biju pārjūtīgs bērns, man bija problēma ieiet veikalā kaut ko nopirkt. Stāvēju ilgi pie durvīm. Kauns, bezpalīdzība, nedrošība. Elektra ir loma, kas manī atvēra kanālu, ka es varu arī cīnīties un pastāvēt. Sāku arī dzīvē cīnīties.

Tātad, iespējams, no lomām piesavināties labākās īpašības?

Jā, ne visas, protams. Arī Pūt, vējiņu māti es saprotu (runā par režisora Elmāra Seņkova iestudējumu – red.). Es cīnos par savu bērnu. Cīnos kā lauva. Kā lauvene. Nīstu to Uldi, kurš izposta mana bērna dzīvi! Jā, tā ir citāda māte, viņa ir valdonīga, bet viņa cīnās. Zelma to nevar, viņa nav tāds cilvēks, viņa var būt tikai blakus, bet Pūt, vējiņi! māte cīnās, jo viņai ir viņas taisnība. Beigās, kad viss ir aizgājis tik vājprātīgi tālu, ir baigais lūzums. Pagriežos ar muguru, kad Uldis nes augšā Baibu, to neviens skatītājs neredz, bet man gāžas asaras. Kad nāk apjausma, kas ir noticis. Viņa jau nav trula. Aiz savas cīņas par savu bērnu viņa nekad mūžā nav iedomājusies, kādas var būt sekas. Viņas ir tik ārkārtīgi dažādas, un es saprotu abas.

Nespēju izrādes laikā nedomāt par to, ko jūt māte, kurai nākas nolādēt savu dēlu – jauno, talantīgo, nu arī Nacionālā teātra štata aktieri Jēkabu Reini? Jūs abi esat tēlā līdz matu galiņiem – Zanes māte un Uldis.

Jā, un man nav grūti. Sākumā man bija ļoti grūti, kad bija lomu dalījums un es to uzzināju. Sākoties mēģinājumiem, tas pārgāja. Mums šobrīd ir labs modelis. Mēs katrs teātrī esam par sevi, esam tikai kolēģi. Tas ir Jēkaba uzstādījums, esmu par to ļoti priecīga, jo tāda bija arī mana vēlme. Esmu ļoti mierā ar šo situāciju. Esmu pateikusi pāris tehnikas lietu pēc viņa lūguma. Tā ir viņa dzīve, līdz ar to mums ir viegli uz skatuves. Un viņš man tā dod pretim kā Uldis, ka man dubultā ir niknums pret viņu! Visi domā, ka man ir grūti, bet ir pilnīgi otrādi. Dzīvē Jēkabs ir pilnīgi citāds, patiesībā – ļoti introverts. Tāpat kā es, iemācījies savā dzīvē norobežoties un pasargāt sevi. Viņam ir sava pasaule. 

Top komentāri

Paulas Jēger Freiman rēgs
P
Autore: " [Kugrēna] mirdz rūpīgi kaldinātā aktieriskā meistarībā un cilvēciskā dziļumā divās mammu lomās ... " Un kur ta' paliek trešā mammas loma - pensionētā veterinārārste Emīlija Krūmiņa LTV seriālā "Divi vienā"? Vai arī šajā tēlā aktrise "mirdz rūpīgi kaldinātā aktieriskā meistarībā un cilvēciskā dziļumā"??? - - - -
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja