Hamburgas lielākajā muzejā Kunsthalle atklāta divu mākslas leģendu – Vijas Celmiņas un Gerharda Rihtera – dubultizstāde, kas būs aplūkojama līdz 27. augustam. Projekts Dubultskatiens/Double Vision pievēršas paralēlēm un līdzīgiem motīviem mākslinieku daiļradē. "Šīs līdzības ir tik acīmredzamas, ka šķiet dīvaini, ka šāda ekspozīcija nav sarīkota iepriekš," izstādes atklāšanā 11. maijā uzsvēra Kunsthalle direktors Aleksandrs Klārs. Vijas Celmiņas (1938) un Gerharda Rihtera (1932) darbi kopā tiek eksponēti pirmo reizi. "Šie mākslinieki cenšas atbildēt uz jautājumu: ko ir vērts gleznot? Vija Celmiņa ir dzimusi Rīgā, Gerhards Rihters ir dzimis Drēzdenē. Viņi ir piedzīvojuši Otro pasaules karu un savā atmiņā ir saglabājuši kara tēlus. Vija Celmiņa un Gerhards Rihters nav personiski pazīstami, taču, kad skatāmies uz viņu darbiem, šķiet, ka viņi noteikti ir rādījuši tos viens otram un apmainījušies idejām," sacīja Aleksandrs Klārs.
No okeāna uz zvaigznēm
Gerhards Rihters ir slavenākais mūsdienu vācu mākslinieks. "Rihtera izstāžu Eiropā un pasaulē ir bijis daudz. Vācijā viņš tiek eksponēts pat pārāk bieži, tāpēc vajag atrast jaunu leņķi, kā uzlūkot viņa mākslu. Savukārt Vijai Celmiņai ir nepieciešama lielāka skatuve Eiropā," savā runā apgalvoja Kunsthalle direktors. "Būsiet pārsteigti, cik kristāldzidra, tīra un skaidra ir ekspozīcija Dubultskatiens. Tā izvietota mūsu muzeja Laikmetīgās mākslas galerijā – šī modernā ēka tiek uzskatīta par problemātisku, bet šoreiz ir sajūta, ka tā uzcelta speciāli šai izstādei. Vijas Celmiņas un Gerharda Rihtera darbu skate pārliecina, cik izteiksmīga var būt pelēkā krāsa. Jau trešajā izstāžu telpā sapratīsiet, cik nianšu un toņu ir šajā pelēkajā," piebilda Aleksandrs Klārs.
Gerhardam Rihteram ir 91 gads, un veselības stāvoklis neļauj viņam atstāt mājas Ķelnē. Vija Celmiņa 25. oktobrī svinēs 85 gadu jubileju, un viņa bija klāt Dubultskatiena vernisāžā. Māksliniece tika sagaidīta kā zvaigzne, Hamburgā ieradās daudzi viņas cienītāji un kuratori no Eiropas. "Mēs ar Rihteru nekad neesam tikušies, bet es domāju, ka viņš mani zina," stāsta Vija Celmiņa. "Pagaidiet, kad es uzgleznoju šo?!" viņa vaicā, pozējot fotogrāfiem pie viena no saviem agrīnajiem darbiem – gleznas Elektriskais sildītājs (1964) no Ņujorkas Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja kolekcijas.
Ekspozīciju Hamburgā veido sešdesmit gleznu, zīmējumu, grafiku un objektu. Izstādi ievada 60. gadu sākuma gleznas, kurās atainoti ikdienas priekšmeti – jau minētais elektriskais sildītājs, plītiņa un galda lampa no Vijas Celmiņas Losandželosas darbnīcas, krēsls un aizkaru fragments no Gerharda Rihtera Diseldorfas dzīvokļa. Nākamajā telpā ir jūtamas kara un migrācijas tēmas atbalsis – kara lidmašīnas, sprādzieni, degošas mājas. Šo darbu pamatā ir plašsaziņas līdzekļos publicētas fotogrāfijas. Daži soļi tālāk, un vērojam mākslinieku mijiedarbību ar Marselu Dišānu – Gerharda Rihtera dzelzs un stikla konstrukcijā un Vijas Celmiņas grafikās. Līdzības un atšķirības piepilda abu mākslas klasiķu gleznotās un zīmētās jūras ainavas – tās šķiet reālistiskas, ilgstošos dabas vērojumos balstītas, bet īstenībā ir meistarīgi konstruētas un balstītas fotoattēlos. Gerhards Rihters savā jūras kompozīcijā ļauj saskatīt horizonta līniju, bet Vija Celmiņa to nekad nerāda – viņai ir tikai okeāns. Arī citās ekspozīcijas sadaļās Rihters ir tiešāks, savukārt Celmiņa – nenotveramāka, ievelkošāka.
Interesantā kombinācijā tiek izgaismota autoru attieksme pret pelēko krāsu un viņu aizraušanās ar dubultošanās, spoguļošanās, oriģināla un kopijas tēmu. Rihters ir daudz strādājis ar spoguļiem, Celmiņa ir radījusi apgleznotus objektus, kas imitē atrastus akmeņus un tāfeles, un izstādījusi kopiju blakus oriģinālam. Izstādēs vienmēr ir patīkami satikt senus draugus – mākslinieces labi zināmās 60. gadu skulptūras: hiperbolizēto zīmuli un džēšgumiju. Hamburgā tām līdzās ir aplūkojamas Rihtera mazformāta gleznas, kurās ir atainotas divas papīra lapas, kas ir saliktas kopā, vienai no tām ir atlocījusies mala. Ceļojumu divu grandu pasaulē noslēdz Vijas Celmiņas nakts debesis.
Tuvāk pie audekla
Izstādes Dubultskatiens kuratore Brigite Kelle, kura Hamburgas Kunsthalle ir atbildīga par laikmetīgās mākslas kolekciju (glezniecība, tēlniecība, instalācija un mediju māksla), atklāj, ka projekta īstenošana ir ilgusi piecus gadus un to aizkavējusi Covid-19 pandēmija. Darbi ir atceļojuši no Čikāgas Mākslas institūta, Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA, Vašingtonas Nacionālās mākslas galerijas, Ņujorkas Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja, muzeja Glenstone Potomakā Mērilendā, Fortvērtas Modernās mākslas muzeja, Frankfurtes Modernās mākslas muzeja MMK, Herberta fonda Gentē, Berlīnes Nacionālās galerijas, Štutgartes Valsts galerijas, kā arī citu institūciju un kolekcionāru krājumiem.
Vija Celmiņa (no kreisās) un izstādes Dubultskatiens kuratore Brigite Kelle. Foto – Jegors Jerohomovičs
"Gan Vijas Celmiņas, gan Gerharda Rihtera daiļrades galvenā tēma ir pati skatīšanās nozīme. Ko mēs redzam, kad skatāmies? Ko mēs uztveram, kad skatāmies? Abi mākslinieki uz šiem jautājumiem atbild katrs savā veidā. Piemēram, Gerharda Rihtera darbi ir jāatklāj no zināmas distances, atkāpjoties no tiem dažus soļus atpakaļ. Vijas Celmiņas darbi aicina pieiet ļoti tuvu audeklam. Māksliniekus vieno līdzīgi motīvi un tēmas, mīlestība pret pelēko krāsu, darbu veidošanas process, kurā par pamatu bieži vien tiek izmantotas fotogrāfijas un atrasti attēli," sarunā ar KDi norāda Brigite Kelle.
Jautāju kuratorei, ko par Vijas Celmiņas mākslu domā viņu neklātienes dialoga partneris Gerhards Rihters. "Viņš nav daudzvārdīgs, bet apstiprināja, ka ļoti augstu vērtē Viju Celmiņu un viņa viņam patīk. Gerhards Rihters viņu zina. 60.–70. gadu mijā starp Eiropu un ASV nenotika gandrīz nekāda informācijas apmaiņa. Tajā laikā šeit labāk bija pazīstams amerikāņu popārts un minimālisms. Aizlidot pāri okeānam, lai aplūkotu kādu izstādi vai iepazītos ar mākslinieku, toreiz nebija tik vienkārši kā tagad. Arī saziņas veidi bija atšķirīgi, 60. gadu beigās biežāk tika sūtītas telegrammas, nevis veikti telefonzvani. Tāpēc Gerhards Rihters un Vija Celmiņa viens ar otra darbiem iepazinās diezgan vēlu savā radošajā dzīvē," atbild Brigite Kelle.
Uzreiz pēc izstādes atklāšanas Hamburgā Vija Celmiņa devās uz Rīgu, lai apmeklētu radus un saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc Latvijā pavadītās nedēļas māksliniece teica, ka jau ļoti vēlas atgriezties mājās, kur viņu gaida kaķis Reimonds: "Es būšu mājās un gleznošu, man ir arī dārza darbi."
Šogad rudenī ir iecerēta Vijas Celmiņas jaundarbu skate galerijā Matthew Marks Ņujorkā, savukārt 2025. gadā plānota visaptveroša izstāde Bāzeles muzejā Fondation Beyeler, kurā tiks apkopoti sešdesmit gados tapušie darbi.
Izstādes Dubultskatiens atklāšanas dienā 11. maijā Hamburgā Vija Celmiņa atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kā jūtaties kompānijā ar Gerhardu Rihteru?
Rihters ir radījis ļoti daudz darbu, un viņam ir liela mākslinieka reputācija. Eiropā viņš jau sen ir nozīmīgs autors. Sava mūža pirmo daļu dzīvojot Losandželosā, es par Rihteru neko nezināju. Manuprāt, tajā laikā Losandželosā vispār nebija viņa darbu. Mums bija citi orientieri, Amerikā ciešāk bijām saistīti, teiksim, ar Džesperu Džonsu un citiem tur dzīvojošajiem māksliniekiem. Jaunībā es pati gribēju būt kā Vilems de Kūnings! Man patika Filips Gastons.
Pirms dažiem gadiem Hamburgas Kunsthalle kuratore Brigite Kelle pierunāja mani šai izstādei – viņa parādīja attēlus un teica, ka ir runājusi ar Rihteru un viņš ir piekritis dubultizstādei. Es tuvāk iepazinos ar viņa mākslu pēc pārcelšanās uz Ņujorku 80. gadu sākumā. 2002. gadā apmeklēju Rihtera retrospekciju Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Savukārt viņa pēdējā retrospekcija Painting After All, kas bija skatāma Ņujorkas Metropoles muzejā, tika pārtraukta Covid-19 pandēmijas dēļ (vērienīgā izstāde tika atklāta 2020. gada 4. martā, bet jau 12. martā muzejs tika slēgts; sākotnēji bija paredzēts, ka tā būs aplūkojama līdz 2020. gada 5. jūlijam – J. J.). Neilgi pirms tam, no 2019. gada septembra līdz 2020. gada janvārim, Ņujorkas Metropoles muzejā notika mana retrospekcija To Fix the Image in Memory, kurā bija aptuveni 120 darbu.
Rihters vienmēr ir bijis ļoti ražīgs, savukārt es nekad neesmu bijusi tik ražīga. Savas karjeras gaitā vairākas reizes esmu apstājusies un dažreiz atļāvusies nestrādāt. Šķiet, ka vienu reizi es nestrādāju veselu gadu, kas ir ilgs laiks. Tad, kad atsāku, mēdzu doties citā virzienā.
Mēs ar Rihteru esam līdzīgi un tomēr atšķirīgi. Esam dzimuši pilnīgi citā laikmetā. Bērnībā piedzīvojām karu, un man no kara perioda dziļi iekšā ir saglabājušās skaņas un tēli. Es īsti nezinu, kādas ir Rihtera attiecības ar šīm jaunības atmiņām. Dzīvojot Losandželosā, es strādāju ar atrastiem attēliem, kas ir saistīti ar Otro pasaules karu. Es tos pārsvarā meklēju grāmatās, tātad tie nav attēli no reālās dzīves. Vēlāk uzzināju, ka Rihters ir veidojis savu Atlantu (fotogrāfiju, avīžu izgriezumu un skiču kolekcija, ko mākslinieks apkopojis kopš 60. gadu vidus – J. J.) un tajā ir līdzīgi tēli. Tās ir interesantas sakritības, bet strādājam mēs atšķirīgi. Viņš allaž ir bijis ļoti enerģisks, es allaž esmu bijusi ļoti atturīga, nesteidzīga. Es nezinu, cik daudz darbu esmu radījusi, varbūt mazāk nekā divus simtus, daži no tiem top ļoti lēni, piemēram, apgleznotie objekti un skulptūras. Tie ir darbi, kuros galvenais ir laiks – laika ritējums, laika pavadīšana. Tas ir process, kurā nav daudz ideju, zemtekstu un citu žestu ārpus gleznošanas un skatīšanās. (Izstādes Dubultskatiens katalogā ir norādīts, ka Gerhards Rihters ir radījis 4117 gleznu vien, nemaz neskaitot darbus citos medijos – J. J.)
Tagad, aplūkojot Rihtera darbus mūsu kopīgajā izstādē, es pamanu daudzus virzienus, par kuriem pati reizēm esmu domājusi un kaut ko esmu arī īstenojusi – tie, piemēram, ir objekti trijās dimensijās.
Ko var iegūt, vienā ekspozīcijā saliekot kopā divus tik atšķirīgus autorus?
Mēs neesam tik atšķirīgi – tā ir šīs izstādes būtība. Mēs lielā mērā esam līdzīgi, un izstādē var redzēt, ka mums ir bijušas līdzīgas intereses, īpaši pirmsākumos. Taču Rihters ir daudz konceptuālāks mākslinieks nekā es. Viņam ir ideja, un viņš to īsteno. Man ir ideja, un es sliecos to noraidīt. Viņš iet cauri daudzām idejām, un viņš tās realizē citu pēc citas. Viņš ir daudz ekspansīvāks un rotaļīgāks. Es esmu daudz lēnāka māksliniece.
Kāpēc jūs noraidāt idejas? Kāda tam ir jēga?
Nezinu, tāds droši vien ir mans raksturs. Tāda ir mana personība. Es vienkārši neesmu tik ražīga māksliniece, šajā ziņā Rihters ir pavisam citāds. Es eju, viņš skrien. Taču mums ir dažas līdzības, un šī izstāde ir par līdzībām. Tāda bija muzeja galvenā doma, kad man tika piedāvāts šis projekts. Es to uzreiz noraidīju. Mans dīleris Ņujorkā teica, ka šī varētu būt interesanta ideja. Galu galā mani pierunāja.
Rihters ir vācietis, un 1961. gadā viņš pārcēlās no Drēzdenes uz Diseldorfu. Es esmu latviete, bet, protams, esmu amerikāņu māksliniece. Tās ir lielas atšķirības. Rihters ir studējis pie slaveniem pedagogiem, jaunībā viņam bija daudz ievērojamu kolēģu domubiedru. Es vairāk esmu vienpate, neesmu daļa no grupas. Rihters ir vīrietis, kurš absolvējis prestižu mākslas akadēmiju. Kā zināms, mākslas vēsturē sievietes ilgi tika turētas otrajā plānā. Tā ir taisnība, ka vēsturē ir bijušas dažas briesmīgas mākslinieces, bet ir bijuši arī briesmīgi mākslinieki.
Tādas ir mūsu atšķirības, kaut gan īstenībā tās nav atšķirības mākslā, ja es saku, ka Rihters ir sācis karjeru, būdams ražīgs, talantīgs jaunietis... Es nebiju ražīga, bet droši vien biju diezgan laba tajā, ko daru. Jau no pašiem pirmsākumiem man ir bijis daudz izstāžu. Mana pirmā lielā retrospekcija Eiropā notika 1996./1997. gadā Londonā, Madridē, Vintertūrā un Frankfurtē, to veidoja toreizējais Londonas Laikmetīgās mākslas institūta ICA kurators Džeimss Lingvuds. Izstādē bija apkopoti darbi, kas tapuši no 1964. līdz 1996. gadam. Man ir bijusi izstādē Ķelnē, kur dzīvo Rihters, bet nezinu, vai viņš to ir redzējis.
Kādi bija jūsu pirmie iespaidi, kad ienācāt šajā izstāžu telpā Hamburgā?
Man šķiet, ka šī ir ļoti drūma, nopietna izstāde. Tiešām drūma. Ne tāda kā vairākums citu izstāžu mūsdienās, kuras cenšas būt džezīgi skaļas, ugunīgi pievilcīgas. Citi mēdz izstādīt kolāžas, bet es tās neveidoju. Šajā izstādē ir ko skatīties, bet pašu eksponātu nav daudz. Mēs ar Rihteru neesam tādi laimīgi, bezrūpīgi, izklaidējoši mākslinieki, mūsu darbus caurvij izteikts pelēcīgums, šeit nav daudz citu krāsu – varbūt tāpēc, ka mēs mīlam melnbaltās fotogrāfijas.
Izstādē patiešām ir izteikta pelēkā dominance. Vai atceraties, kā jūs sev atklājāt šo krāsu?
Kad dzīvoju Losandželosā, grāmatās un žurnālos sāku meklēt Otrā pasaules kara ainas. Kalifornijā neko daudz nezina par karu Eiropā, amerikāņiem vairāk ir pazīstams Klusā okeāna karš. Tā es iemīlēju pelēkos toņus, jo grāmatās bija tik skaisti visi tie pelēkie attēli – dažreiz es tos izgriezu turpat bibliotēkā un liku grāmatu atpakaļ plauktā. Tas bija viens aspekts. Savukārt otrs bija tas, ka vienā brīdī es pārtraucu gleznot un sāku strādāt tikai ar zīmuli. Ar zīmuli strādāju apmēram četrpadsmit gadu, pārbaudot visas grafīta iespējas, spiežot to pret papīru tik stipri, cik vien iespējams, un izpētot visplašāko pelēko toņu gammu – no gaišiem līdz tumšiem. Kad pārcēlos no Losandželosas uz Ņujorku, atsāku gleznot.
Ko jūs atrodat pelēkajā krāsā, kā nav citās krāsās? Kādas sajūtas jūsos tā izraisa?
Nezinu. Es par to nedomāju. Es domāju par gleznas struktūru. Man vienkārši iepatikās pelēkā gamma – tā ir tik skopa, ka tajā nav robežu. Nedomāju, ka ir liela jēga par to runāt. Daudz kas izriet no tā, ka es ilgi esmu lietojusi zīmuli un izpētījusi tā sniegtās iespējas. Ar zīmuli esmu radījusi daudz darbu. Katrai gleznai, katram zīmējumam ir sava struktūra, un tā sevī nes zināmu sajūtu. Es nedomāju par krāsu pārāk daudz. Reizēm man ir krāsa, reizēm nav. Pašlaik topošajās gleznās izmantoju zilu krāsu. Glezna vienmēr ir par to, ko nevar izteikt vārdos. Kad par to sāk runāt, tas izklausās muļķīgi. Tēma nekad nav māksla.
Man patīk Rihtera vēlīnie darbi, kurus viņš veido, spēcīgi uzklājot krāsu ar otu. Tajos ir jūtams tāds kā neprātīgs prieks – es pati neko tādu neesmu spējīga izdarīt. Ziniet, es viņu apbrīnoju. Mums ir izveidojušās attiecības bez jebkādām attiecībām, jo mēs pat neesam satikušies. Es domāju, ka Rihters zina manus darbus. Kāds viņam ir uzdāvinājis manas izstādes katalogu vai kādu citu grāmatu. Mani joprojām pārsteidz līdzības mūsu darbos, bet arī atšķirības ir pamatīgas: es mēdzu «pienaglot» tēlu pie divdimensiju plaknes, padarīt tēlu pilnīgi plakanu, savukārt Rihters dara tā, ka viņa atainotais tēls burtiski lido ārā no gleznas.
Izstāde
Vija Celmiņa un Gerhards Rihters Dubultskatiens
Hamburgas Kunsthalle līdz 27. augustam