Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Es gribu ne jau uzslavas, bet vienkārši reakciju uz to, ko esmu uzrakstījis. Intervija ar komponistu Andri Dzenīti

"Man vienmēr ir bijis utopisks mērķis ne tikai sniegt cilvēkiem to, kas viņiem ir pazīstams, bet arī nedaudz izglītot un iedot jaunu informāciju," uzsver komponists Andris Dzenītis, kura darbi šoruden bieži skan koncertos visā Latvijā

Andra Dzenīša paša rūpīgi kārtotais radošo notikumu kalendārs rāda, ka šogad, komponista 45. jubilejas gadā, viņa opusi koncertos skanējuši vairāk nekā trīsdesmit reižu. Taču tikai četri no tiem ir pirmatskaņojumi. Viņš par to priecājas: "Tas, ka skaņdarbi turpina dzīvi mūzikas apritē, liek komponistam justies labi." Andris Dzenītis atklāj, ka pēdējā laikā vairs nekomponē tik daudz un priecājas, ka var to darīt tad, kad un cik pats vēlas, nevis tāpēc, ka vajag.

Šonedēļ – 3. novembrī Rīgā Lielajā ģildē un 4. novembrī Rēzeknē Latgales vēstniecībā Gors – orķestra Sinfonietta Rīga koncertprogrammā Zviedru Mocarts un Koncerts klavesīnam, ko diriģēs Normunds Šnē, pirmatskaņojumu piedzīvos Ievai Salietei komponētais Andra Dzenīša klavesīnkoncerts Strēles. Jaunās mūzikas festivālā Arēna 25. oktobrī soprāns Katrīna Paula Felsberga un pianiste Agnese Egliņa pirmatskaņoja Andra Dzenīša dziesmu ciklu Trīs Knuta Skujenieka dzejoļi. Andris Dzenītis atklāj, ka ciklu uzrakstījis septembrī pēc Katrīnas Paulas Felsbergas rosinājuma un veltījis to saviem bērniem. Savukārt pianista Reiņa Zariņa solokoncertā 12. novembrī Mazajā Mežotnes pilī skanēs trīs klavierminiatūras (Pacietība. Skaidrība. Drosme) no Reinim Zariņam un Jānim Šipkēvicam rakstītā cikla Baltas dziesmas, ko viņi jūnijā pirmatskaņoja Dzintaru koncertzālē.

"Patiesībā tieši ar Drosmi cikls vispār sākās. Es to uzrakstīju 2021. gada Ziemassvētkos ar zemtekstu, ka vēlos uzkomponēt kaut ko tādu, ko pats varu nospēlēt pantiņa vietā pie eglītes. Šis darbiņš izrādījās pagrieziena punkts, jo manas sajūtas par to, ko un kā vēlos darīt, būtiski mainījās," atzīstas Andris Dzenītis.

Kurp ved šis pagrieziena punkts?

Uz askētisku un mierpilnu mūziku. Ne vienmēr drosme ir varonīga, kareivīga un dižena. Tā var būt arī ļoti klusa un mierpilna uzdrīkstēšanās. Mēs daudz ko varam uzvarēt ar mieru, nevis uzbrukumu un cīņu. Kad sapratu, ka vēlos šo virzienu turpināt, klucīši paši no sevis salikās kopā. Galvā iekrita doma par Reini Zariņu un Jāni Šipkēvicu, un arī teksti atnāca paši.

Mūsdienās tas izklausās eksotiski un banāli, bet es pēc ilgiem gadiem atkal rakstīju, sēžot pie klavierēm. Parasti tapināju mūziku vai nu galvā, vai izmantoju datoru kā rakstāmmašīnu. Tagad arvien vairāk atgriežos pie klavierēm. Man atkal ir ļoti iepaticies, ka varu mūziku arī sataustīt, ne tikai sadzirdēt. Pirkstos sataustīt. Ciklu Baltas dziesmas pabeidzu šajā gadā.

Ar Reini esmu sadarbojies, un man šī sadarbība vienmēr ir likusies tik priekpilna un uzlādējoša. Jānis Šipkēvics man vienmēr ir licies tuvs kā daudzpusīga radoša personība, un mani ir aizrāvis gandrīz viss, ko viņš dara. Tāpēc gribējās arī ar viņu kaut ko izdarīt kopā. Izveidojās programma, kas man pašam par pārsteigumu nu jau ir iekļuvusi balvas Kilograms kultūras finālbalsojumā. Man ir prieks, ka mana iniciatīva ir vainagojusies ar prieku visiem – gan man, gan mūziķiem, gan klausītājiem.

Kā sadomāji komponēt koncertu klavesīnam?

Atkal jau tas ir stāsts par personību un vēlmi rakstīt speciāli Ievai Salietei. Esmu laimīgs komponists tādā ziņā, ka man neviens nenāk virsū un nesaka, lai uzrakstu kādam instrumentam, kuram es nemaz negribu. Varu izvēlēties pats. Man ir arī draugi, labi paziņas, kurus palaikam atceros. Mana un Ievas Salietes pazīšanās vēsture ir tik sena, ka es pat brīnos, ka jau agrāk nebiju izdomājis to darīt. Mēs, vesels pulks šodien atzītu mūziķu, bet tolaik vēl studenti un skolēni, piedzīvojām visburvīgāko jaunas mūzikas apvāršņu atklāsmi 1994. gada vasarā pirmajā starptautiskajā latviešu jauno mūziķu nometnē Jaungulbenē. Mēs tā tusējām kopā ar Ievu Salieti un Ivetu Apkalnu!

Iveta jau diezgan daudz ir spēlējusi manu mūziku un nākamruden spēlēs vēl, turklāt Elbas filharmonijā. Pēc viņas aicinājuma uzrakstīju vizuļojošu skaņdarbu Sudrabs ērģelēm un klavierēm. Tikai tagad nonācu pie domas, ka gribētu saprast, ko varu izdarīt ar diezgan savdabīgo instrumentu – klavesīnu –, pret kuru vienaldzīgo nav. Klavesīna skaņa vai nu ļoti patīk, vai izteikti riebjas un atgādina tikai džinkstošu drāšu kasti. Taču klavesīns var būt tik dažāds! Tas var būt pat roķīgs, kā, piemēram, XX gadsimta komponista Ģerģa Ligeti darbos. Ļoti trendīgi bija klavesīnu izmantot 60. un 70. gadu popmūzikā: The Beatles un Imanta Kalniņa dziesmās fonā skan klavesīna tembrs. Tas ir izmantots vecajās Džeimsa Bonda filmās. Lai gan manā darbā orķestrī izmantoti tikai stīgu instrumenti, orķestra sastāvs ir diezgan liels, bet klavesīns ir kluss instruments. Taču dinamikas līdzsvaru šodien var pieregulēt ar tehnoloģiju palīdzību.

Ko slēpj nosaukums Strēles?

Gaismas strēles. Tā kā ieraksts tiks piedāvāts arī Eiroradio, man uzreiz tika jautāts skaņdarba nosaukuma tulkojums. Protams, angliski šo vārdu tā vienkārši nevar pārtulkot, sanāk bulta vai ceļamkrāna strēle. Paliku pie The Beams of Light – gaismas stari. Cenšos gan atteikties padziļināti komentēt skaņdarbu saturu, jo mūziku izstāstīt nav iespējams.

Tomēr iedvesmas avots ir konkrēts – simbolista Rūdolfa Pērles glezna Saule siltā dievišķas gaismas starojuma noskaņā.

Rūdolfs Pērle (1875–1917), manuprāt, ir viens no visiedvesmojošākajiem tā laika vizuālās mākslas pārstāvjiem. Es vēl joprojām atceros izstādi Rīgas biržā, kurā Mikalojus Konstantina Čurļoņa un Rūdolfa Pērles darbi bija salikti kopā vienā ekspozīcijā. Man viņu abu māksla ir ļoti tuva. Igi domāju, ko man atgādina klavesīna skaņa kopā ar stīgām, un tad iedomājos kaut ko izteikti zeltainu, spīguļojošu, vizuļojošu. Acu priekšā atausa Pērles glezna, kurā no viena punkta izejoši saules stari spīd pāri kalniem. Impulss, spīdēšanas punkts manā mūzikā ir klavesīns. Pēc manas ieceres klavesīna pirmais papildinājums ir stīgu kvartets, un pēc tam nāk lielais stīgu orķestra sastāvs. Tā izveidojas gaismas aura, gaismas oreols.

Pagājušās ziemas sākumā aizsūtīju Ievai puspabeigtu skaņdarba variantu, t. s. midi ierakstu, un viņa priecājās – tāds saulainums drūmajā ziemas laikā! Tas nozīmē, ka vismaz idejiski būšu sasniedzis mērķi, ko es vēlos. Skaņdarbs ir pietiekami tehnisks klavesīnam, varbūt samērā vienkāršs orķestrim, bet doma ir par gaismas vizuļošanu dažādos virzienos.

Saulainumu mums īpaši vajag tieši tagad, lai nesabruktu nemierīgajā, draudīgajā laikā, kad arvien vairāk sabiezē gaiss.

Gaiss biezē impulsveidīgi, un tas notiek vienmēr. Šobrīd tas mums ir pietuvojies un mēs jūtam kara elpu pakausī vairāk nekā jebkad. Bet tad, kad pie mums viss ir droši, daudz nesekojam līdzi tam, kas notiek Āfrikā un Dienvidamerikā. Ir skaidrs, ka cilvēka daba nav mainījusies. Bieži pie sevis domāju: kā rodas absolūtais ļaunums? Kad to redzam filmās, liekas – nu kā tā var būt?! Gribētos ticēt, ka cilvēkiem nav vēlmes būt ļauniem, bet kur tas rodas? Nedomāju, ka kāds ir piedzimis un dzīvo ar domu: "Es būšu ļauns un visiem darīšu sliktu." Domāju, katram ir sava misijas, mērķu un ideālu izpratne – pilnīgi atšķirīga no tās, kāda ir mums. Mēs to redzam kā maldus, bet viņi nekad neatzīs, ka dara ko nepareizu. To ir grūti saprast.

Otra doma, kas man arvien vairāk nedod mieru, ir: kāds ir mūzikas, mākslas virsuzdevums. Vai tas ir tikai piepildīt savas vajadzības un ambiciozus radošos izaicinājumus, neņemot vērā apkārtējās vides svārstības un reakciju? Nelikties ne zinis par to, vai kādam tas vispār ir nepieciešams? Vai tomēr mērķis ir sniegt cilvēkiem nepieciešamo informāciju un izjūtas, mierinājumu un pateikt to, ko tu vēlies viņiem pateikt, jo uzskati par svarīgu, un – kas ir vissāpīgākā puse – sagaidīt arī reakciju?

Bet reakcija ne vienmēr ir, un ne vienmēr tā ir tāda, kādu gaidi?

Vai tas, ko cenšos pastāstīt, arī klausītājiem šķiet labs un nepieciešams stāsts? Nekad nevaram garantēt, ka tas kādam šķitīs būtiski. Es te nerunāju par to, ka būtu jāizdabā publikai un jārada māksla, kas publikai patiks, liks tai nenovērsties un teikt: beidzot ir māksla, ko es saprotu, nevis kaut kādi ķēpājumi! Man vienmēr ir bijis utopisks mērķis ne tikai sniegt cilvēkiem to, kas viņiem ir pazīstams, bet arī nedaudz izglītot un iedot jaunu informāciju.

Ierosinoša saruna?

Jā. Protams, arī mani uzskati ir mainījušies, esmu pārdomājis, kāpēc vispār ir jārada. Neuzskatu, ka mākslā ir jāpauž radikālas izjūtas, dramatisms, jāšokē vai obligāti jāpārsteidz. Es augu laikā, kad māksla, kas mums bija pieejama, bija pārsvarā dramatiska un ārkārtīgi traģiska. Jau pusaudža gados skatījos Tarkovska filmas, klausījos Šnitki un Cimmermaņa Rekviēmu. Reiz kāds cilvēks, kuram iedevu to noklausīties, teica: "Man patika." Man kļuva neomulīgi, jo šī nav mūzika, kurai piemērojams vārds "patika". Tad tas ir mazohisms, jo šī ir traģiska, nepanesami smaga mūzika.

Tā ir katra paša izvēle, ko un kā rādīt. Kinomākslā un teātrī joprojām sastopamies ar daudz lielāku vizuālo radikālismu, bet mūzika ir māksla, kurā tomēr ir jālieto iekšējā iztēle un fantāzija. Ir arī grūti pateikt, kas kuram ir vienkārši vai sarežģīti uztverams, kas sniedz mierinājumu un kas ne. Komponēdams dziesmu ciklu Baltas dziesmas, sajutos tā drosmīgi, jo man šķita – te nu es esmu nonācis tādā punktā, par ko daži kolēģi vai nu neteiks neko, vai viņiem liksies savdabīgi: pants, piedziedājums, pants… Bez piecām minūtēm popmūzika. Tomēr pēc koncerta sastaptie šī žanra pārstāvji man jautāja: bet kur tad bija tā popmūzika? Viņiem biju teicis, ka būs kaut kas vienkāršs, demokrātisks. Droši vien mūzika var būt vēl demokrātiskāka.

Nesen vēl pats asi apkaroji popmūziku akadēmiskajā mūzikā.

Es iebildu pret konkrētām klišejiskām izpausmēm, iestājoties par gaumi. Klišejas ir tik derdzīgas! Kvalitatīva popmūzika man ļoti patīk. Paaudzes mainās, un vecās paaudzes māca jaunās, bet man dažkārt liekas, ka vērtību izpratnei – arī mākslas valodā – bieži vien kājas joprojām aug no padomju domāšanas. No vajadzības pēc skaidra reālisma, gaiša atainojuma un precīzi definēta satura bez kaut kādām abstrakcijām. Ar lielu aizrautību lasu jau otro Arnolda Klotiņa grāmatu par mūziku okupācijā (Mūzika pēckara staļinismā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944–1953, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018). Kāda abstraktā māksla?! Mums ir jāsaprot, par ko ir mūzika! Redzot, kā arī šodien cilvēki ņemas, apkarojot laikmetīgās mākslas izpausmes uz sienām, brīžiem ir sajūta, ka tā ir atgriešanās Staļina laikos, kad bija stingri noteikts, kas mākslā ir labs un kas – iznīdējams. Vienlaikus ir prieks, ka tomēr ir reakcija. Tas rāda, ka cilvēkiem ir interese par procesiem mākslā. Ļaunāk ir tad, ja intereses nav vispār un nav nekādu komentāru.

Reiz, ielicis sociālajos tīklos kaķīša bildi, ironizēji, ka šādi vismaz izpelnīsies sabiedrības interesi, kuras diemžēl nav par radošo veikumu…

Esmu ievērojis, ka atbilstoši feisbuka algoritmiem bieži vien tas, ko publicēju par savu mūziku, daudzu cilvēku joslās pat neparādās. Tādējādi rodas iespaids, ka nevienu tas neinteresē. Toreiz bija atsācies koncertu laiks un Liepājā tika atskaņota mana Otrā simfonija, par ko saņēmu Lielo mūzikas balvu, taču zālē bija apmēram tikpat klausītāju, cik mūziķu uz skatuves. Bija arī tikko sācies karš, un daļa atcēla braucienu uz Liepāju, jo nebija noskaņojuma doties uz koncertu.

Mani kolēģi dažkārt par mani pasmejas, ka gribu par daudz uzmanības. Es gribu ne jau uzslavas, bet vienkārši reakciju uz to, ko esmu uzrakstījis un kāds ir noklausījies. Es gribu sarunu. Kaut vai dzirdēt: "Paldies, bet bija baigi neforši, man nepatika!" Es priecātos par polemiku. Taču bieži vien informācijas daudzums šodien ir tāds, ka pat kolēģi nepaspēj noklausīties viens otra darbus. Zinu, ka brīdī, kad Rolands Kronlaks man uz skatuves pasniedza balvu, viņš manu simfoniju nebija dzirdējis.

Vai tu paspēj noklausīties kolēģu simfonijas?

Es ļoti cenšos sekot līdzi savu kolēģu darbiem – ja ne koncertā, tad vismaz ierakstā. Protams, visu nevar paspēt. Daļu noklausos uzreiz, daļu atlieku uz vēlāku laiku un pēc tam aizmirstu. Varbūt tagad zāģēšu zaru, uz kura pats sēžu, bet ir tā, ka arī mākslā, vismaz klasiskajā mūzikā, pēdējās pāris desmitgades dzīvojam "lieto un izmet" estētikā, tāpat kā ar apģērbiem un daudz ko citu. Arī mūzikas apritē zināmu laiku – trīs, varbūt piecus gadus – ir komponisti, kuri dažus gadus ir zenītā, bet pēc tam nāk citi, un interese par viņiem pazūd. Taču kādu brīdi tas ir "mūsu komponists numur viens", un visi nepārtraukti atskaņo un pasūta darbus. Labāk ir, ja komponistu baro starptautiskā slava, bet tie, kuri ir ar lokālu vārdu, nāk un iet.

Paaudzes mainās, un nāk jauni klausītāji, kuri vairs vispār nezina komponistus, kuri bija aktuāli pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, ieskaitot lielmeistarus Pēteri Plakidi un Romualdu Kalsonu, kurš XX gadsimta 70.–90. gados bija viens no mūsu mūzikas dižgariem. Kad komponisti vairs nav aktīvi un neražo jaundarbus, viņi nereti kļūst neaktuāli.

Par laimi, pats esi ražīgs autors.

Es neloloju cerības, ka mani kāds pazīs. Strādāju trijās mūzikas skolās, un bieži vien pēdējos kursos gadās audzēkņi, kuri pirmoreiz dzird, ka es vispār saceru mūziku. Mācu kompozīciju, bet viņi jautā: vai jūs, skolotāj, arī rakstāt mūziku? Un kur to var dzirdēt? Tā jautāja arī kāds mūzikas pasniedzējs… Tas, ka esmu diezgan pazīstams komponists un esmu dabūjis trīs Lielās mūzikas balvas, ir svarīgi tikai mūsu mazajā burbulī. Interesanti, cik daudzi mani pazītu Mākslas akadēmijā? Andris Vecumnieks, kurš lasa lekcijas Kultūras akadēmijā, man teica: "Kad stāstīju studentiem par jauno latviešu mūziku, Platonu Buravicki zināja visi, bet tevi, piedod, neviens!"

Mēs dzīvojam kolosālā laikā, kad mūzikas ir ārkārtīgi daudz un tā ir ļoti dažāda un kvalitatīva. Šodien viss var būt aktuāls un interesants, bet mūziku, ko sauc par laikmetīgās mūzikas meinstrīmu, man pašam jau ir neinteresanti klausīties.

Kas ir laikmetīgās mūzikas meinstrīms?

Piemēram, mūzika, kurā daudz izmantotas paplašinātās tehnikas, instrumentu spēles efekti (klarnetes multifonija, balss šņākoņas utt.). To varu salīdzināt ar melismātikas (izrotājumu) principiem baroka mūzikā. Klausos jaunu darbu, un man visa šī mūzika sāk izklausīties vienāda. Koncertā tā šķiet interesantāka, bet lai es ņemtu un klausītos ierakstus?! Informācijas pārbagātībā man ir ļoti lielas problēmas izvēlēties, ko gribu klausīties. Nereti tā ir svārstīšanās starp ļoti daudz ko, kas manā priekšā ir. Uzlieku vienu ierakstu, noņemu; uzlieku otru un beigās ieslēdzu ambientu meditācijas mūziku un kādu laiku pavadu tajā.

Tagad, ļoti daudz staigājot ar mazo un stumjot bērnu ratus pa lauku ceļiem, ir jauki skatīties uz mākoņiem un vērot, kā lēnām mainās debesis. Dažreiz gribas skanisku fonu, bet, klausoties austiņās, konstatēju, ka mūzika bieži ir disonansē ar to, ko redzu. Pat klasiskā mūzika, kura ir ārkārtīgi dinamiska, kurā viss strauji mainās un notiek: te pēkšņi ir spriedze, atslābums, ritms, skaistums. Pārmaiņu ir tik daudz, ka man tas traucē.

Kāpēc izlēmi dzīvot laukos?

Tam bija vairāki iemesli. Vispirms – es ļoti izbaudīju pandēmijas sākumu. Būdams izteikti introverts cilvēks, kam patīk netraucēta vienatne, es biju viens no tiem laimīgajiem, kas jutās pilnīgā harmonijā ar to, ka bija attālinātais darbs: es pats varēju plānot laiku un būt laukos. Pagājušais gads man bija pirmais klātienes darba gads pēc pandēmijas, un es, strādājot vairākās darbavietās, jau otro reizi dzīvē piedzīvoju izdegšanu. Ar Dieva svētību manā ģimenē pieteicās mazais, un es izlēmu izmantot iespēju veselu gadu atkopties pats un būt kopā ar bērnu. Aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā un, cik vien iespējams, pavadu to laukos. Cenšos savas aktivitātes nepakļaut gadalaikiem, tomēr nu gan pārcelsimies uz Rīgu, jo iespējas ir plašākas un nav jākurina māja.

Neļauties gadalaiku noteikumiem nozīmē arī ziemas peldes ezerā?

Pēdējos gadus izmantoju, lai, cik vien iespējams, uzlabotu savu fizisko un garīgo stāvokli. Peldu, skrienu, braucu ar riteni. Tu uzkāp uz riteņa un esi viens pats ar sevi četras piecas stundas. Vari doties, kur acis rāda, zinot, ka spēsi tikt arī atpakaļ. Reiz atbraucu desmit stundās no laukiem uz Rīgu 206 kilometrus un aizminos arī pie Ievas uz klavesīnkoncerta mēģinājumu Rēzeknē. Tā esmu tuvās attiecībās pats ar sevi. Man ir iespēja vērot savu ķermeni, dabu, laikapstākļu un reljefa pārmaiņas, cīnīties ar kalniņiem, peļķēm un pretvēju. Ar sievu Līvu esam nogājuši gandrīz gar visu jūras piekrasti.

Ap 2018. gadu man bija ārkārtīgi sarežģīts posms dzīvē. Negaidīti izjuka iepriekšējā īsā laulība, un pirmoreiz dzīvē galvā visu laiku intensīvi mirgoja sarkanā lampiņa: "Palīgā!" Jutu, ka pirmo reizi pats vairs ne ar ko netieku galā. Vienlaikus man bija visaugstākais punkts radošajā jomā: darbus pasūtīja un atskaņoja Andris Nelsons ar Bostonas simfonisko orķestri un Leipcigas Gewandhaus orķestri, Gidons Krēmers ar Kremerata Baltica. Un – totāla bedre personiskajā dzīvē. Man vienmēr ir bijusi tendence uz atkarībām, diezgan intensīvi ikdienā patika apreibināties, to gan pamanīja tikai paši tuvākie. Sākoties pandēmijai, aizbraucu uz laukiem, un katru vakaru vīniņš, uzkodiņas, vīniņš… Tomēr iemācījos saņemties un atradu motivāciju to apturēt, un tikai tad, kad tas izdevās, satiku savu tagadējo sievu. Pēdējos gados esmu atklājis, ka dzīvesprieku un saulainumu var dabūt, arī gluži vienkārši esot.

Kopš mājās ir jauna dzīvība, tas man dod papildu motivāciju dzīvot. Gribas dzīvot, jo gribas būt klāt tam, kā cilvēks izaug. Gribas būt labākam tēvam, jo, kad auga mani nu jau lielie bērni, dzīve un prioritāšu kausi bija pavisam citi. Tolaik veidoju karjeru, centos sevi pierādīt, ņemt visu, ko vien var paņemt, lai pelnītu, apgādātu. Šajā brīdī man nav neviena oficiāla pasūtījuma. Šķiet, esmu jau ārpus lielā pieprasījuma burbuļa. Ja es būtu tikai komponists, tas būtu skarbi, tomēr priecājos, ka esmu neatkarīgs. Pats izvērtēju, ko un kad gribu rakstīt, un galu galā es strādāju arī pedagoģisko darbu. Ir jauki komponēt tad, kad to tiešām gribas, nevis tad, kad vajag.

Kā jūties skolotāja darbā?

Kā izdedzis mūzikas pedagogs varu priecāties, ka izdegšanas gadā, intensīvā režīmā strādājot trijās mācību iestādēs, esmu nopelnījis sev pietiekami cienīgu bērna kopšanas atvaļinājuma naudu. Strādājot tikai vienā darbavietā, mūziķim būtu sarežģīti uzturēt ģimeni. Viens varbūt izdzīvotu – ar nosacījumu, ka nav jāīrē dzīvesvieta, jāmaksā komunālie rēķini un jāpērk zāles. Pēc pusgada atbraucis uz Rīgu, nogājis gar kafejnīcām un iegājis veikalā, redzu, ka dārdzība aug strauji. Es nekaunos pirkt pārtikas produktus ar pēdējās dienas atlaidēm.

Komponējot esi mūzikas arhitekts vai sapņotājs? Varbūt gleznotājs?

Esmu simtprocentīgi intuitīvs komponists. Atgriezies pie tonāli modālas harmonijas, es bieži vien pat pie ārkārtīgi elementāriem risinājumiem nonāku intuitīvi. Man tas patīk, jo pašam ir liels pārsteigums, ka nonāku pie rezultāta taustoties.

Arī mans kompozīcijas pasniegšanas veids ir intuitīvs. Mēs vienkārši sarunājamies par iespējamiem mūzikas scenārijiem, nevis par konkrētām struktūrām. Man dažreiz kļūst neērti, jo neko daudz metodiski nestāstu, bet redzu, ka tam ir rezultāti. Audzēkņiem patīk nākt uz stundām, un daudzi izlēmuši arī tālāk mācīties kompozīciju.

Esi pasācis arī gleznot.

Man bija izstāde Nacionālajā bibliotēkā festivālā Arēna pirms trim gadiem. Tas, ka man patīk aizrauties un izmēģināt sevi citās radošajās jomās, man ir piemitis jau kopš bērnu dienām. Man patīk visu izmēģināt. Patīk saprast, kā kaut kas darbojas. Es nemāku taisīt remontu vai salabot mašīnu. Man pat ir bail pašam izjaukt un salikt savu mīļo divriteni, bet esmu rakstījis tekstus un joprojām savā nodabā to daru.

Lielais pandēmijas sākuma zīmēšanas izvirdums ir norimies, daru to tikai tad, kad jūtu, ka man ir vajadzīga meditācija ar rokas palīdzību. Tās ir grafiskas izpausmes – tuša, zīmulis. Es jūtu pašterapiju precizitātē, smalkā un ļoti rūpīgā veikumā. Tā aizrāvos ar koka pīpju grebšanu. Tas ir ļoti smalks darbs. Ilgi studēju, kā to dara, un uztaisīju vairāk nekā trīsdesmit. Priecājos, ka viena no šīm pīpēm nesen nonāca pie Māra Gaiļa.

Ko vēlies komponēt tagad?

Esmu iesācis Trešo simfoniju, domājot par orķestri Sinfonietta Rīga, taču konkrē ­ tu termiņu nav. Izaicinājums, ko piedāvā Liepājas koncertzāle 2025. gadā, – fiktīvi restaurēt Emīla Dārziņa simfonisko tēlojumu Vientuļā priede. No autora savulaik iznīcinātā darba ir saglabājusies tikai klarnetes partija un vēl dažas driskas, bet no tā var nojaust, kāda rakstura mūzika tā bijusi. Tā būtu mana fantāzija Emīla Dārziņa jubilejas gadā par to, kāds šis darbs varēja būt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja