Sezona šoreiz noslēdzās līdz ar regulāro turnīru, tomēr divas nedēļas vēlāk tu joprojām atrodies Čehijā. Kāpēc nebrauc mājās?
Šis posms ir dīvains, jo kādus gadus desmit man tik agri sezona nav beigusies. Parasti Amerikā tikai aprīlī vai maijā sanāca tikt prom no kluba. Savukārt pagājušajā sezonā šeit spēlējām pārspēles. Līdzko sezona beidzās, sāku domāt, ko darīt. Dzīvoklis šeit man bija vēl mēnesi līdz aprīlim, te ir ideālas trenēšanās iespējas, jo mums ir bezmaksas ledus. Vairāki komandas biedri arī nāk trenēties, uztaisām parastus metienu vingrinājumus un tad spēlējam. Jāgrs nāk katru dienu, viņam nepatīk vienkārši paslidot, ja spēlējam, tad tā nopietni. Lai nemeklētu ledu Latvijā, sapratu, ka palikšu tepat. Tagad tieši arī laikapstākļi kļūst arvien labāki, tāpēc aizbraucu uz Prāgu. Mazliet izbaudu dzīvi, atpūšoties un mazāk trenējoties. Izlases nometnē viss atkal sāksies kārtīgi.
Jaromīrs Jāgrs tev Čehijā ir labs draugs, kurš vēl 53 gadu vecumā spēlē profesionālo hokeju. Viņš turpinās karjeru arī nākamajā sezonā vai tomēr beigs?
Pēc katras sezonas viņš domā – spēlēt vai nespēlēt. Tagad situācija pamainījusies, jo klubam ir jauni īpašnieki un visi kopā izlems, vai viņam jāspēlē vai ne. Hokejs ir viņa dzīves lielākais mērķis, tas ir viss – darbs, mīlestība, hobijs, ģimene. Viņam dzīve pakārtota, lai vienmēr atrastos hallē. Domāju, ka tik viegli aiziet viņš vienkārši nevar. Jāgrs vēl grib spēlēt un, ja būs iespēja, to darīs. Viņš joprojām ir īpašnieks, bet tagad viņam pieder mazākas kluba daļas. Viņš to vēl var darīt, bet partneri jāpielāgo Jāgra spēles stilam, jo tas ir pavisam citāds nekā mūsdienās. Viņam arvien ir skaistais hokejs, kur ripu atvelc atpakaļ, paskaties un iesāc uzbrukumu. Jāpiesaista spēlētāji, kuri var pielāgoties.
Pagājušajā sezonā, aizbraucot uz Kladno, pats sākums tev punktu ziņā nebija veiksmīgs. Atminos, teici, ka arī Jāgrs nebija diez ko priecīgs par tavu sniegumu. Attiecības bija nedaudz saspīlētas?
Sākums bija ļoti grūts. Viss sākās ar to, ka ierados negatavs, bet tas nebija tādēļ, ka netrenējos. Tā bija pirmā vai otrā nedēļa, kopš ķirurgs atļāva trenēties pēc operācijas. Aizbraucot uz Kladno, neatrados labākajā formā, nebiju dienu dienā slidojis divus mēnešus. Hokejā fiziskā gatavošanās ir pavisam citāda, bez ledus nodarbībām nav iespējams pilnvērtīgi trenēties. Pirmās desmit spēles plaušas nestrādāja, visu laiku bija nogurums, daudz ko nevarēju izdarīt. Domāju, Jāgrs sāka šaubīties par savu izvēli, ko ir parakstījis. Pēc tam man tomēr pārliecība atkal atgriezās, sāka krist vārti iekšā. Starp pirmajām desmit un nākamajām desmit spēlēm es izaugu kā pavisam cits spēlētājs. Jāgrs nebija vienīgais, kurš man to pateica, arī Tomāšs Plekanecs stāstīja, ka pirmajās desmit spēlēs viņš nav varējis saprast, ko es daru laukumā, bet nākamajās desmit jau biju viens no labākajiem. Jāgrs pat kaut kad sākuma posmā ar mani nesveicinājās, bet tagad par to visu varam pasmieties. Mēs esam tā sadraudzējušies, ka varētu arī pajautāt, vai viņam sākumā bijušas šaubas par mani.
Tu esi teicis, ka savai statistikai nepievērs uzmanību, bet šosezon to nevar nepamanīt. Jau iepriekšējo sezonu noslēdzi kā komandas labākais vārtu guvējs un biji labākais vārtu guvējs vairākumā visā līgā, bet šosezon sasniegts nākamais līmenis. Interese par tevi noteikti arvien aug.
Tas ir tikai loģiski, ka klubu interese šosezon bija ļoti augsta. Tomēr es jau agrā sezonas posmā parakstīju līgumu ar citu Čehijas komandu Karlovi Vari Energie. Ja nebūtu to paveicis, varētu visu laiku izsvērt, kur gribu braukt un spēlēt. No vienas puses, varbūt pats nenoticēju, ka parādīšu sevi tik augstā līmenī. Tas līgums bija pietiekami labs, vēl labāks nekā mans sniegums sezonas sākumā. Ievads nebija pats labākais, pirmās desmit spēles aizvadīju maiņā ar amerikāni Miču Haltsu, kuram vajadzēja būt pirmajam centram, un čehu Martinu Prohāzku. Pārbaudes spēlēs katrs vācām pa diviem, trim punktiem, bet regulārās sezonas sākumā vairs vispār neko nerādījām. Vienīgais, kur nāca punkti, bija vairākums. Ja nebūtu vairākumu, es slidinātos bez punktiem. Mums tā ķīmija neveidojās, lai gan treneri vēl cerēja, ka varētu saspēlēties. Pēc padsmit mačiem es nebiju starp līgas 30 rezultatīvākajiem spēlētājiem. Piedāvājumi sāka parādīties posmā, kad mana spēle beidzot aizgāja. Pirmās komandas zināja savu budžetu un vienkārši meta piedāvājumu manā virzienā. Tur nebija lielās komandas, jo tās sākumā gaidīja NHL spēlētājus. Tikai pēc tam skatās otro plānu, kāds biju arī es, viņi nezināja, ka man sezona izdosies.
Tas bija koks ar diviem galiem, bet gribu uzsvērt, ka varbūt tieši tāpēc, ka parakstīju līgumu, man sezona tāda izvērtās. Pēc līguma parakstīšanas stresa pazušanu nejutu, bet kaut kādā ziņā man pārliecība tomēr parādījās. Sāku mazāk domāt un vairāk spēlēt. Jutu ticību sev, lai katrā spēlē kaut ko pierādītu. Sezonas, kāda bija šī, ir ļoti grūti sasniegt.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!