Svešuma grāmata ir atklāts mēģinājumiem atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai.
“Cilvēka visdziļākās domas ir vīzijas, atmiņu uzplaiksnījumi, pēkšņas atklāsmes, uzmācīgi un monotoni trauksmes signāli, alkas un sāpes. Nereti gluži vai ķermeniskas. Notvert un pārvērst tās precīzos vārdos nav vienkāršs uzdevums. Vilis Kasims, vēstot savu nobriešanas stāstu, ieved lasītāju gluži vai meditatīvā starpstāvoklī starp izlasīto un savām paša atmiņām un vīzijām,” raksturojot Svešuma grāmatu, teic literāte Jana Egle.
Vaicāts, vai grāmata ir tiešs autobiogrāfisks vēstījums, vai labi veidota ilūzija, autors atklāj: “Vismaz es pats to uztveru kā autobiogrāfiju, arī tās daļas, kas nav strikti autobiogrāfiskas, jo iztēle man šķiet ne mazāk nozīmīga kā reālie fakti. Sākumā, kad par to vēl domāju kā eseju grāmatu, plānoju, ka būs autobiogrāfiska eseja un notikumam piesaistīts stāsts, bet drīz vien sapratu, ka tas nav tik vienkārši, un arī esejas ātri vien izplūda prom no konkrētiem faktiem, kurus reizēm pat īsti precīzi neatcerējos. Mēģināju šo to atrast vecos e-pastos vai fotogrāfijās, bet reizēm tas neizdevās, un reizēm tas, ko atradu, šķita mazāk interesanti vai piemēroti nekā tas, kas bija palicis manā atmiņā. Un tad es domāju – kādēļ vairāk uzticēties tam, kas ir pierakstos, nekā tam, kas man palicis atmiņā?”
Vilis Kasims (1986) ir rakstnieks, tulkotājs un redaktors, strādājis laikrakstā Diena un interneta žurnālā Punctum, joprojām regulāri raksta dažādiem medijiem. Iepriekš iznākušas trīs prozas grāmatas: Lielā pasaule (2015), Lizergīnblūzs (2020) un Atvaros (2023). Tulko no angļu, krievu, katalāņu un spāņu valodas, latviski izdoti vairāk nekā 20 tulkojumi, to vidū Frenka Herberta Kāpa, Sergeja Dovlatova Zona un Boba Dilana Hronikas.