Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +10 °C
Skaidrs
Otrdiena, 27. septembris
Ilgonis, Ādolfs

Es ar aktieriem nedraudzējos. Intervija ar režisoru Aiku Karapetjanu

Režisors Aiks Karapetjans stāsta par privilēģiju būt brīvam un par to, kā mainās kinoindustrija Latvijā un pasaulē

Pagājušajā nedēļā Latvijas kinoteātros nonāca režisora Aika Karapetjana jaunākā spēlfilma Sema ceļojumi, kas vēsta par ārzemnieku Semu (beļģu aktieris Kevins Jansens), kurš dodas uz kādu nomaļu Eiropas vietu meklēt savu tēvu, bet nonāk zemnieku ģimenes gūstā, no kura viņu var glābt tikai mazs sivēns. "Šeit mums bija dzīvnieks, aktieris ārzemnieks, pilnīgi neurbāna vide. Es nekad neko nebiju filmējis ārpus pilsētas. Atceros, kad biju jauns, teicu, ka nekādā gadījumā nefilmēšu filmu laukos. Tomēr pagāja laiks, un es sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad tas ir jāizdara. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visiem biju stāstījis, ka to nedarīšu," sarunā atklāj Aiks Karapetjans.

Esmu dzirdējusi, ka ideja par filmu Sema ceļojumi jums radusies ļoti sen.

Tas bija vairāk nekā pirms desmit gadiem. Gribēju uzņemt mūsdienu vesternu, taču sapratu, ka man pietrūkst kāda būtiska elementa, lai to izdarītu, tāpēc atliku šo ideju uz nenoteiktu laiku, līdz viena lidojuma laikā izlasīju ziņu par fermeri, kurš mēģinājis pārdot savu cūku, kas viņam bija iekodusi, bet neviens to negribēja pirkt, jo visi zināja, ka tā ir agresīva. Tajā brīdī man radās doma par cūkām, kas varētu šo stāstu attīstīt negaidītā virzienā. Es atgriezos pie rakstīšanas, meklēju līdzautoru, un jau kopā ar Aleksandru Radionovu šo stāstu pabeidzām.

Vairs nerakstāt viens pats?

Man nepatīk rakstīt. Tā ir atsevišķa profesija, ar to ir jānodarbojas katru dienu, lai būtu teicamā formā, bet tev kā režisoram ir viena filma trijos gados, turklāt cīņa ar stāstu un nepārtraukta teksta pārrakstīšana atņem ļoti daudz spēka, enerģijas un laika, ko varētu veltīt tikai režijai. Latvijā tas bieži vien nav iespējams, jo trūkst scenāristu.

Kurā brīdī notika žanra maiņa?

Tas bija galvenais izaicinājums – atrast īsto veidu, kā izstāstīt šo stāstu, lai tas nostrādātu un būtu saprotams skatītājam. Jau pašā sākumā tas kļuva par absurdu, un mēs turpinājām uz to "gāzēt" arvien vairāk. Aizkadra balss iedeva ironisku tonalitāti.

Plus pasakas motīvs.

Jebkuru stāstu var ielikt jebkurā žanrā, kuru izvēlies. Man ļoti palīdzēja tas, ka es sapratu, ka šai filmai ir jābūt kā grāmatas ilustrācijai – nevis dramatiskai vai psiholoģiskai, bet tieši ilustratīvai –, un to arī izdarījām. Kopā ar operatoru Jurģi Kminu pētījām XVIII un XIX gadsimta klasisko glezniecību un meklējām Latvijā tādu vietu, kas nebūtu tipiska Baltijas valstīm. Tādu atradām pie Ērgļiem. Tā ir ļoti gleznieciska vieta, kas atgādina flāmu vecmeistaru ainavas. Gribēju izvairīties no lokalizācijas, distancēties no konkrēta laika un uzbūvēt savu pasauli, kurā viss varētu notikt vai arī nenotikt, visdrīzāk – nenotikt. Tāda nereāla, maģiska vieta.

Par savām filmām esat teicis, ka tās ir gan eskeipisms – bēgšana no realitātes –, gan iespēja paust savas emocijas, kas ikdienā paliek neizpaustas. Kā ir filmā Sema ceļojumi?

Par spīti visam, kas notiek šajā filmā, man negribējās izpaust nekādas dusmas vai sāpes, kas būtu palikušas neizpaustas manā ikdienā. Man vienkārši gribējās uzņemt vieglu, siltu un skaistu filmu. Viens no iemesliem, kāpēc mēs to filmējām vasarā, bija tas, lai Sema ceļojumi būtu pilni ar intensīvu dzīvību – kukaiņiem, dzīvniekiem, cilvēkiem...

Filmā daudz tiek runāts pa brīvības un verdzības tēmu.

Mani neinteresē šī tēma no sociāli politiskā viedokļa. Sema ceļojumi ir alegorisks stāsts par to, ka mīlestība ierobežo brīvību un ka jebkura atbildība, ko uzņemies, tevi padara par vergu, tāpēc filmas galvenais varonis sāk šaubīties, vai ir izdarījis pareizo izvēli – varbūt ir jāriskē un jādodas pasaulē, kurā viņu sagaida daudz bīstamības.

Kā notika galvenās lomas atveidotāja izvēle?

Es gribēju ārzemju aktieri, jo galvenais varonis ir ārzemnieks un nebūtu loģiski šo lomu uzticēt latviešu aktierim. Beļģijas producenti piedāvāja sarakstu ar beļģu aktieriem, un Kevins Jansens bija viens no tiem, kuru es zināju un biju redzējis citās filmās. Mēs nosūtījām viņam scenāriju, kas viņam iepatikās, un varējām sākt sadarbību. Kas attiecas uz pārējo lomu atveidotājiem – mēs ar kastinga režisori Gunitu Grošu veicām intensīvu aktieru atlasi, ar kuras iznākumu esmu ļoti apmierināts. Man ir īpašs prieks par Lauru Siliņu un Normundu Griestiņu, kuri iepriekš nav redzēti Latvijas kino un kuri nospēlēja ļoti labi.

Vai jums bija mērķis atklāt jaunas sejas?

Neredzētas sejas ļauj skatītājiem nedomāt par aktieriem, bet uztvert tēlu kā tēlu jau no pirmajiem kadriem, taču tas nebija pašmērķis – mēs veicām aktieru proves ar tiem aktieriem, kurus es nezināju vai zināju ļoti slikti.

Tas viņiem nostrādāja par labu.

Jā, tā sanāk.

Vai ar Kevinu Jansenu pēc filmēšanas beigām pārrunājāt šo procesu?

Viņš ir aizņemts aktieris, kurš visu laiku filmējas. Es vispār ar aktieriem nedraudzējos – mēs savācamies uz filmēšanu, un pēc tam katrs no mums aiziet savu ceļu, turklāt montāžas procesā es redzu viņus diendienā trīs četru mēnešu garumā. Nav tā, ka es ļoti ilgotos pēc viņiem (smejas).

Savā Facebook lapā ziņojāt, ka jau esat pabeidzis savas nākamās filmas uzņemšanu. Par ko tā būs?

Tas ir mazbudžeta projekts, kuram finansējumu saņēmām no Valsts kultūrkapitāla fonda. Tas ir stāsts par kādu ģimeni, kas savā jaunajā mājā cīnās ar kukaiņiem. Pašlaik filma ir pēcapstrādes stadijā, un ceram to pabeigt līdz septembra beigām.

Vēlreiz esat atgriezies pie mazbudžeta projekta?

Jau no paša sākuma zināju, ka tā būs mazbudžeta filma. Kopā ar Justīni Kļavu radījām scenāriju ar dažām norises vietām un dažiem varoņiem, lai izstāstītu šo stāstu, bet līst tajā iekšā trešoreiz es vairs negribētu. Šī būs otrā mazbudžeta filma manā filmogrāfijā.

Pēc filmas M.O.Ž..

Vienkārši gribas taisīt filmas, un es meklēju iespējas to darīt.

Vai mazbudžeta projekti sniedz brīvību būt drosmīgākam savos stāstos?

Brīvība ir visur neatkarīgi no budžeta. Ja iegūsti finansējumu Valsts kultūrkapitāla fondā vai Nacionālajā kino centrā, vari realizēt savu ieceri tā, kā vēlies, bez jebkādas iejaukšanās no malas, jo Latvijā līdzās tādām problēmām kā pieejamie līdzekļi un filmu izplatīšana vienmēr ir pastāvējusi privilēģija būt brīvam. Domāju, ka visi režisori veido savas filmas, kā viņi grib un kā pieļauj atvēlētais budžets. Vismaz tāda ir mana pieredze.

Kā jums šķiet, kāda ietekme kovida pandēmijai ir un būs uz kinoindustriju?

Nesen atgriezos no Losandželosas, kur atmosfēra bija diezgan depresīva, jo tieši tajā laikā tika aizvērti ciet divi lielākie kinoteātru tīkli. Domājams, ka šis bankrotu vilnis atnāks arī līdz mums. Pandēmijas laikā cilvēki visā pasaulē ir pieraduši skatīties filmas savās mājās, nevis iet uz kinoteātriem. Katra atsevišķa filma vairs nav notikums, tā ir daļa no platformas satura. Kino ir kļuvis ļoti pieejams. Piemēram, filma Sema ceļojumi iznāca kinoteātros Losandželosā un Ņujorkā un vienlaikus straumēšanas platformās Apple TV, Amazon Prime, Vudu – skaidrs, ka cilvēkam iekāpt mašīnā un aizbraukt līdz kinoteātrim ir grūtāk nekā ieslēgt šo filmu mājās, paskatīties piecpadsmit minūšu, ja nav noguruma, noskatīties līdz galam vai arī aiziet gulēt un vispār aizmirst, ka esi sācis skatīties.

Kā šajā situācijā jūtas paši kino veidotāji?

Ja runājam par lielajiem tirgiem, kino veidotāji ir aizgājuši uz turieni, kur ir nauda, un nauda ir platformām, kurās viss turpinās, – par spīti ekonomiskajai krīzei, tik daudz filmu, cik pašlaik tiek ražots, nav bijis nekad. Viens pats Netflix ražo septiņdesmit astoņdesmit filmu gadā, un šādu platformu ir daudz. Neviens nezina, kāds ir filmu budžets, jo ļoti reti kāds to atklāj. Tiem ir jābūt 200 miljoniem, lai platforma palielītos, ka kādā no savām filmām ir ieguldījusi tik lielu summu, kāds ir Latvijas kino divu gadsimtu budžets (tieši tik lielu summu kompānija Netflix ieguldījusi savā filmā The Gray Man I. A.).

Ko Latvijas filmai nozīmē iekļūšana platformas saturā?

Ja vien tava filma nav ieguvusi galveno balvu Kannās vai Sandānsas festivālā vai tajā nepiedalās kāda kinozvaigzne, to kā mazas valsts produktu iepērk par ļoti nelielu summu. Protams, cita lieta būtu, ja Netflix vai kāda cita platforma tev pasūtītu uzņemt filmu, bet tā ir gandrīz nereāla varbūtība.

Kāda ir situācija Latvijā?

Pie mums situācija ir citādāka, jo mūsu platformas neražo tik daudz, bet to, ko ražo, veido ar ļoti mazu budžetu, un ir jāstrādā ļoti ātri: divās nedēļās ir jānofilmē pilnmetrāžas filma vai trijās nedēļās – seriāls, tāpēc tu kā veidotājs nevari garantēt kvalitāti.

Vai nozīmīgākais ieņēmumu avots Latvijas filmām joprojām ir kinoteātri?

Jā, ja cilvēki nāk un skatās. Domāju, ka vienīgā iespēja, kā dabūt skatītājus atpakaļ kinoteātros, ir samazināt biļešu cenas līdz kādiem četriem pieciem eiro. It īpaši šajos apstākļos cilvēki diez vai būs gatavi maksāt deviņus desmit eiro plus vēl izdot naudu par popkornu un kolu. Ja ejat divatā vai ar ģimeni, kopā sasummējas kādi četrdesmit piecdesmit eiro par vienu kinoteātra apmeklējumu, tā ir milzīga summa – aiziet uz operu sanāk lētāk nekā uz kino.

Teātris ir aktuālāka māksla nekā kino, tāpēc ka teātris sniedz tādu pieredzi, kādu skatītājs nevar gūt mājās. To var iestudēt pat pagalmā bez jebkādām dekorācijām un citām papildu izmaksām.

Kovida laikā cilvēki ātri vien nogura no izrāžu skatīšanās savos ekrānos.

Tas bija kaut kāds ārprāts – es domāju, kurš skatīsies, kā aktieri sēž dzīvokļos pie datora un lasa lugu?!

Vai darbošanās teātrī jums pašam ir palīdzējusi kino veidošanā?

Esmu iestudējis tikai vienu teātra izrādi (Viljama Šekspīra luga Venēcijas tirgotājs 2013. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī – I. A.).

Kā ir ar operu? Jūs to esat iestudējis gan Rīgā, gan Monpeljē.

Tas ir kaut kas cits. Man pašam pietrūkst operas, bet es zinu, ka operām iet ļoti slikti. Cik esmu lasījis, pat pasaules ievērojamākajos teātros pirmizrādēs ir bijušas pustukšas zāles. Man ir teorija, ka kovids ir nogalinājis operas fanus – visi tie sirmgalvji, kas iepriekš apmeklēja iestudējumus, tagad ir pazuduši: viņi vai nu baidās iet uz teātri, vai arī ir miruši, it sevišķi tādās valstīs kā Itālija un Francija, kurās pandēmija paņēma ļoti daudz cilvēku dzīvību.

Domāju, ka opera ir izmirstoša māksla. Tā turēsies uz dažiem vārdiem un teātriem, jo tā ir ļoti buržuāziska un dārga māksla, kuras nākotne šajā pēckovida un ekonomiskās krīzes laikā izskatās ļoti bēdīgi.

Vai jūs gribētu atgriezties teātrī?

Nākamā gada septembrī man būs izrāde vienā no lielākajiem Latvijas teātriem, kura nosaukumu pagaidām nevaru atklāt. Es iestudēšu komēdiju – pats pārāk neraujos strādāt teātrī, bet manās rokās nonāca materiāls, kura dēļ esmu gatavs to darīt, un man tika iedota šāda iespēja.

Vai jūs gribētu uzņemt komēdiju?

Es varētu to izdarīt, bet ir jautājums, kurš to varētu uzrakstīt un nospēlēt. Latvijā ir tikai daži aktieri, kuri varētu piedalīties komēdijā. Viņiem ir jābūt komiķiem. Gandrīz visās komēdijās, kuras mēs atceramies pēc daudziem gadiem, galvenajās lomās ir bijuši tieši komiķi, bet gandrīz visām pārējām nav izdevies izdzīvot ilgāk par dažām nedēļām. Komiķis ir sarežģīta profesija, un, kā jau teicu, Latvijā redzu tikai dažus māksliniekus ar šādu potenciālu: neko nedarīt un būt smieklīgam.

Viens no jūsu iecienītākajiem komiķiem ir Džims Kerijs.

Ja tā padomā, Džims Kerijs ir pēdējais tāda līmeņa kinokomiķis pasaulē. Pašlaik stendaps ir tas, kas atražo komiķus, un vispār komēdijas žanrs ir kļuvis ļoti verbāls, arī kino, bet mani vairāk interesē tā sauktās gegu komēdijas.

Tviterī rakstāt: "Es noskatījos Forrest Gump (1994), kad man bija 29, un nožēloju, ka to izdarīju tik vēlu." Kaut kas jūsos būtu mainījies?

Tas bija vairāk joks par to, ka ir kaut kādas filmas, kuras visi ir redzējuši, bet es ne, un otrādi.

Kādi ir secinājumi?

Noskatījos šo filmu un iedomājos, cik unikāls kinodarbs tas ir no šodienas skatpunkta. Tā ir lielbudžeta filma ar Tomu Henksu galvenajā lomā un milzīgu ražošanas procesu. Tagad tas nebūtu iespējams – neticu, ka kāds būtu gatavs iztērēt astoņdesmit miljonu dolāru, lai uzfilmētu šādu stāstu, un ka galarezultātā tas kļūtu par komerciālu veiksmi. Mūsdienās šāds lielbudžeta drāmas žanrs vairāk nepastāv.

Kurā brīdī tas mainījās?

Tas mainījās, kad milzīga nauda aizgāja komiksiem un producentiem radās pārliecība, ka viņiem ir lielākas iespējas ieguldīto dabūt atpakaļ ar uzviju tieši ar komiksu ekranizācijām, nevis ar drāmām. Turklāt ir beidzies periods, kad noteiktas filmas tika uzņemtas īpaši Oskariem: ja filma tiek nominēta, cilvēki iet un skatās, bet tagad interese par ASV Kinoakadēmijas balvas ceremoniju ir zudusi – ja jūs kādam pajautātu, kas šajā gadā ieguva labākās filmas balvu, neviens nepateiktu.

Notikusi būtiska lielbudžeta filmu transformācija kopš deviņdesmitajiem gadiem.

Ja runājam par amerikāņu kino, deviņdesmitajos gados bija neticami daudzveidīgs kino ar daudziem jauniem vārdiem, kas joprojām turas kino biznesā un festivālos: Kventins Tarantīno, Darens Aronofskis, Stīvens Soderbergs, Deivids Finčers. Plus vēl Stīvens Spīlbergs un Mārtins Skorsēze no iepriekšējā amerikāņu kino atdzimšanas perioda septiņdesmitajos. Pēdējos divdesmit gados gandrīz nav parādījušās jaunas režijas zvaigznes, bet problēma nav tajā, ka būtu maz talantu, vienkārši kino bizness ir mainījies – ja kādi parādās, tie ir saistīti ar sociāli politiskiem vēstījumiem, nevis ar kino kā māksliniecisku vērtību, kas šobrīd nav tik aktuāla kā saturiskā: cik daudz filma atspoguļo šo laiku vai kaut kādas noteiktas problēmas. Protams, tie var būt ļoti interesanti režisori, no kuriem var izcelt Džordanu Pīlu, bet to, vai viņi paliks, vai viņi nav one-day wonder, parādīs laiks.

Vienkārši noķēruši īsto vilni?

Bieži vien ir tā, ka tu noskaties filmu, kura ir pilnīgi nekāda, bet saproti, ka tā ir trāpījusi pareizajā laikā un vietā.

Tviterī jūs sekojat līdzi Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktam. Vai nav bijusi vēlme izstāstīt šo stāstu kino?

Pirmkārt, es nezinu, vai kādu interesē Azerbaidžānas un Armēnijas konflikts, it sevišķi tagad, kad notiek cits, pasaules mērogā daudz svarīgāks un aktuālāks konflikts. Otrkārt, es negribu projicēt reālo dzīvi savos darbos, nedomāju, ka tam ir vērtība – imitēt kaut ko, kas notiek blakus.

Pasaules mērogā svarīga un aktuāla konflikta ēnā nemanāmi var tik izdarīti daudzi citi noziegumi.

Pašlaik varam skatīties karu savos telefonu ekrānos. Šaubos, vai kino var konkurēt ar to, ko mēs redzam TikTok, Telegram un citos sociālajos medijos. Savulaik Vjetnamas karu vai jebkuru citu konfliktu pagātnē cilvēkiem nebija iespējas vērot savām acīm, līdz ar to tādas filmas kā Mūsdienu apokalipse/Apocalypse Now (1979) radīja priekšstatu par to, kā viss notika, cik brutāli tas notika, bet tagad ir pilnīgi citādāk.

Kino zaudē realitātei?

Domāju, ka kino ir jākļūst par eskeipisma veidu

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Martā Arēnā Rīga koncertēs Robijs Viljamss

Robijs Viljamss atgriežas uz skatuves ar saviem lielākajiem hitiem. Nākamgad viņš svinēs savas godalgotās solokarjeras 25 gadu jubileju un 9. martā uzstāsies Arēnā Rīga, informēja koncerta rīkotāji.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja