Laika ziņas
Šodien
Migla
Rīgā 0 °C
Migla
Otrdiena, 23. aprīlis
Jurģis, Juris, Georgs

Edgars Raginskis: Improvizācija nenozīmē ļurināšanu. Es noteikti nejūtos kā šovmenis pie klavierēm

Komponists, pianists un muzikologs Edgars Raginskis vēlas, lai viņa muzicēšana sniegtu mieru, atelpas un patvēruma brīdi mūsdienu trauksmainā laika sakultajās bangās

"Jau piecpadsmit gadus nodarbojos ar savdabīgu pašterapijas veidu, pārveidojot sakrājušās emocijas pieskārienos klavieru taustiņiem. Ilgu laiku par šo radošās izpausmes veidu zināja tikai mani draugi, kuri reizumis saņēma pa kādai improvizācijai, kuras skaniski radniecīgas pianistu un komponistu Hansa Otes, Nilsa Frāma, Hanjas Rani uzburtajām ainavām. Pēdējā laikā, meditācijas, jogas un apzinātības prakses domubiedru iedrošināts, savu mūziku sāku dalīt aktīvāk, tostarp digitālajās mūzikas straumēšanas platformās. Šogad sajutu vēlmi sastapt jūs, manas mūzikas klausītājus, klātienē" – šādi Edgars Raginskis aicina uz savu klavierimprovizāciju koncertu Satikšanās 25. februārī pulksten 18 Mazajā ģildē. Un piebilst, ka vēlētos, lai viņa muzicēšana sniegtu klausītājiem mieru, atelpas un patvēruma brīdi no mūsdienu trauksmainā laika vētru sakultajām bangām.

Edgars Raginskis (1984) ir latviešu komponists, pianists, muzikologs, pedagogs un kultūras žurnālists. Viņš raksta mūziku skatuvei, dokumentālajam kino, vokāli instrumentālo kamermūziku, darbus korim un orķestrim. Viņa teātra mūzika vairākkārt nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Edgars darbojas radio žurnālistikā, ir Latvijas Televīzijas Kultūras ziņu ētera personība, raksta drukātajā un elektroniskajā kultūras periodikā. Šobrīd viņš ir Smiltenes novada kultūras un tūrisma jomas vadītājs un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas katedras docētājs, Zinātniski pētnieciskā centra zinātniskais asistents, kurš liek punktu studijām Honkongas Baptistu universitātē un doktora disertācijai par cenzūru Padomju Latvijā.

Gaidāmas impulsīvas improvizācijas, kurās pilnīgi viss tiks radīts tajā brīdī, vai par iepriekš uzkomponētām vai publikas iesūtītām tēmām?

Es noteikti nejūtos šovmenis pie klavierēm un tāda veida atrakcijas nepiedāvāju, bet arī nesēdīšos pie klavierēm kā balta lapa bez jebkāda iepriekš pārdomāta materiāla. Improvizācija manā izpratnē nenozīmē ļurināšanu, spēlējot to, kas ienāk prātā. Ja es būtu virtuozāks pianists, es, iespējams, paļautos arī uz šādu metodi un vienkārši demonstrētu cilvēkiem fakturālo daudzveidību un dažādas improvizācijas/kompozīcijas tehnikas, taču pēdējos divdesmit gadus klaviermūzika un pianisms drīzāk ir mana dvēseles lieta nekā profesionāla darbības joma, jo kopš Dārziņskolas absolvēšanas un pianista diploma saņemšanas solo spēlējis neesmu. Tāpēc koncertam atlasīju jau piefiksētus tematiskos graudus, un tad sāksies klejojums, kur gan nevar zināt, kurp došos, jo improvizācija tieši tāpēc ir brīnišķīga, ka neatkārtojama.

Varbūt vari noformulēt, kas īsti improvizācija ir?

Improvizācija ir kāda spilgta iespaida, notikuma, emocionāla nospieduma tevī pārveidošana klavieru skaņās. Mana improvizēšana sākās, kad parādījās pirmie viedtālruņi, kuros varēja ierakstīt skaņu. Tad citu darbiņu starplaikos, vienkārši pieskaroties klavieru taustiņiem, pamazām sāku ierakstīt šīs mazās trīs līdz piecu minūšu impresijas. Es ilgi nejutos drošs, ka kādam manu muzicēšanu vajag, nejutos par sevi pārliecināts. Attīstoties sociālajiem tīkliem, sāku mazos klavieru kripucīšus sūtīt saviem draugiem, draudzenēm, domubiedriem, radiem, draugiem un paziņām. Izrādījās, ka viņiem tīri labi patīk, un tas pamudināja gan turpināt improvizēšanu, gan arī tagad, teju uz četrdesmit gadu sliekšņa (dzimšanas dienas būs 31. martā), to darīt publiski. Lai izvairītos no saviesīgas svinēšanas, būs koncerts kā dzimšanas diena mūzikā tiem cilvēkiem, kuriem tas varētu būt noderīgi un interesanti.

Mans profesors un viens no dzīves lielajiem skolotājiem Pēteris Plakidis, apsveikts dzimšanas dienā 4. aprīlī, mēdza netīksmē saraukt degunu un, pārmetoši skatoties, teikt: "Raginski, nevajag mani sveikt dzimšanas dienā, tur mana nopelna nav. Apsveic mani labāk ar kādu pirmatskaņojumu, ar veiksmīgi nospēlētu koncertu!" Lūk, tas, ko esmu darījis, ir mana atbildība, un, cerams, ir paveikts kaut kas pozitīvs.

Kāpēc tik ilgi turēji sveci zem pūra?

Mani sākotnēji ļoti iespaidoja Dārziņskolā iegūtais obligātuma un pareizi/nepareizi divējādības, un akadēmiskās mūzikas kā visaugstākās mākslas statusa nospiedums.

Tas, ka vērtība ir tikai pierakstītam, izstrādātam skaņdarbam?

Jā, un arī tas, ka viss, kas nav akadēmiskā mūzika, ir jāuzlūko vismaz ar aizdomām. Bet kad, mācoties devītajā klasē, pirmoreiz izbraucu ārpus Latvijas un pabiju meistarklasēs Dānijā, izrādījās, ka man patīk džezs un improvizācija. Toreiz piefiksēju, ka eksistē arī tāda klavierspēlēšanas kategorija kā improvizācija. To iepriekš jau bija demonstrējuši mani spilgtie skolasbiedri Toms Ostrovskis un Toms Juhņēvičs, Gints Rācenis, kurš šobrīd dzīvo Vācijā, un Vestards Šimkus. Vestardam tolaik patika klausīties Kītu Džeretu, kura kvēls fans es nebiju, taču redzēju: ir cilvēki, kuri var spēlēt stundu un ilgāk no vietas.

Laika gaitā sāku ar improvizēšanu nodarboties apzinātāk, un tas bija mans ceļš arī uz sevis saprašanu, jo, arī komponējot teātra un koncertskatuvei, improvizācija ir viena no vistiešākajām un varbūt arī trauslākajām manas personības šķautnēm. Tur neizliekos un nemēģinu spēlēt skaistāk vai pareizāk, nekā varu un jūtos. Es to uztveru kā pašterapiju.

Esi mēģinājis arī improvizēt ar kādu kopā?

Kā šodien atceros, kad vēl mūsu studiju laikā satikāmies Kultūras akadēmijas Ludzas ielas zālē ar Elīnu Gaitjukēviču (tobrīd Breici) un viņas tagadējo dzīvesbiedru Dmitriju Gaitjukēviču. Viņi improvizēja ar dejas un horeogrāfijas izteiksmes līdzekļiem, savukārt es reaģēju uz viņiem un savā veidā devu impulsus viņiem. To, ka mana mūzika un deja iet kopā, piefiksēju arī pirms pāris gadiem, kad Raimonds Briedis, kuru es ļoti augstu vērtēju viņa pētniecības un erudīcijas dēļ, padalījās ar vienu manu klavierminiatūru (improvizāciju) ar horeogrāfi Olgu Žitluhinu, kura, izmantojot šīs mūzikas radīto emocionālo telpu, izveidoja horeogrāfisku etīdi. Mans potenciāls mākslinieciskām sadarbībām noteikti nav izsmelts, bet svarīgākais ir, lai pašam būtu interesanti.

Tātad – esi vairāk individuālists?

Strādādams žurnālistikā, esmu ietrenējies adaptēties un būt sociāli aktīvs un sabiedrisks, bet man ir klusas aizdomas, ka es varētu būt diezgan labi slēpts introverts, jo nepavisam ne slikti jūtos savā lauku mājā 150 kilometru attālumā no Rīgas un 30 kilometru attālumā no Smiltenes, kur apkārt ir stirnas, dažādi dabas trokšņi un abas manas kaķenes Zenta un Rudīte. Bet, kas attiecas uz manas personības muzikālo izpausmi, man šķiet, ka katrs komponists lielākā vai mazākā mērā ir individuālists, vienpatis. Es neizslēdzu kolektīvas jaunrades un sadarbības iespējas, bet noteikti neesmu vislielākais to fans, jo radošā brīvība un neatkarība vislabāk uzplaukst vienatnē. Tad ir izslēgts savstarpējas mijiedarbes vai iespaida radīšanas faktors. Nav jāmēģina par kaut ko izlikties, nav jāraizējas par sociālajām maskām. Vienatnē varu būt tāds, kāds esmu. Tādēļ es noteikti varētu turpināt improvizēt viens pats savās mājās pie klavierēm. Tas vienkārši palīdz man dzīvot un padara dzīvi vieglāku un krāsaināku. Bet, ja tas patīk citiem un kādam tas der, es atsaucos.

Tātad – šis apriori nav domāts kā mākslas produkts plašākai publikai?

Man nekad nav bijis raksturīgs pārlieku augsts pašvērtējums, kaut arī es varu radīt pretēju iespaidu. Ar lielu skepsi esmu izturējies pret visu savu jaunradi un jo īpaši pret improvizācijām. Tikai tas, ka pēdējos gados, arī pandēmijas laikā, daudzi man sūtīja emocionāli siltas refleksijas par manis radīto improvizāciju iespaidu uz viņiem, es pamazām noticēju.

Topošajiem komponistiem mēdz piekodināt: nekādā gadījumā nekomponējiet pie klavierēm!

Atceros arī pastāstu par Igoru Stravinski, kurš jaunībā vaicājis Nikolajam Rimskim-Korsakovam: "Profesor, ko man darīt? Es varu rakstīt tikai pie klavierēm, esmu nepilnvērtīgs komponists." Rimskis-Korsakovs mierīgi atbildējis: "Neuztraucieties, ir divu veidu komponisti: vieni, kuri komponē ar klavierēm, otri – bez." Mans maģistrantūras kompozīcijas pedagogs Toivo Tulevs Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā īpaši uzsvēra, ka mūziķim, kurš labi spēlē kādu instrumentu, nav ieteicams konstruēt un attīstīt uz tā savas muzikālās idejas, jo muskuļu atmiņa un iepriekš pieņemtās matrices, kas ir uzsūktas jau nosacījuma refleksu līmenī, traucē atraisīties radošumam. Toivo Tulevs pārstāja spēlēt elektrisko ģitāru, jūtot, ka tā viņam pārāk diktē spēles noteikumus.

Pat pieredzējis televīzijas diskusiju moderators var apmulst, ja negaidot jāierunā ziņu tālruņa automātiskajā atbildētājā?

Vajag tikai negaidītus apstākļus, un visa tava līdzšinējā pieredze var aiziet renstelē, bet tas ir audzinoši, jo nākamajā reizē jau veiksies labāk.

Kas tavā dzīvē ir visaktuālākais šobrīd?

Līdz marta sākumam jāiesniedz doktora disertācija par mūzikas cenzūru Latvijas PSR. Esmu to uzrakstījis un šobrīd turpinu rediģēt. Šis gandrīz sešu manu pēdējo gadu lolojums jau ir nesis augļus: es lasu Mūzikas akadēmijā lekciju kursu par mūzikas cenzūru un cenzūru kopumā. Nepretendējot uz fundamentālu, visaptverošu pētījumu, es centos izveidot panorāmisku pārskatu par to, cik daudzveidīga, viltīga un destruktīva, bet vienlaikus pārsteidzošā veidā arī mūsu komponistu radošumu rosinoša ir bijusi padomju cenzūra.

Kas tevi visvairāk pārsteidza, pētot padomju cenzūru?

Tas, ka cenzūra var būt tik rafinēta, tik maldināt spējīga, daudzveidīga un slepena. Saskaņā ar liberālo cenzūras teoriju, ir divi spēlētāji – mūzikas radītājs un klausītājs, un tad ienāk pa vidu ļaunais cenzors kā ārējs naidīgs spēks un traucē. Taču padomju cenzūra nedarbojās tādā veidā. Tā tiecās nekad nekontaktēties ar pašu cenzējamo. Vienmēr bija kāds starpnieks koncertorganizācijā, radošajā savienībā vai izdevniecībā, kuram tika dots nepatīkamais uzdevums kaut ko paziņot cilvēkam. Šādā veidā represīvās padomju sistēmas varasiestādes dubultā negodīgi rīkojās pret cilvēkiem, padarot viņus par cenzūras gadījumu līdzdalībniekiem. Konteksti bija tik dažādi, ka vienā situācijā cilvēks varēja būt cenzējamais, otrā – cenzētājs un vēl citā – cenzūras liecinieks. Mani pārsteidza arī tas, cik liela nozīme bija indivīda spēkam visas valsts kultūrpolitikā: iedomājies, no 1962. gada līdz 1986. gadam viens cilvēks – kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs – noteica kultūras dzīves aktualitātes visā mūsu valstī!

Mani ļoti interesē arī tas, kā mūsu komponisti spēja adaptēties darbam jaunajos apstākļos, straujā pārmaiņu laikā no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku un cik lielā mērā kādreiz PSRS radītais kultūras finansēšanas modelis varētu būt iesakņojies arī nākamo paaudžu komponistu apziņā. Viņiem dažbrīd šķiet, ka nauda pienākas vienkārši par to, ka viņi vispār ir un raksta, bet par to, ka nepieciešams atrast savu klausītāju un izcīnīt savu vietu zem saules, šie autori dažreiz piemirst. Parunājot ar vecākās paaudzes komponistiem, dzirdēsi, ka tik slikti nemaz tajos padomju laikos nebija: maize bija, vasarnīca bija, speciālā poliklīnika arī. Straujā pārmaiņa uz apstākļiem, kad šie cilvēki pēkšņi no autoritātēm kļuva par pelēkajiem ierindas pilsoņiem bez jebkādas papildu vērtības ārpus sava ļoti šaurā loka, daudziem bija kā ledaina duša, un ne visi spēja adaptēties darbam mežonīgajā kapitālismā.

Tagad cenzūras vairs nav?

Mēdz būt gadījumi, kad šādi piemēri tomēr ir – kā Ogres mēra pseidokulturālie gājieni ar muzeju un koncertu atcelšanu. Galvenā loma mūsdienu cenzūrai ir saistīta ar sociālajiem tīkliem, digitālo telpu un atcelšanas kultūru (cancel culture). Te ir divu veidu tendences. Pirmā, kad viena sabiedrības grupa, bara instinkta un apšaubāmu motīvu vadīta, klūp virsū vienam cilvēkam par viņa īstiem vai iedomātiem pārkāpumiem un var pilnībā sagraut viņa karjeru un dzīvi. Otrā – kad cilvēks, redzot, kas notiek ar viņa kolēģiem, nevēlas piedzīvot ko līdzīgu un sāk ļoti kontrolēt savas izpausmes formas sabiedriskajā telpā. Tā ir pašcenzūra, viens no dominējošajiem mūsdienu cenzūras veidiem. Pareizie vai nepareizie viedokļi, vārdi, izteiksme, vērtību signalizēšana. Mehānismu ir ļoti daudz. No vienas puses, padomju cenzūra mums ir turpinājusies plūstošā veidā arī šodien, no otras – esam pārņēmuši štruntīgākās Rietumu tendences.

Vai pats jūties brīvi publiskajā telpā?

Rēķinoties ar potenciālajām sekām sociālajos tīklos, sevi uzskatu par relatīvi brīvu, jo cenšos nerakstīt neko tādu, ko es nevarētu pateikt tieši acīs. Tā ir normāla sevis kontrolēšana un rediģēšana. Ir arī tēmas, par kurām esmu nelokāms savos uzskatos, un tādēļ reakcija mani ne īpaši uztrauc. Paturu prātā amerikāņu komiķa Deiva Šatela teikto: "Es dzirdēju, ka mani nesen kancelēja tviterī. Man ir pilnīgi vienalga, jo tviteris nav realitāte. Tā ir izdomāta telpa, un to vajadzētu cilvēkiem biežāk atcerēties."

Par ko jādomā, pārraugot Smiltenes novada kultūras dzīvi?

Es ar lielām bažām vēroju to, kā attīstās mūsu kultūrpolitika amatiermākslā. Nopietna problēma ir amatierkolektīvu vadītāju finansēšanas modelis. Es gan īsti nesaprotu mūsu kordiriģentu saimes pēkšņo trauksmes celšanu, jo šī problēma pastāvējusi jau vismaz desmit gadus. Mani satrauc arī Dziesmu svētku tradīcijas dzīvotspēja, jo ar pašreizējo apmeklējumu mēģinājumos ir liels risks, ka nākamie svētki var izrādīties pēdējie. Mani nodarbina arī cilvēku attieksme pret tradīciju kā rigidu, stīvu muzeja eksponātu, nevis kā dzīvu un transformējošos organismu. Tas, ka tradīciju neizmanto Latvijas mūsdienu iedzīvotāju kultūras vēlmju un vajadzību realizēšanai un ka ļoti ierobežota cilvēku loka ambīcijas un intereses tiek liktas pāri tam vārdiņam "vispārējs" Dziesmu svētku nosaukumā.

Radošajā ziņā šobrīd ar režisoru Valteru Sīli un dramaturgu Jāni Balodi plānojam kameroperu par Jēkabpils spēļu zāles aplaupīšanu 2010. gadā. Tur man ir brīvas rokas darīt dažādas trakas lietas, mācīt aktieriem dziedāt un tuvāk iepazīt bungu komplektu. To varēs rādīt jebkurā spēles telpā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja