Latvijai ir paveicies – mums ir daudz operzvaigžņu, kuras dzied uz prestižākajām skatuvēm pasaulē un laiku pa laikam uzstājas dzimtenē. Labākās ārzemju operbalsis Rīgā skan vēl retāk. Viens no māksliniekiem, kurš brauc uz Latviju regulāri, ir baritons Dmitrijs Hvorostovskis. Pēc 1989. gadā iegūtās uzvaras starptautiskajā konkursā Singer of the World Kārdifā (toreiz viņš sensacionāli apsteidza vietējo favorītu – velsiešu basbaritonu Brīnu Tērfelu) viņš ir kļuvis par vienu no populārākajiem operdziedātājiem pasaulē. Kamēr vieni sajūsminās par dziedātāja balsi un vokālo tehniku, citi ģībst no viņa izkoptā, taču dabiskā tēla – gandrīz jebkurā lomā un koncertprogrammā Dmitrijs Hvorostovskis ir brutāls, bravūrīgs, nepieejams mačo.
51 gadu vecā dziedātāja repertuārs ir plašs: no Mocarta un bel canto dižgariem līdz krievu komponistu darbiem. Eiropas un ASV teātros Dmitrijs Hvorostovskis ir vienmēr gaidīts Jevgeņija Oņegina lomā, kā arī Džuzepes Verdi operās, kuru viņa kolekcijā ir īpaši daudz: Laupītāji, Traviata, Masku balle, Dons Karloss, Trubadūrs, Rigoleto, Simons Bokanegra, Ernani un Otello. "Pašam Džuzepem Verdi bija baritons, tāpēc šai balsij viņš sacerēja visskaistāko, dziedāšanai pateicīgāko mūziku," saka Dmitrijs Hvorostovskis. "Liriskums allaž ir bijis mans spēks, un man ir prieks, ka esmu to saglabājis. Manā repertuārā ienāk dramatiskas lomas, taču svarīgākais ir saglabāt kantilēnu un liriskumu balsī."
"Esmu viņa fane! žurnālam Opera News lepni paziņo amerikāņu dīva soprāns Renē Fleminga, kura regulāri uzstājas ar Dmitriju Hvorostovski jau 20 gadu. "Viņa tehnika ir paraugs visiem dziedātājiem. Neviens cits neprot kontrolēt savu elpu tā, kā viņš to dara. Dmitrijs ieliek četras frāzes vienā elpas vilcienā. Es viņu vienmēr esmu ķircinājusi: vai tev ir vēl viena plauša?" stāsta Renē Fleminga.
Pārāk daudz sarunu un trokšņa
Pēdējos gados mākslinieks dod priekšroku nevis darbam operā, bet koncertdarbībai. Pasaulē viņš popularizē Pētera Čaikovska, Sergeja Rahmaņinova, Modesta Musorgska, Aleksandra Borodina, Reinholda Gliēra, Georgija Sviridova, Nikolaja Metnera un Sergeja Taņejeva dziesmas. Somijas ierakstu kompānijas Ondine paspārnē 2012. un 2013. gadā tika izdoti divi lieliski Dmitrija Hvorostovska soloalbumi ar krievu komponistu kamermūziku (abi tapuši kopā ar igauņu pianistu Ivari Ilju). Krievijā Dmitrijs Hvorostovskis ar milzīgiem panākumiem dzied populāras Otrā pasaules kara dziesmas, tautasdziesmas un romances. "Jo vairāk es pietuvojos parastajiem klausītājiem, jo veiksmīgāks es kļuvu," viņš piebilst.
Šādai popularitātei ir arī otra puse: "Es piesaistu pārāk lielu uzmanību, cilvēki cenšas dabūt daļu no tevis. Man sevi ir jāaizsargā, tāpēc dažreiz man patīk pazust. Es nejūtos ērti pārpildītās ballītēs – man tas ir fiziski sāpīgi, man sākas galvassāpes. Pārāk daudz cilvēku, sarunu, trokšņa. Tas ir liels stress. Visi uzdod vienus un tos pašus stulbos jautājumus. Tev visu laiku jāuzmanās. Tas paņem daudz enerģijas."
"Viņš nav pārāk atvērts," savu tautieti raksturo Anna Ņetrebko. "Pret cilvēkiem, kuri viņam nepatīk, viņš var izturēties aroganti. Man patīk godīgums, kas viņam piemīt. Šajā profesijā mums par sevi ir jārūpējas, mums sevi ir jāsargā, jo īpaši vīriešiem," viņa uzsver.
Dziedāt Jaunajā vilnī nav kauns
14. janvārī koncertā Arēnā Rīga pirmajā daļā skanēs Mihaila Gļinkas, Modesta Musorgska, Sergeja Rahmaņinova, Pētera Čaikovska un Antona Rubinšteina opermūzika, otrajā daļā – krievu dziesmas. Dmitriju Hvorostovski pavadīs Kauņas simfoniskais orķestris un diriģents Konstantīns Orbeļans.
Arēnā Rīga notika arī iepriekšējais baritona lielkoncerts 2009. gada pavasarī; 2008. gadā krievu kamermūzikas programmu viņš izpildīja Latvijas Nacionālajā operā. Divas reizes – 2007. un 2009. gadā – Dmitrijs Hvorostovskis ir uzstājies Jaunajā vilnī Dzintaru koncertzālē. Dziedātāju saista tuvas radošās attiecības ar festivāla rīkotāju Igoru Krutoju, kurš baritonam ir veltījis dziesmu ciklu Déjà vu. Tas tika iemūžināts albumā un atrādīts koncertos ne tikai Maskavas Kremlī, bet arī ne mazāk leģendārajā Ņujorkas koncertzālē Radio City Music Hall.
"Man patīk sadarboties ar Igoru. Kopā mēs īstenojam ļoti interesantas lietas. Viņš ir brīnišķīgs melodists, un šajā jomā viņa talants ir neizdibināms. Igors Krutojs sacer spilgtas, atmiņā paliekošas melodijas. Pēc diviem nozīmīgiem projektiem – ar mani un Laru Fabianu – viņam ievērojami mainījies stils," uzskata dziedātājs.
Dmitrijs Hvorostovskis nepiekrīt apgalvojumam, ka, izpildot Igora Krutoja dziesmas, viņš nolaižas popmūzikas līmenī. Jau agrāk baritons ir teicis: "Ja cilvēki tā saka, tas nozīmē, ka viņi cenšas ievietot daiļradi kādā formātā. Es domāju, ka tas nav pareizais ceļš. Vajag atslābt un gūt baudu. Man ir svarīga skatuve, māksla un mūzika. Krutoja dziesmas es interpretēju tāpat kā Verdi mūziku, es izmantoju līdzīgu pieeju un nianses. Es esmu ļoti izvēlīgs. Jebkurš darbs mūzikā ir liels radošs process, kurā es ieguldu daļu sevis. Ne jau miskastē savu balsi esmu atradis, lai piekristu visiem piedāvājumiem. Man patīk strādāt ar talantīgiem māksliniekiem un režisoriem, jo es varu daudz no viņiem mācīties. Taču tikpat daudz man ir devusi saskarsme ar sliktiem mūziķiem. Pateicoties viņiem, esmu sapratis, ko kategoriski nedrīkst darīt. Tā arī ir interesanta un noderīga pieredze."
Mūsu saruna ar dziedātāju notika 2013. gada augustā Kauņā, kur viņš sniedza cikla Dmitrijs Hvorostovskis un draugi koncertu un kur tika veikts Džuzepes Verdi operas Simons Bokanegra studijas ieraksts. "Tas ir liels radošais un administratīvais varoņdarbs. Ierakstot operu studijā, vajag, lai izcili spēlētu orķestris, lai burvīgi dziedātu koris, lai visiem būtu samaksāts. Es nemaz nerunāju par solistu honorāriem. Kad mākslinieciskais darbs ir padarīts, jādomā par ieraksta izplatīšanu. Daudzas ierakstu kompānijas no tā atsakās. Pašreizējos apstākļos tas ir ļoti nerentabli un gandrīz nereāli. Pēdējā laikā vairāk ir izplatīti koncertu un izrāžu ieraksti, savukārt profesionālu studijas ierakstu ir daudz mazāk. Taču mēs nolēmām ierakstīt operu Simons Bokanegra un piesaistījām labākos dziedātājus – tenoru Stefāno Seko, soprānu Barbaru Fritoli, basu Ildaru Abdrazakovu," par šo darbu stāsta Dmitrijs Hvorostovskis. Simona Bokanegras ierakstu izdos kompānija Delos Music.
Operas Simons Bokanegra titullomu atveido arī tādas zvaigznes kā Plasido Domingo un Tomass Hempsons. Ar ko atšķiras jūsu interpretācija?
Es dziedu labāk! Bez šaubām.
Jūsu darba kalendārā dominē solokoncerti, savukārt izrādēs jūs piedalāties arvien retāk. Kāpēc?
Jā, iestudējumos es piedalos tikai trijos teātros – Ņujorkas Metropolitēna operā, Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā un Vīnes Valsts operā. Dažreiz vēl uz citām skatuvēm, taču principā nekur citur es vairs nevēlos dziedāt izrādēs. Dzīve ir viena, bet koncertu ir daudz, programmu ir daudz. Operas teātrī ir jāpaliek ilgāku laiku, tu tur sēdi mēnesi vai pusotru. Ja top jauniestudējums, vari tur pavadīt divus mēnešus, taču es esmu pieradis pie dinamiskāka dzīves ritma. Tomēr jaunuzvedumiem tādos teātros kā Metropolitēna opera es piekrītu – izņēmuma kārtā. Darbs Ņujorkā, tāpat kā Koventgārdena operā, ir manas dzīves svarīgākā daļa. Šajos teātros es parādos katru sezonu. Ar šīm skatuvēm ir saistīta lielākā daļa manu radošo veiksmju.
Rīgā jūsu koncerts, tāpat kā iepriekšējais, notiks lielā sporta hallē. Kā jūtaties uz tādas skatuves?
Es apzinos, ka tādējādi var aptvert plašāku klausītāju loku. Tā ir daudz lielāka auditorija nekā operas teātrī vai koncertzālē. Koncertus sporta arēnās un stadionos apmeklē arī tie cilvēki, kuriem operas māksla un klasiskā mūzika ir sveša. Es priecājos, ka izdodas sasniegt un aizkustināt cilvēkus, kuri nav tik labi pazīstami ar akadēmisko mūziku.
Ja jūs tik lielas auditorijas priekšā dziedāt romanci, pazūd intimitāte un niansējums.
Intimitāte pazūd, taču tiek iegūts kaut kas cits. Mākslinieks paliek tas pats. Nav pamata uztraukumam, turklāt tik lielās zālēs īpaši intīmi skaņdarbi, kas prasa citu atmosfēru un noskaņojumu, parasti netiek izpildīti.
2013. gada pavasarī Vīnē jūs kopā ar Annu Ņetrebko atveidojāt galvenās lomas operā Jevgeņijs Oņegins. Vasarā kopā ar viņu sniedzāt lielkoncertu Sarkanajā laukumā Maskavā. Kad atkal tiksieties uz skatuves?
Nākamajā sezonā dziedāsim Jevgeņiju Oņeginu Metropolitēna operā.
Kāds ir jūsu iespaids par Annas Ņetrebko sniegumu Tatjanas lomā?
Aņa ir brīnišķīga, es viņu ļoti mīlu. Tas ir viņas ceļa sākums šajā lomā. Es domāju, ka viņas Tatjana izaugs par ekstraordināru, neparastu lomu. Es viņai ieteiktu nepadarīt savu balsi smagnējāku, nekā tā patiesībā ir, jo šī loma ir domāta "centrālajam" soprānam, tā prasa noteiktu dramatismu un skanējumu centrālajā reģistrā. Kādreiz Aņa bija soprano lirico leggero, tagad viņa ir soprano lirico – liriskais soprāns. Tālu no savas dabas neaizbēgsi, taču viņa ir gudra māksliniece. Aņa visu paveiks ar vieglumu. Tomēr nevajadzētu visu laiku dziedāt tādu repertuāru, ir jāatgriežas pie savām iepriekšējām partijām, kurās viņa atkal būtu tuvāka savai vokālajai dabai.
Kad mainās skatuves partneres, vai mainās arī jūsu tēlojums?
Jā, protams, atveidojot Jevgeņiju Oņeginu duetā ar Annu Ņetrebko, es jūtos citādi, nekā dziedot šo lomu kopā ar Renē Flemingu. Katrs mākslinieks ir unikāls, jo īpaši tik lielas dziedātājas kā Renē, Aņa, Andžela Georgiu un Barbara Fritoli. Katra ir savdabīga un neatkārtojama, katra sevī nes pavisam citu pasauli, savu raksturu un dabu, savas kaislības. Ar katru no viņām man veidojas atšķirīgas attiecības uz skatuves. Es arī neesmu vienveidīgs.
Nesen teicāt, ka plānojat paplašināt repertuāru ar krievu operlomām, viena no tām ir kņazs Igors.
Kņaza Igora loma nonākusi mana laba drauga Ildara Abdrazakova repertuārā – tieši tāpēc, ka tā nav parādījusies manā repertuārā. Kņazs Igors tomēr nav mana loma. (Spožais bass Ildars Abdrazakovs no 6. februāra līdz 8. martam atveidos titullomu Aleksandra Borodina episkās operas Kņazs Igors jauniestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā; izrādi iestudē krievu režisors Dmitrijs Čerņakovs, 1. martā tā būs skatāma tiešraidē kinoteātros visā pasaulē, arī Kino Citadele Rīgā – J. J.)
Jūs esat uzsvēris, ka pasaulē ir pieprasījums pēc smagākām krievu operlomām un jūs šo pieprasījumu esat gatavs un vēlaties apmierināt.
Ziniet, es vēlos, taču baidos. Šis "vēlos" manī allaž cīnās ar "baidos". Dažreiz vēlmes pārvar bailes, un es speru soli bezdibenī – tā es uzdrošinājos 2013. gada septembrī Vīnes Valsts operā debitēt Jago lomā. Tas bija ārkārtīgi atbildīgs lēmums. Es vienmēr esmu vēlējies dziedāt šo lomu, taču ilgu laiku biju piesardzīgs. (Uz KDi vāka Dmitrijs Hvorostovskis ir redzams dēmoniskā intriganta Jago lomā Vīnes Valsts operas iestudējumā – J. J.)
No kā jums ir bail?
Salīdzinot ar citām partijām, kuras es dziedu, Jago ir zemāka un dramatiskāka loma. Tā vairāk ir raksturloma. Būdams liriskais baritons, es arī nespēju tikt pārāk tālu no savas dabas. Tomēr gan skatuves pieredze, gan vokālā meistarība man palīdz īstenot šādas ieceres, un es atļaujos uzņemties risku.
Es vēl neesmu nodziedājis visas Verdi lomas, par kurām esmu sapņojis. Vēl paliek Makbets, Likteņa vara. Dzīvosim – redzēsim. Es ļoti gribētu nodziedāt Antona Rubinšteina Dēmonu, 2015. gada janvārī Maskavā ir paredzēts Dēmona koncertizpildījums. Tas man arī ir liels solis.
Dmitrijs Hvorostovskis
Kopā ar Kauņas simfonisko orķestri diriģenta Konstantīna Orbeļana vadībā
Arēnā Rīga 14.I plkst. 20 Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 31,30–99,60