Laika ziņas
Šodien
Migla

Dievinu gudrus un dāsnus cilvēkus. Intervija ar aktrisi Gunu Zariņu

"Es domāju, ka mākslai ir jāsatricina, pēc tam pats vari izdomāt, ko tu darīsi ar šo satricinājumu," – Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa par saviem radošajiem jaunumiem, šaubām un slinko iekšiņu, kas māksliniekam atņem brīvību.

Man ir ļoti daudz kinolomu, bet tās visas ir nelielas. Tik liels kumāss man vēl nebija ticis – saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, skatītāju uzmanībai nododot Latvijas pirmās brīvvalsts miljonāres izdevējas Emīlijas Benjamiņas (1881–1941) tēlu daudzsēriju filmā Emīlija. Latvijas preses karaliene. Tajā ir sešas spēlfilmas, kuru režisori ir Kristīne Želve, Andis Mizišs un Dāvis Sīmanis, un viena dokumentālā sērija, ko režisējis seriāla producents un ieceres autors Gints Grūbe. Filma no 23. septembra ir pieejama platformā Tet+, bet no 1. oktobra – skatāma kinoteātros visā Latvijā. Savukārt pie LTV skatītājiem seriāls nonāks nākamā gada pavasarī.

Preses konferencē kinoteātrī Splendid Palace, saduroties ar Emīlijas Benjamiņas skatienu afišā, no kuras veras savam laikam modīgi ondulēta tumša galviņa ar karaliski lepnu skatienu, Guna Zariņa pasmejas: "Tīri vai sabijos no tā sievišķa! Tikai es sen jau vairs viņu ar sevi neasociēju."

Vēlreiz aktrise neviltoti satrūkstas, braucot pie stūres uz darbu – piecas stundas garo izrādi Vēstures izpētes komisija. Jau otro vakaru. "Mamma mīļā!" – aktrise izsaucas, ieraudzījusi savu, t. i., Benjamiņas, seju uz afišu staba. Šķiroties kā senu novadnieci un skolas biedreni pavelku Gunu uz zoba, ka tagad tik jāgaida, kad viņai sakāps galvā. "Ja nav sakāpis līdz šim, tad jau vairs neko," Guna Zariņa nopietni atbild un, JRT pagalmā izmainoties jau ar sanākušajiem skatītājiem, neuzkrītoši pazūd teātrī.

Vai pareizi esmu saskaitījusi tavus radošos jaunumus – lomas izrādē Dublinieši Miera ielā, Emīlijas Benjamiņas loma filmā Emīlija. Latvijas preses karaliene un māte Elīnas Martinsones filmā Tizlenes?

Emīlija un Tizlenes savā ziņā ir jau aizgājis notikums. Tagad vienkārši oga ir nogatavojusies. Ir rezultāts, kura palaišanā ir mazliet jāpiedalās. Jāļauj filmai iziet tautās, tas mums ir jādara, un ar to es parasti nerēķinos. Pa vidu jau ir noticis daudz kas cits. Tajās krellēs ir viss kaut kas. Vēl spēcīgāki notikumi ir bijuši tie, kuros esmu piedalījusies kā skatītāja. Homo Novus man šogad bija milzīgs piedzīvojums. Vēl bija arī baltkrievu lugas Viss ir normāli lasījums Lipkes muzejā. Pirms tam – Velgas Kriles dzejas lasījums Valkā. Daudzas ne tik liela mēroga lietas, kuras, iespējams, man ir pat svarīgākas nekā šīs trīs. Cita starpā – man vēl vakaros ir izrādes. Sestdien biju aizskrējusi uz Homo Novus noslēgumu. Iespējams, tur pat notika svarīgākā saruna, kas mani vedīs uz kādu nākamo projektu, kas varbūt pēc gada veidos manu dzīves jēgu. Bija arī dzejas ieraksti radio, ko veidojām ar Māru Ķimeli. Droši vien kaut ko esmu aizmirsusi. Pēdējais laiks ir bijis ļoti pilns ar iespaidiem mākslā – gan darba, gan skatīšanās pieredzi. No vienas puses – augusts un septembris Latvijā ir ļoti nehumāns laiks, jo notiek tik daudz, ka lielākā daļa mākslas patērētāju sirgst ar FOMO – fear of missing out (bailes palaist garām – no angļu val. – U. A.), jo nevar paspēt visu.

Un beigās neaiziet nekur.

Tieši tā, izslēdzas drošinātāji,un neej nekur.

Vēl taču abi dokumentālo filmu festivāli.

Pareizi, Artdoc es arī redzēju vērtīgas filmas, un tūlīt vēl būs Baltijas pērle, no kuras laikam neredzēšu neko, kaut gan zinu, kas būtu jāredz. Braukšu skatīties teātri citur. Pēc ilgā klusuma perioda un bailēs no nākamā, kad neko neredzēsim, ir pilnīga negausība – ēst, ēst mākslu.

Ar ko tevi tik ļoti savaldzināja šī gada Homo Novus?

Zinu, ka vairāki darbi, kurus redzēju, bija Gundegas Laiviņas iestrādes. Neredzēju visas izrādes, bet gana daudz. Man absolūti neinteresanta liekas saruna par teātri un ne teātri, tā nav tēma, bet tur bija tādi pieredzējumi gan par mākslu, gan dzīves vērošanu, gan par to, kā performatīvās mākslas var ietekmēt cilvēka domu! Un ar mani tas notika. Sajutos ļoti maigā, ļoti smalkjūtīgā, humānā telpā ar labvēlīgiem cilvēkiem. Es par to biju vienkārši laimīga. Visa kvintesence bija itāļu mākslinieces Kjāras Bersani izrāde Vienradžus meklējot. Tādu pārdzīvojumu es sen mākslā nebiju pieredzējusi.

Kas nosaka tavu kā mākslas baudītājas izvēli? Ko tu izvēlies vienā mākslas notikumu blīvā septembra vakarā, ja nu gadās, ka pašai nav izrādes?

Kaut kāda oža jau ir. Nemācēšu izskaidrot, kā tas notiek. Instinkta un prāta rezultātā tomēr izšķiries, kas tev šobrīd ir visvajadzīgākais. Protams, tas nozīmē ik pa brīdim arī kļūdīties.

Vai tu kādreiz mēdz iet ārā no zāles vai doties projām starpbrīdī?

Nē. Jebkura pieredze ir pieredze. Es absolūti vairs nesagaidu un mani patiesībā neinteresē perfekts produkts. Tas galīgi nav stāsts par pasaules labāko izrādi vai izstādi, ko būšu redzējusi. Tas ir stāsts par pieredzi un kaut kādu kustību. Tādā ziņā perfektās un skaisti iepakotās lietas mani dara aizdomīgu, jo bieži vien tai skaistajā paciņā iekšā ir tukšums, un pretēji. Pēdējā laikā pat ir bijušas lietas, kas mani kaitina un apvaino manas smadzenes un gaumi (izrunā krievu valodā – U. A.), tomēr rezultātā saprotu, ka tā ir bijusi ļoti, ļoti vērtīga pieredze. Izanalizējot savu nepatiku un saprotot, kas tad mani tik ļoti aizvaino vai tracina, tas man skaidri parāda, kur pašai iet vai noteikti neiet. Ja vien mākslinieks nav absolūti augstprātīgs. Un, pat ja ir, tā man māca pretējo.

Vai sadarbība ar režisoru Pēteri Krilovu izrādē Dublinieši Miera ielā tev arī lika uz kaut ko paskatīties jaunā veidā?

Noteikti. Pirmkārt es ar Pēteri nemaz nebiju strādājusi aci pret aci.

Tu atšķirībā no pārējiem "pieaugušajiem" aktieriem neesi arī viņa studente?

Galīgi neesmu viņa studente, bet kaut kādā mērā tomēr uzskatu sevi par Pētera studenti, vai viņš to grib vai – negrib. Caur viņa studentiem mēs tik un tā esam apmainījušies ar pieredzi un prasmēm. Jāatzīstas, man Pēteris ļoti palīdzēja un bija drošības garants arī pie Emīlijas. Viņš strādāja ar redakcijas puišiem, kad es to padzirdēju, teicu – bet es arī esmu redakcijā! Piespiedu Pēteri reizēm uzklausīt manas pārdomas, iedrošināt mani vai likt šaubīties. Viņš man bija svarīgs sarunu biedrs.

Es vienkārši dievinu gudrus cilvēkus. Un dievinu dāsnus cilvēkus. Pēteris pie tādiem pieder. Viņš vienmēr strādā ar ļoti gudru, sarežģītu materiālu, un tas visus iesaistītos piespiež kļūt gudrākiem un labākiem, dziļākiem. Man ir baigais, baigais prieks, ka mēs pusotru pandēmijas gadu pavadījām Džoisā. Man tas noteikti bija vajadzīgs, lai arī rezultātā bija pārsteigta, ka man ir tik mazs laiks uz laukuma, jo mēģinājumos jau likās, ka mēs visu laiku visi tur esam un visu ietekmējam. Līdz pirmizrādei tā arī ir.

Kāda līdz izrādei bija tava Džoisa lasīšanas pieredze?

Nekāda. Kaut kādas skrandas. Pie Pētera nācās izlasīt. Tā ir mūsu profesijas brīnišķīgā blakne – ja tu pats nevari piespiesties, dzīve tevi, paldies Dievam, piespiež satikties ar jaudīgām lietām, šajā gadījumā – ar Džoisu.

Vai tu varēji iet līdzi spēles noteikumiem, ka uz skatuves jāiemieso ne tikai Stefana Dedala māte, bet arī sevi pašu?

Tas bija kaut kas aktuāls pirmajā mēģinājumā, kas zūmā notika pagājušā gada martā vai aprīlī. Pirmkārt, ļoti paļāvos uz Pēteri, uz to, ka viņš zina, kas mums ir vajadzīgs, otrkārt, svarīgāka par to, kā un ko es spēlēšu, ir tēma, ko es spēlēju, un tālāk jau man ir vienalga, vai tā esmu es vai kāda cita. Godīgi sakot, es par to šajā gadījumā nerūpējos. Varbūt velti. Man jau tur nekas sevišķs nav jāspēlē.

Kā tu formulētu tēmu, ko spēlē?

Galvenais ir – kā mums palīdzēt izaugt tam jaunajam cilvēkam. Es tomēr divarpus gadu pastrādāju ar mūsu jaunajiem cilvēkiem. Līdz ar to es jūtos par viņiem atbildīga. Galu galā – kas no mums pašiem iznāks? (Smejas.) Tas ir gan par jaunā cilvēka "eidžingu", gan – mūsējo, pieaugšanu kaut kādā viedumā, vai? Tā ir mana tēma. Un visam pāri – mīlestības tēma. Kur tā rodas, kur tā plūst? Kaut kādā ziņā tā savieno visus manus jaunākos darbus. Kā to satikt, kā – atpazīt? Tas savelkas ar Tizlenēm, bet Tizlenes savukārt ar vienu baltkrievu lugu, kuru lasīju Lipkes muzejā, – par mātes un meitas attiecībām. Tāpēc esmu ļoti priecīga arī par tādām Tizlenēm, jo mēs visi gribam aizmirst pusaudža gadus, bet tieši tie mūs ir izveidojuši par to, kas mēs šobrīd esam. Tieši tāpēc mēs nākamajai paaudzei atkal varam nodarīt kaut ko tādu, kā dēļ viņi arī gribēs aizmirst pusaudža gadus. Tas ir bezgalīgs rats. Arī Džoisam ir tā pati tēma, ka lielā mērā tavu likteni veido tavi vecāki un tavas dzimtas rīcības modelis, kuru Džoisam, šķiet, izdevās mainīt.

Kur tevī pašā šobrīd dzīvo pusaudža gadi? Vai tās ir aizvērtas durvis, kuras never vaļā, vai gluži otrādi?

Es domāju, ka man pusaudža gadi vēl nav beigušies! Tā ir mūsu profesijas nevienkāršā nasta. Tev visu laiku ir jābūt tajā atvērtības un sāpīguma zonā, kāda ir pusaudža gados. Es ļoti labi saprotu, ka neko no savas pieredzes nedrīkstu izmest miskastē. Es nedrīkstu. Mēs visi izstumjam kaut kādas nepatīkamās lietas, bet aktieriem ne jau nu visu laiku zem tām jākurina uguntiņa, tomēr tām ir jābūt tepat klātesošām. Atvilktne ir jātur pusvirus. Ik pa brīdim ir jābūt gatavam no tās kaut ko izvilkt ārā.

Arī – lai palīdzētu jauniem cilvēkiem.

Tavs izrādes dēls – Stefans Dedals –, topot par jaunu mākslinieku, noliedz visu, kam pats netic. Vai tu savā jaunībā arī esi dumpojusies pret tradicionālajām vērtībām?

Mūsu ģimenē nav tādu dumpinieku un melnbaltu lietu. Nezinu, vai man ir paveicies vai ne, bet bieži dzīvē esmu jutusies kā ārpusniece. Ārpusniece, šķērssvītra – brīvība. Tie ir viena koka divi gali. Vai arī pamestība un brīvība. Tajā ārpusniecībā ir baigā brīvība. Man brīvība ir bijusi svarīgāka par pamestību. Man neviens pretī nestājās, man nebija kam pretoties. Nekad tiešā veidā neesmu gājusi sacensībā.

Tas arī dod brīvību. Cīnījos pati ar sevi, nevis ar citiem.

Kā bija pirmoreiz spēlēt ar saviem studentiem vienā izrādē?

Kopš spēlējam kopā izrādē, viņi jau vairs nav studenti. Protams, mans skolotājas skatiens tāpat viņiem visu laiku seko. Beigu galā sakritīšu viņiem uz nerviem, ka pēc katras izrādes daru to, ko arī izrādē, vēl un vēl, un vēl. Nezinu, vai ir labi, ka es viņiem iemācīšu mūžīgo paškritiku, lai visu laiku vēl paliek azarts precizēt un uzlabot. Tiklīdz tu pazaudē interesi attīstīties, tā jebkura lieta sāk degradēties. Visu laiku ir jābūt idejai, ko es šodien darīšu precīzāk, lai stāsts kļūtu vēl grodāks un garšīgāks. Lai pašam visu laiku būtu azarts.

Ir mākslinieki, kas pedagoģijā strādā tikai maizes dēļ vai apstākļu sakritības dēļ. Ir tādi, kas kategoriski atsakās to darīt. Un ir arī tādi, kuriem pedagoģija ir pārliecība un kuri strādā ar misijas apziņu. Kurš ir tavs variants?

Es vairs neesmu pasniedzēja. Iemācīju visu, ko varēju viņiem iemācīt. Galvenais, ko gribēju iemācīt, – ka mācīšanās nebeidzas nekad. Tas, ka es kādam varētu kaut ko nodot, – tas bija un paliek. Vēlme dalīties man ir. Vēl arī vēlme atrast veidu, kā palaist un iedarbināt lietas. Kā atrast punktu, uz kura uzspiežot aktieris nospēlēs stāstu. Tas, protams, manī ir. Tas jau nenotiek tikai ar studentiem. Man patīk analizēt arī mūsu repertuāra izrādes. Reizēm, nosaucot kādu lietu vārdā, vari to nomušīt, bet, ja spēlē izrādi piecdesmito, sešdesmito reizi, ir diezgan labi, ja ir atslēgas jēdzieni, kas tev palīdz iedarbināt vajadzīgo. Pat ja tie katru vakaru tev nozīmēs kaut ko citu. Piemēram, Kairiša Skroderdienās Silmačos, lai varētu sākt spēlēt Antoniju, augšā uz balkona vienmēr dziedāju kādu Karmenas āriju, lai dabūtu sevī īsto sajūtu – sazemējumu ar kārīgumu un kaislīgumu. Palaidējmehānismi. Bez visas šīs prātuļošanas ir skaidrs, ka daudzas lietas uz skatuves nāk no tīra, dzīvnieciska prieka. Tādā ziņā ceru, ka esmu ne tikai pusaudža, bet bērna gados. Tā saka, un tā tam arī ir jābūt – ja tevī nav bērna prieka un arī bezkaunības, un robežu nezināšanas, ja iesi laukumā un būsi tikai pieklājīgs, solīds un determinēts, tad tur nekas nenotiks. Visu laiku jābūt sajūtai, ka jebkurā brīdī var notikt jebkas. Esmu diezgan aizdomīga pret ļoti, ļoti prātīgiem aktieriem. Esi prātīgs līdz uziešanai uz skatuves, pēc tam labāk lieto citas sviras.

Kas, tavuprāt, visvairāk bremzē mākslinieka brīvību un atļaušanos?

Daudzus māksliniekus saēd milzīgas šaubas. Pirms tam vai pēc tam ir pašapziņas trūkums. Ir skaidrs, ka mākslā nav pareizā varianta. Nekādīgi nav. Es arī sirgstu ar šaubu kaiti. Otrs gals, vulgāri sakot, ir slinka iekšiņa. Kad paliec drošībā. Tas mākslā īsti neder. Tu neapdraudi sevi, neapdraudi skatītājus. Iespējams, viņš ir jauki pavadījis vakaru, bet neesmu droša, ka mākslas jēga ir mierināt. Jā, rezultātā tā tevi mierinās, bet veidi var būt visdažādākie. Es domāju, ka mākslai ir jāsatricina, pēc tam pats vari izdomāt, ko tu darīsi ar šo satricinājumu. Man nav teorijas. Ir varianti. Katram māksliniekam citādāk.

Kā mēs plūdeni varētu pāriet uz sarunu par filmu un tavu Emīliju Benjamiņu? Vai ir kāda saitiņa?

Jā, absolūti! Ja runājam par cīnīšanos tikai ar sevi, arī Emīlija pirmām kārtām cīnījās ar sevi, bet reizē izcīnīja vietu biznesa laukā. Viņa bija pirmā tāda vēriena biznesa sieviete. Es domāju, ka tur viņai diezgan nācās nebūt trauslai un nedomāt, kā kurš uz viņu skatās. Acīmredzot Emīlija atrada nišu, kurā viņai bija vieta. Viņa izdomāja pilnīgi jaunu vietu, kas nebija aizņemta.

Sava laika kontekstā tas ir gan apbrīnojams vienas sievietes mērķtiecības, gan tomēr arī veiksmes stāsts. Emīliju Benjamiņu vīriešu sabiedrība, lai arī bieži sakostiem zobiem, tomēr akceptēja, pieņēma un viņas rīkojumiem paklausīja, par spīti tam, ka sieviešu tiesības sabiedrībā tik tālu vēl nebija nostiprinājušās.

Negribu pateikt vulgāri, bet to noteica viņas laulības ar Antonu Benjamiņu. Nav tā, ka viņa nemīlēja savu vīru, bet tieši tādēļ, lai droši darbotos, Emīlijai bija vajadzīgs vīra uzvārds. Simsona jaunkundze, kas strādāja teātra kasē, vēl kaut kur un vēl kaut kur, saprata, ka viņai vajag turēties pie elkoņa, lai varētu iet uz priekšu.

Saspēlē ar Juri Bartkeviču radāt priekšstatu par Benjamiņu laulātā pāra visādā ziņā tuvām sievietes un vīrieša attiecībām. Tavuprāt, no Emīlijas puses pamatā tās bija aprēķina laulības?

Kā mēs to varam zināt?… Mēs to nevaram zināt. Festivālā Homo Novuss arī tieši bija par to izrāde – kāpēc aprēķina laulībās nevar būt mīlestība? Tur nav pilnīgi nekādas pretrunas. Un ko darīt, ja sakrīt? Izdevīgs pāris, un vēl tu viņu arī mīli. Nu ko lai dara? Vai tāpēc, ka viņš ir izdevīgs, tu ar viņu neprecēsies? Tā taču nav. Kas bija pirmais – nav svarīgi. Gan – gan. Filmā tas parādās – kad Antons aiziet, Emīlija zaudē kaut kādus dvēseles spēkus.

Antons Benjamiņš Emīlijai bija tāds stiprais balsts?

Jā. Neraugoties uz to, ka pret daudz ko viņš bija pret. Cīnoties ar Antonu, Emīlija ieguva jaudu. Viņa dabūja savām idejām spriedzi. Bieži dzīvē tā ir – tu nezini, nezini, nezini, bet, kad kāds sāk cīnīties pretī, saproti, ka tā ir lieta, par ko ir vērts cīnīties.

Kā bija saspēlēties ar Juri Bartkeviču?

Es ar viņu spēlēju kopā pirmoreiz. Ar ko es vispār biju spēlējusi?! (Smejas.) Ar Baibu Broku un Uldi Anži Ugunī un naktī. Saspēlēties bija ļoti labi, kas tur ko nesaspēlēties! Pieņem un mīli, kā ir. Tas ir jocīgs jautājums.

Biju domājusi tādā ziņā, ka ar saviem Jaunā Rīgas teātra kolēģiem jau gadiem spēlē plecu pie pleca un esat kopā kalnus gāzuši. Kā tas ir nonākt tuvās radošās attiecībās principā ar aktieri svešinieku? Kolēģi, kuru labi zini tikai pēc vārda, bet ne pēc radošajiem paradumiem un spēles tehnikas?

Kino savā ziņā mēs visi esam svešinieki. Tā ir cita teritorija. Kino mēs satiekamies uz to brīdi, un tajā vai nu kaut kas piedzimst, vai nepiedzimst. It sevišķi šādā ātrumā, kādā dabūjām filmēt Emīliju. Katra diena bija lēkšana uz galvas. Kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mēs vienkārši lecām. Kas būs, tas būs. Diemžēl vai par laimi, nebija laika sevišķi apdomāties. Nekad neuzzināsim, vai labāk būtu bijis, ja mēs būtu ilgi mēģinājuši un domājuši. Varbūt tad tas vispār nebūtu bijis iespējams.

Kādās attiecībās tavā Emīlijā Benjamiņā ir dokumentālo materiālu liecības un tava interpretācijas brīvība?

Lielā mērā interpretācija nāca no scenāristiem. Interpretācija jau ir tā, ka Emīlijas lomā esmu tieši es. Ja mēs paņemtu kādu citu latviešu aktrisi, tas būtu kaut kas cits. Tas, kas par Emīliju Benjamiņu ir zināms, lielākoties ir daiļliteratūra. Piemēram, Laimas Kotas grāmata Mīla. Benjamiņa. Ir māsas Annijas Simsones atmiņas, kurās Emīlija ir tikai epizodisks tēls. Ir par Antonu Benjamiņu. Bet par Emīliju ir daudz nostāstu, leģendu. Vislabākā ilustrācija tam ir Finka pareģojums un vagons, kurā, izrādās, ir bijusi puse Latvijas. Pilnīgi visi kaut ko atceras no tā vagona, katram ģimenē ir kāds nostāsts. Kaut kāda pretruna. Varbūt es pat būtu gribējusi Emīlijai stingrāku rāmi, lai man būtu mazāk vietas, kur tajā visā plivināties. Viņas balsi es neesmu dzirdējusi, kā viņa smaržoja – arī nezinu. Ir maz, ko sačamdīt. Protams, nācās fantazēt. Tas bija interesanti, jo no tām drumslām, kas ir saglabājušās, bija skaidrs, ka Emīlija bijusi ārkārtīgi pretrunīga. Man viņu ir grūti iztulkot. Ir pilnīgi skaidrs, ka Emīlija Benjamiņa ir dzīvojusi ar pilnu krūti. Tāpēc viņa ir tik valdzinoša. Viņa ir bijusi lepnīga. Viņa ir gribējusi, lai par viņu mēļo. Emīlijai ir bijis svarīgi būt uzmanības centrā. Viņa nekad nav mēģinājusi kaut kur iesprukt pa maliņu. Man bija interesanti par viņu domāt un minēt. Kotas grāmatā tas ir stipri uzrakstīts – Emīlijas sajūta par bērnības puspagrabu, kurā ir mūžīga vārītas vešas smaka. Es pilnīgi varu iztēloties tādu meitieti, kas pasaka – nē, es to necietīšu! Es nekad tā nedzīvošu! Izdarīšu labu, ļaunu, vienalga, bet es tikšu ārā no šī puspagraba. Man nav nācies spēlēt tik pilnasinīgus tēlus, kur blakus ir tik dažādas īpašības. Emīlija ir bijusi lepnīga, neganta, viņa ir bijusi bezkaunīga, kā tēls viņa ir šausmīgi sulīga un arī ļoti, ļoti talantīga un apdāvināta. Viņa vienkārši bija ģeniāla grāmatvede. Tinkš! Atkal jau ideja! Antons jau atkal saķer galvu, bet neviena no viņas idejām nekad nav izgāzusies. Emīlija ļoti radošā veidā guva peļņu. Ar glanci. Protams, viņai patika Preses balles, protams, viņai patika plātīties ar savu bagātību. Protams, viņa to visu izgaršoja. Ja bērnībā esi dzīvojis no skābiem kāpostiem vien, skaidrs, ka pēc tam ķersies pie austerēm.

Vai scenārijs nonāk arī līdz Sibīrijai?

Jā, beidzas ar vagonu. Ar Finka epizodi.

Top komentāri

DĀSNUMU cildināt nav māksla.
D
Ir māksla dāsnam BŪT.
Dievināt TIKAI Dievu vajaga!
D
Jo tas pirmais bauslis, un Dievs - gudrības un dāsnuma avots.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mazā kultūra(1)

Turpmāk arvien grūtāk būs paskaidrot, kāpēc ir vērts atgriezties izstādēs, teātros, koncertzālēs, – paškritiski jāatzīst, ka mana profesija ir beigusies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja