Izdevniecībā Neputns klajā nācis Kristīnes Želves romāns Grosvaldi, kura centrā ir Latvijas vēsturē nozīmīga ģimene – Grosvaldi – un tās gaitas turpat simt gadu garumā. Grāmata, kas liek pārskriet laimes tirpiņām un pazust ar to kādā labi apēnotā stūrītī.
Izcilo Grosvaldu dzimtu bez Mērijas Grīnbergas jaunākās, kura Otrā pasaules kara laikā izglāba lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju un par kuru Kristīne Želve 2018. gadā uzņēma dokumentālu spēlfilmu Mērijas ceļojums, pārstāv viņas mamma, latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja Mērija Grīnberga vecākā (1881– 1973), Rīgas Latviešu biedrības ilggadējais priekšnieks advokāts Frīdrihs Grosvalds (1850–1924) ar kundzi Mariju Grosvaldi (1857–1936), viņu bērni un mazbērni – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920), ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887– 1974) un Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982), kā arī matemātiķis Emanuels Grīnbergs (1911–1982).
"Brīnišķīgs, emocionāls un dokumentāli bagātīgi pamatots ievērojamas latviešu dzimtas likteņstāsts, kas saistošā veidā saglabās nākotnei būtiski svarīgas lappuses Latvijas valsts un tās nacionālās kultūras pamatu tapšanas vēsturē," ilgi gaidīto notikumu raksturo izdevniecības vadītāja Laima Slava.
Kristīne Želve jau raksta jaunus stāstus, jo nevēlas visu mūžu veltīt Grosvaldu pētniecībai, bet saruna vēl par četrus gadus ilgo Grosvaldiānas laiku.
Kad Grosvaldi bija tikko iznākuši, tavā feisbuka profilā parādījās fotogrāfija, kurā grāmata gluži kā dzīvs cilvēks sēdēja pie operas uz soliņa ar skatu uz Grosvaldu bijušo namu Teātra ielā. Četru gadu Grosvaldiānas laikā droši vien bijāt cieši saaugušas?
To bildi bija izdomājušas Neputna mārketinga meitenes. Es to netaisīju. Protams, kad strādāju ar kādu vēsturisku tēmu, man ir indeve, ka eju uz kapiem vai apbraukāju tās vietas. Filmas Mērijas ceļojums laikā speciāli izgāju Mērijas maršrutus. Cenšos gan to nepārvērst par kultu, bet mazliet man šī nosliece piemīt.
Kā tu panāci tik intīmu portretējumu, kas rada iespaidu, ka romāns rakstīts it kā no Grosvaldu dzīvokļa lampas vai ilggadējas mājkalpotājas atmiņām?
Vide un detaļas ir aprakstītas tik daudz tāpēc, ka ir saglabājušies viņu materiāli, ko viņi paši ir rakstījuši. Mērijas Gīnbergas vecākās rakstītās atmiņas, kurās viņa tiešām ļoti detalizēti apraksta māju, vietas un cilvēkus. To es pati nebūtu varējusi izdomāt. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc materiāls mani tik ļoti uzrunāja un gribējās dot kādam lasīt. Negadās bieži, ka lasi un redzi, ka tas ir tik detalizēti un arī labi uzrakstīts, un tiešām jūties, it kā atrastos tajā vidē.
Lasīt bija kā iekāpt laika mašīnā – atklājās tik daudz konkrētu detaļu par turīgas ģimenes dzīves paradumiem Rīgā XX gadsimta sākumā – no krāšņās Mariju svinēšanas Edinburgā (Jūrmalā) līdz pat bērnu izvēlēto konfekšu šķirnēm. Tas viss ir autentisks materiāls?
Visādi. Mariju svinēšana jau ir ļoti stilizēta. Variēju arī dažādus rakstības veidus. Mani interesēja ne tikai izstāstīt Grosvaldu stāstu, bet – arī profesionāli rakstniecības un izteiksmes līdzekļu jautājumi. Dažās nodaļās es kā romānists iesācējs nodarbojos ar dažādu valodas lietu izmēģināšanu, kam nav nekāda sakara ar autentisko materiālu.
Tā visa ir mana huligānēšana, kā reizēm teica redaktore Cilda Redliha. Par niansēm visvairāk ir jāpateicas Mērijai Grīnbergai vecākajai, kura to visu bija dokumentējusi. Tagad iznāks viņas dienasgrāmatas, un to varēs lasīt vēl lielākā mērā.
Vai tevi vairāk vadīja privāta aizrautība – pēc filmas Mērijas ceļojums, kas bija veltīta Grosvaldu ģimenes vecākajai meitai, turpināt pētīt tālāk pārējos dzimtas likteņus – vai izjuti arī zināmu misijas apziņu – savest atkal Grosvaldus kopā un izgaismot šodienas cilvēku kultūrapziņā?
No misijas apziņas tomēr gribētu kratīties vaļā. Mērijas gadījumā man tiešām likās, ka tas stāsts ir jāizstāsta un tas visiem būtu jāzina. Mākslinieciskie jautājumi bija pakārtoti – tas varbūt nav labi. Grosvaldu gadījumā man pašai bija ļoti interesanti lasīt materiālus, es tos novērtēju profesionāli – ka tie ir gan ļoti vērtīgi, gan labi uzrakstīti. Bija daudz vērtīgu un interesantu detaļu arī man kā cilvēkam, kurš ir lasījis par to laiku. Galīgi negribu ierakstīties tajā straumē, ka es tagad iznesu Grosvaldus… Man tomēr bija arī savas ambīcijas uzrakstīt grāmatu, un tās nebija tik tīri altruistiskas – ziedoties.
Uz Grosvaldu piemiņas kopējas altāra.
Tieši tā. Tagad grāmata ir pabeigta, un es viņiem vairs neveltu uzmanību. Viņi, protams, vienmēr man paliks īpaši. Man galīgi negribētos, lai man jautā par Grosvaldu dzimtas vēsturi. Tā tomēr ir grāmata, literatūra.
Vai Grosvaldus var saukt par dokumentālu romānu? Kādā žanrā pati redzi savu grāmatu?
Ne man par to spriest. Protams, ir izmantots ļoti daudz dokumentālu materiālu ar maniem fantāzijas un izdomas iestarpinājumiem, Ļoti daudz kas ir citēts tieši. Pat veselas nodaļas no viņu vēstulēm un dokumentiem. Tomēr tas nav vēsturisks akadēmisks pētījums, jo radītais teksts ir literatūras realitāte. Godīgi sakot, nezinu, cik tas atbilst īstajiem Grosvaldiem.
Es to nezinu. Īstenībā man liekas, ka ļoti maz. Kā jau visiem tekstiem un filmām, kas tiek radīti par vēsturi, arī manam romānam ir ļoti pastarpināts sakars ar to, kas notika īstenībā. Tiklīdz nāk klāt kāds radošuma moments – kāds paspilgtinājums, akcenti –, izmantotie dokumenti veido literatūras telpu. Es tomēr Grosvaldus neuzdrošinātos saukt par dokumentālu romānu, par spīti tam, ka tur ir ļoti daudz dokumentu un dokumentāla materiāla. No Daces Sparānes kādā brīdī dzirdēju formulējumu – beletrizēta dzimtas biogrāfija. Tas man likās ļoti atbilstošs.
Grosvaldu ģimenes gaitas ģeogrāfiski bija ļoti plašas. Kur, sekojot viņu dzīvei, aizveda tavi pētnieciskie ceļi? Vai īpaši brauci uz Parīzi?
Ļoti interesanti sagadījās, ka nejauši nonācu vietās, kur bija bijuši Grosvaldi, īpaši Jāzepiņš. Mērijas ceļojuma kontekstā mani uzaicināja, piemēram, uz Baku, kur Jāzeps Pirmā pasaules kara laikā dienēja angļu korpusā. Vai – Vitebskā, kur viņš atkal bija karadienestā, arī Briselē. Protams, biju arī Stokholmā. Tas bija apzināts brauciens, bet vēstniecība rādīja arī filmu. Varēju izstaigāt pa visām māsu vietām, kur Līna un Margarēta dzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Protams, visapjomīgākais brauciens bija uz Parīzi. Tas gan bija mērķtiecīgs un plānveidīgs. Zināju, ka man to grāmatas sakarā vajag, un pieteicos Kultūras ministrijas konkursā par iespēju dzīvot Cité internationale des arts. Tā ir starptautiska mākslinieku rezidence, uz kuru daudzi no Latvijas dodas. Divus mēnešus tev ir studija Parīzes Marē rajonā netālu no Sēnas. Pašam tik jāizdomā, kā divus mēnešus nodrošināt sevi ar maizi, sieru un vīnu (smejas). Staigāju pa visādām viņu vietām, tikos ar dažādiem cilvēkiem, piemēram, Ainu Nagobads-Ābolu, kura atcerējās Oļģerdu Grosvaldu, kurš bija viņu ģimenes draugs.
Kādā veidā Grosvaldu pēdas Parīzē vēl ir saglabājušās?
Pirmkārt, Rolands Lappuķe atcerējās Oļģerdu Grosvaldu. Viņš tad vēl bija mazs bērns, Lappuķes tēvs bija latviešu draudzes mācītājs Parīzē. Šo draudzi, protams, apmeklēja arī Grosvaldi. Rolands Lappuķe teica, ka atceras Oļģerda tēlu. Viņam liekas, ka sūtnis Grosvalds ar savu impozanto figūru viņu kaut kādā veidā ir ietekmējis pievērsties diplomātijai. Oļģerdu atcerējās arī Gaida Ķelmere. Ir vēl trimdas pārstāvji, kas atceras Grosvaldu ģimeni. No viņiem varēja dabūt tā laika noskaņu, kā cilvēki jutās, dažādas detaļas.
Ja pareizi saprotu, Jāzeps Grosvalds no Parīzes Perlašēzas kapsētas ir pārbedīts Lielajos kapos?
Jā.
Kur ir apglabātas Līna un Margarēta? Viņu vārdus Lielo kapu slaveno cilvēku sarakstā pie pārējiem Grosvaldiem neieraudzīju.
Viņas ir apglabātas Danderīdas kapsētā Stokholmā. Es nedomāju, ka viņas kāds taisās pārbedīt. Jāzepu pārbedīja vēl 20. gados. Kāds man stāstīja, ka Mamiņai, kurai viņš bija mīļais dēls un dzīves centrs, urna ilgu laiku ir stāvējusi mājās uz kokgriezuma bufetes. Kad mamma nomira, Jāzepa pelnu urnu apbedīja Lielajos kapos. Tie bija kādi 30. gadi. Bet māsas jau nomira 70. gados – riktīgā padomju aukstā kara laikā. Neviens pat netaisījās viņas vest mājās. Viņas nebija tipiskas trimdas latvietes, dzīvoja zviedru sabiedrībā. Viņām bija daudz zviedru draugu. Arī apglabātas viņas ir zviedru kapu sektorā. Biju arī vietā, kur viņas ir dzīvojušas. Vistrakāk ir Oļģerdam, kurš arī bija pārpelnots un ielikts Perlašēzā. Kādu laiku par urnas vietu nebija maksāts, un tad viņa pelnus izkaisīja piemiņas dārzā. Par viņa pārvešanu pat simboliskā nozīmē vairs nevar būt ne runas.
Teici, ka dokumentu pētīšana pat tev kā tēmu pārzinošam cilvēkam nesusi daudzus pārsteigumus. Varētu padalīties ar dažiem?
Tās vairāk bija nianses. Cik ļoti detalizēti pēkšņi ieraugi Grosvaldu dzīvokli. Cik ļoti detalizēti – sadzīves paražas. Grāmatā daudz kas no tā, kas ir lasāms Mamiņas dienasgrāmatā, nav iekļauts.
Protams, man bija pārsteigums viņu iekšējās kolīzijas. Latviešiem, bet varbūt vispār cilvēkiem, ir raksturīgi dižas personības un dzimtas idealizēt un zināmā mērā likt uz pjedestāla, jūsmot un aizrauties. Un tad pēkšņi uzzini vai ieraugi, ka tur ir arī ļoti cilvēciskas vājības vai ne visai glaimojoši brīži, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs visi. Grosvaldi, rakstot dienasgrāmatas vai vēstules, sev nelika blokus. Lai gan – Jāzeps tomēr kontrolēja. Pats rakstīja – ai, atkal neesmu patiess. Starp citu, Mērija Grīnberga vecākā gan rakstīja godīgi. Padomju laikā viņa nekad nepieskārās Rietumu puses lietai, bet savas sajūtas fiksēja diezgan godīgi.
Runājot ar dažiem cilvēkiem, kuri ir lasījuši grāmatu, viņi teica, ka likusies baigi interesanta kāda vieta, bet man bija jāsaka, ka esmu to izdomājusi. Bet viena epizode tiešām ir dokumentāla un aiziet jau pilnīgā maģiskajā reālismā. Marijai bija jādzer ārsta parakstītas divas šampanieša pudeles dienā. Viņas vīrs izdomāja noklāt ielu ar ādas strēmelītēm, lai neviens nebraukātu slimniecei garām. Marija to apraksta savā dienasgrāmatā. To es ilgi lasīju un pārlasīju.
Kas tās par ādām?
Viņi brauca uz ādu ģērētavu un dabūja kaut kādus atgriezumus. Šādas lietas un nianses nevar izdomāt neviens rakstnieks.
Neslēpšu, ka piedzīvoju zilizaļu skaudību pret Grosvaldu dēliem, kuriem tēva turība ļāva jaunībā brīvi dzīvoties pa Eiropu.
Oļģerds ilgi studēja – tas ir fakts. Viņš ilgi nevarēja uzrakstīt disertāciju, un tēvs tik sūtīja naudu. Bet es jau arī salieku savus akcentus un izkāpinu.
Labi iezīmējas līnija, ka, no vienas puses, ģimene Grosvaldu bērniem ir iedevusi stabilu pašapziņu un pašpietiekamību, bet no otras – kā jebkura laika jaunieši, viņi ir apmulsuši, pa kuru ceļu dzīvē iet.
Jā, ko darīt ar savu dzīvi.
Dēlu korespondence labāk ļauj arī saprast apstākļus un noskaņojumu, kādā cilvēki dzīvoja XX gadsimta sākumā. Brīvā valodu un Eiropas kultūras iespaidu ietekmē, bet ar impulsu pēc savas nacionālās mākslas. Viņus nodarbina jautājums, ko gleznot – "Parīzi, Penzu, Cezanne āboļus vai villainītes".
Viņu vēstules gan ir īstas. Sākumā centos tās iezīmēt vai likt pēdiņās, bet pēc tam vairs to nedarīju, jo tās tomēr ir ar manu apstrādi. Ja ir izņemts teikums, tad tas vairs nav vēsturisks dokuments. Vai divas saliktas vienā, lai vēstule kalpotu saviem mērķiem. Negribējās, lai cilvēki to uztvertu kā vēstuļu kompilāciju. Jā, tieši tā es arī izjutu, ka viņiem bija dots ļoti daudz, jāuzsver gan, ka īpaši dēliem. Visiem jau esmu apnikusi ar saviem feminisma akcentiem. Šajā ziņā Grosvaldi nebija paši progresīvākie, un attieksme pret dēliem un meitām bija dažāda. Dēliem bija iespējas. Dzima Latvijas valsts, viņi bija uz nacionālā viļņa, īpaši Oļģerds. Jāzepiņš bija mazliet savādāks – vairāk kosmopolīts. Kā Līna par viņu teica – viņš nevienā sabiedrībā nejutās ne lielāks, ne mazāks par kādu. Viņam nebija mazas tautas pārstāvja kompleksu. Jāzeps ļoti brīvi jutās visās sabiedrībās. Valodas viņiem ļāva būt savējiem, Jāzepam – arī mūzika, kas ļāva piesēsties pie klavierēm un spēlēt.
Cik "objektīvs" ir priekšstats par muzikāli apdāvināto vidējo māsu – Līnu, nabaga Līnu, kā raksti, iespējams, talantīgāko no visiem bērniem?
To mēs arī nezinām. Sanāk baigā spekulēšana. Rakstot par to, daudz domāju. Varbūt – ja ir tiešām ļoti spēcīgs talants, tas izlauzīs ceļu jebkurā situācijā.
Viņa varēja pateikt, ka nekops māti un nebūs brāļiem par mājkalpotāju?
Jā, ka nekops māti un nevārīs Jāzepam pusdienas, bet darīs to, ko viņa grib darīt… Bet vai tā ir?… Tāpēc es nerakstu vēsturisku pētījumu, kurā var atklāt tikai tik, cik ir dokumentos. Bet, ja raksti romānu, vari nodarboties ar jautājumiem, uz kuriem īstenībā atbildes nav. Mums nav atbildes, vai Līna bija talantīgākā, vai ģimenes domāšana un uzstādījums, ka ir jāizglīto dēli, nokoda saknē viņas mākslinieciskos talantus un padarīja neiespējamu viņas karjeru. Mums nav atbildes uz to, vai citā ģimenē, kas pret meitu talantiem izturējās ar lielāku pietāti, būtu citādi. Tāpat kā Jāzeps un Oļģerds diskutē, cik nacionālai ir jābūt mākslai. Vai māksliniekam ir dots kāds uzdevums no laika gara atspoguļot tautas politiskos centienus? Vai – kāda bija pareizā rīcība vai izšķiršanās?
Nav vienas atbildes uz šiem jautājumiem, bet literatūra un māksla vispār dod brīnišķīgu iespēju par lielajiem neatbildamajiem jautājumiem domāt gan autoram, gan skatītājam. Man ir uzdots jautājums par Līnu. Man jau arī nav atbildes, kā būtu bijis savādāk. Es par to varu domāt.
Skaidrs, ka nezini, bet lasot rodas kolosāla ilūzija, ka zini gan, jo esi radījusi šo literāro Līnu Grosvaldi un zini par viņu visu.
Protams, identificējos ar visiem, bet Līnu izjutu īpaši. Par viņu bija ļoti maz materiālu. Līnas dienasgrāmatas, ja viņa tādas ir rakstījusi, līdz mums nav nonākušas. Bija diezgan maz viņas vēstuļu. Arī citu atmiņās un korespondencē Līna bija maz pieminēta. Varēja just, ka viņa bijusi ģimenes pelēkais zirdziņš, bet ka aiz tā stāv ļoti plašs un dziļš tēls.
Caur Līnas ziedošanās pilno mūžu labāk izpratu feminisma dzimšanas apstākļus. Tā neloģiskā beztiesība sāpina un aizvaino – tev nevienā situācijā nedod iespējas tikai tāpēc, ka esi meitene.
Lūk, lūk! Cilvēki vaicā, kāpēc ir vajadzīgi feministu forumi, sieviešu filmu festivāli un sieviešu apvienības, un sieviešu literatūras festivāli. Sievietes ir bijušas diskriminēta grupa, to brīžiem vīrieši, kas nav bijuši diskriminēti, pat nevar saprast. Tāpēc ir vajadzīga kopiena, kurā ir cilvēki ar līdzīgu pieredzi. Sievietēm vienkārši nedeva iespēju pat tādās ģimenēs kā Grosvaldi. Nerunāsim par tām sievietēm, kurām nebija naudas vai iespējas ceļot un apgūt valodas.
Vai romānu rakstīji šeit savā istabā?
Jā, šeit.
Pie maza balta galdiņa.
Jā. Pārsvarā sēdēju šeit un bakstījos. Tas ir pandēmijas laika romāns. Nebiju iedomājusies kāda cilvēka norādīto sakritību, ka Grosvaldi dzīvoja spāņu gripas pandēmijas laikā un šis romāns arī tapa pandēmijas laikā. Savā ziņā pandēmija palīdzēja uzrakstīt Grosvaldus. Pēkšņi nevienam no manis neko nevajadzēja. Tu pats esi kā nogriezts no pasaules, netiec nekur ārā. Vairs nav nekādu citu darbu, projektu vai iešanas. Reāli tos mēnešus sēdēju katru dienu mājās un rakstīju. Kādus septiņus mēnešus no vietas. Pats pandēmijas sākums bija tāds, ka likās, ka vispār nevajag neko rakstīt, ka tūlīt mēs visi nomirsim un kāpēc man jāraksta kaut kādi vēsturiski romāni par kaut kādiem Grosvaldiem. Kuru tas viss interesē?! No otras puses – valsts nāca pretī, bija dīkstāves pabalsts, un tādam darbam kā rakstīšana tas bija ļoti piemēroti.
Vai nojauti, ka tevī mājo tik epohāls gars? Kā spēji savākt struktūrā šo milzīgo apjomu?
Man bija ambīcija uzrakstīt romānu. Varbūt tas skanēs dīvaini, bet visu laiku zināju, ka es to uzrakstīšu. Protams, bija brīži kā visos radošos darbos, ka netiec tālāk vai esi iesprūdis un redzi – bāc, šis viss nekam neder, un nav atbildes, kā vajag izdarīt, lai derētu. Bet nevienu brīdi manī tomēr nebija izmisuma – ārprāts, ārprāts, kāpēc es to visu sāku un kā lai tiek līdz galam?! Zināju, ka agri vai vēlu uzrakstīšu. Bija labi, ka nodošanas termiņš bija manis pašas nolikts – zināju, ka ilgāk ar to nevajag ņemties un pērties. Kopš Tulio laika (grāmata Fedja. Teodors. Tulio – red.) zinu, ka nekad nebūs tā, ka viss ir izpētīts un skaidrs un visa mozaīka ir sastājusies. Vienmēr paliek lietas, ko tu īsti līdz galam kā pētnieks nesaproti. Nevajag gaidīt brīdi, kad viss būs, jo tāda brīža vienkārši nebūs.
Kā atšķiras romāna rakstīšana un filmas uzņemšana? Kādas īpašības katra izpausme tev kā māksliniecei prasa un izceļ?
Esmu par to domājusi. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Vienīgais kopējais ir tas, ka abām nāk par labu, ja tev ir iztēle. Citādi – no strādāšanas viedokļa tās ir pilnīgi dažādas jomas, kas pieprasa dažādas īpašības. Pieprasa ieslēgt pilnīgi citu programmu. Vienā – ekstraverto, otrā – introspektīvo. Viena prasa daudz vairāk ārējās enerģijas, otra – vairāk koncentrēšanos uz sevi un savām sajūtām. Arī valoda ir dažāda. Kino ir jāstrādā vizuāli, romānā tā ir literārā valoda.
Romānā Grosvaldi tavas valodas spēles un stilizācijas ir ļoti krāšņas. Kā noaudi šo kolorīto valodu un izteiksmes stilu mistrojumu?
Lasītāju varbūt maz interesē, kas autoru interesējis mākslinieciski. Viens bija izstāstīt Grosvaldu stāstu, bet man interesantāks bija jautājums – kā to darīt. Kad iesāku romānu, centos rakstīt līdzīgā intonācijā un valodā, kādu lietoja viņi, īpaši Mērija Grīnberga. Diezgan ātri sapratu – nē, tas nav ceļš, ka vienkārši nodarbojos ar viņas imitēšanu. Tas man nepatīk mūsdienu vēsturiskajos romānos. Mēs esam XXI gadsimta cilvēki ar visu savu pieredzi, tai skaitā – valodisko, un nodarboties ar XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma valodas imitāciju – man šķita, ka kaut kas tur neelpo. Mēs īsti nezinām, kā viņi runāja. Protams, no viņu priekšstatiem un dokumentiem varam gūt priekšstatu, kādi bija vārdi un izteicieni, bet droši nevaram būt, ja neesam dzīvojuši tajā laikā un runājuši ar šiem cilvēkiem. Atļāvos nojaukt žogus, kas bija Grosvaldu dokumentālajā materiālā, un pēc viņu principiem laist iekšā mūsdienu vārdus. To, kā runā mūsdienu cilvēks, kādu slengu viņš lieto, kādus žargonvārdus, kā viņi huligānē ar valodu. Romānā viss ir kopā. Otrs interesants un svarīgs uzdevums bija tas, ka Grosvaldi tiešām dzīvoja piecu valodu telpā – latviešu, krievu, vācu, franču un angļu.
Tādā mistrojumā viņi arī kontaktējās?
Jā. Ja viņiem vajadzēja kādu teicienu franču valodā, viņi plūstoši uz to pārgāja. To netulkoja. Īpaši labi to var redzēt Oļģerda un Jāzepa sarakstē.
Viena Oļģerda vēstule Margarētai savukārt ir viscaur angliski.
Tā ir īsta. Oļģerds jaunākajai māsai Margarētai rakstīja vēstules, kuras viņš sauca par karuseļiem, – sāk latviski, pēc tam pāriet uz vācu, tad – krievu valodu. Karuseļvēstules ir visās valodās.
Jauniešu dauzīšanās ar valodu un mazliet bravūrīgi manierīgais izteiksmes stils laikam bijis raksturīgs pilnīgi visu laiku jaunajiem cilvēkiem?
Tieši tā. Tas, kā runāja Grosvaldi un mūsdienu jaunieši, man ir viens un tas pats. Viņi ir viens un tas pats, tikai ar simt gadu starpību. Tāpēc arī atļāvos visus huligānismus un likt klāt arī mūsdienu valodu un slengu vai neslīpināt kaut kādus svešvalodu izteicienus. Mēs ar literāro redaktori Cildu to saucām par vienas valodas principu. Tā bija viena valoda, kurā notika viņu komunikācija. Šīs lietas mani ļoti interesēja. Man galīgi negribējās uzrakstīt tekstu viņu dienasgrāmatas imitējošā stilā. Nodaļu Mēs svinam Marijas esmu pārrakstījusi neskaitāmas reizes, lai tur nāktu iekšā gan vācu, gan krievu ietekme, gan žargoniņš un lai tas viss vēl būtu kaut kādā ritmā.
Tu esi spēcīgi uzrakstījusi gan par Grosvaldu ģimenes izšķīšanu, gan arī milzīgo sīkstumu, kad no Arkādijas cienīgas idilles ir jāiztur sadzīviski baisi un nomācoši apstākļi.
Pandēmijas laikā sev šad tad atkārtoju Mērijas vecākās teicienu: "Es biju apņēmusies nekurnēt, un es nekurnēju." Sākumā domāju, ka centrēšos ap Mēriju Grīnbergu vecāko, jo viņa ir atstājusi visvairāk rakstīto materiālu. Kādā brīdī sapratu, ka tas, kas mani interesē, ir Grosvaldi kā ģimene, kā kopums, ansamblis. Tas ir fenomens, par kuru man gribējās runāt. Tā nav tukša komplimentēšana, ka katrs no viņiem būtu pelnījis grāmatu vai filmu. Tas bija fenomens, ka bija tāda dzimta, kas ir nozīmīga ļoti daudzos Latvijas vēstures punktos. Plus katrs no viņiem bija spilgta personība un atstāja pēdas. Fiziskā nozīmē dzimta izzuda. Šis fenomens man likās interesants, arī metaforisks, un ar to var strādāt.
Jāatzīstas, ka mazāk sapratu mazākās māsas likteni. Kas ar viņu notika?
Jā, Margarēta ieskanas mazāk, jo, kad Jāzepiņš uzdzīvoja Parīzē, viņa vēl bija riktīgs bērns. Viņas kā pieaugušas sievietes dzīve sākās Pirmā pasaules kara laikā. Viņa nokļuva Londonā un sāka strādāt vēstniecībā. Viņas liktenis nav dokumentāli izpētīts no A līdz Z. Ar viņu saistās daudzi noslēpumi. Margarēta strādāja ārlietu dienestā. 1940. gadā viņa noslēdza laulības ar zviedru izlūku, spiegu Helmutu Ternbergu un aizbrauca uz Zviedriju. Visi pavedieni liecina, ka laulība ir bijusi fiktīva un, visticamāk, viņa pati arī ir darbojusies izlūkdienestā, bijusi spiedzīte. To dokumentāli izpētīt ir ļoti problemātiski, jo tie visi ir slēgti arhīvi un faili, bet visi mājieni un pusvārdi par to liecina. Tajā laikā tas arī nebija nekas neparasts. Margarēta bija ļoti nopietni iemīlējusies Zigfrīdā Meierovicā, to apliecina viņas dienasgrāmata. Viņš bija viens no viņas mūža vīriešiem un mīlestībām.
Pastāsti, lūdzu, par grāmatas bezgalskaisto apvāku.
Par to ir vesels stāsts. Tā ir jūgendiska tapete, kas Grosvaldu arhīvā ir redzama vairākās bildēs. Ir slavenā Jāņa Rieksta fotogrāfija no Mērijas kāzām, kur pozē visa dzimta un tapetes ir fonā. Uztaisījām rekonstrukciju filmas Mērijas ceļojums vajadzībām. Māksliniece Ieva Stūre pati pārzīmēja, nodrukājām, izlīmējām scenogrāfiju. Tika filmētas kāzas. Tapete tika izmantota arī Grosvaldu dzimtai veltītajā izstādē Nacionālajā mākslas muzejā. Kad tapa grāmata, ieteicos māksliniecei Antai Pencei, ka varbūt varētu izmantot šo tapeti. Viņa to tik brīnišķīgi uztvēra! Es tev nevaru aprakstīt, kāds darbs tiek ieguldīts, lai Neputna grāmatas izskatītos tādas, kādas tās izskatās. Lai tas neizskatītos vienkārši pēc puķaina vāciņa. Lai tam būtu tapetes faktūra. Lai kaut kādā gaismā būtu sudrabotie stīgojumi. Tik daudz dažādu nianšu! Grāmatas vāks ir pilnīgs mākslas darbs. Bet Anta novēl, lai tas vāks būtu nobružāts. Šī grāmata nav domāta, lai to ieliktu aiz stikla bufetē, bet lai lasītu un nolasītu.