Svētdien, 16. oktobrī, uz Krievijas Lielā teātra vēsturiskās skatuves notika Džakomo Pučīni operas Manona Lesko pirmizrāde, kuru Ādolfs Šapiro sadarbībā ar itāļu diriģentu Jaderu Binjamīni iestudējis speciāli primadonnai Annai Ņetrebko un viņas dzīvesbiedram Jusifam Eivazovam. Manona Lesko Lielajā teātrī skan pirmo reizi, un Anna Ņetrebko pirmo reizi piedalās Lielā teātra izrādē. Šajā operā Maskavā populārāko dīvu pasaulē varēs dzirdēt vēl tikai 22. oktobrī (pārējos datumos uzstājas otrais sastāvs). Ādolfs Šapiro radījis ļoti teatrālu, psiholoģisku drāmu, kuru piepilda negaidīti, brīžiem biedējoši simboli un tēli. 23. oktobrī Manonas Lesko ierakstu demonstrēs Krievijas televīzijas kanāls Kultūra.
Ievērojamais režijas meistars un pedagogs Ādolfs Šapiro galvenokārt strādā dramatiskajā teātrī, taču dažreiz pievēršas arī operas mākslai. Ādolfa Šapiro pirmais operas iestudējums – Gaetāno Doniceti Lučija di Lammermūra – tapa 2009. gadā Konstantīna Staņislavska un Vladimira Ņemiroviča-Dančenko Maskavas Akadēmiskajā muzikālajā teātrī un ieguva trīs apbalvojumus Krievijas teātra prēmijas Zelta maska pasniegšanas ceremonijā. Izrādes Lučija di Lammermūra radošajā komandā strādāja scenogrāfs Andris Freibergs un videomāksliniece Katrīna Neiburga. 2013. gadā tajā pašā teātrī Ādolfs Šapiro iestudēja Franča Lehāra opereti Jautrā atraitne.
Pavisam drīz, 31. oktobrī, bijušais Jaunatnes teātra galvenais režisors (1962– 1992) atgriezīsies Rīgā – Maskavas namā notiks viņa radošais vakars. Vēl pirms šīs vizītes Ādolfs Šapiro, iekārtojoties Lielā teātra direkcijas greznajās telpās ("Šeit var sarunāties un smēķēt! Jums nav nekas pretī?"), atbildēja uz KDi jautājumiem.
Ja jau esam Maskavas Lielajā teātrī, saruna ir jāsāk ar Džakomo Pučīni Manonu Lesko. Šis ir jūsu trešais darbs muzikālajā teātrī…
…Patiesībā šis ir ceturtais darbs. Vairāk nekā pirms 30 gadiem Rīgā kopā ar diriģentu Vasiliju Sinaiski iestudējām Artūra Onegēra oratoriju Žanna d’Arka uz sārta ar Pola Klodela tekstu. Pēc pirmatskaņojuma es tiku izsaukts uz Komunistiskās partijas Centrālkomiteju, tur viena dāma, kuras vārdu labi atceros, man teica, ka viss ir brīnišķīgi, priekšnesums viņai ļoti paticis, taču viņa bija norūpējusies, ka skaņdarbā ir izteikta reliģiskā tēma. Es mēģināju iebilst: Mocarta un Verdi Rekviēms taču arī ir reliģiska satura darbs! Viņa paskatījās uz mani kā uz bērnu un piebilda: "Ādolf Jakovļevič, rekviēms skan latīņu valodā – neviens neko nesaprot!" Mūsu interpretācijā oratorija skanēja franču, latviešu un krievu valodā. Iestudējumā piedalījās Irina Fjodorova un Juris Strenga.
Ar ko jūs piesaista opera?
Bērnībā es vispirms iepazinu operu un baletu. Es joprojām atceros sajūtas, kuras manī izraisīja priekškara atvēršanas skaņa, puanšu klaudzieni, kolofonija smarža, instrumentu skaņošana orķestra bedrē. Iestudējot operu, es pirmām kārtām vēlos paust sajūsmu par šo mākslu. Ja runājam par bel canto operu, tā taču ir Atlantīda, kurai nav attīstības. Tā ir kā grieķu amfora, kura ir sastingusi laikā.
Kad strādāju drāmas teātrī, man ir pavisam cits darbības princips, cits uzstādījums. Tur ir jāatrod pareizā izjūta, pēc tam tu meklē izteiksmīgu materiāla un šīs izjūtas pasniegšanas un izpausmes formu. Operā viss ir otrādi – izjūta jau ir dota, tā ir fiksēta pašā materiālā, notīs. Protams, var meklēt nianses, taču kopumā viss jau ir "iekonservēts".
Man patīk, ka sižets operā ir nosacīts. Drāmas teātrī bieži traucē tēmas aktualitāte. Es uzskatu, ka mākslai ir jāpievēršas trim lietām – ticībai, nāvei un mīlestībai. Par to vēsta visas operas. Savukārt drāmas teātrī mūs mēdz apspiest sižeta aktualitāte, man pašam jaunībā patika strādāt tieši ar šādu dramaturģisko materiālu, pēdējos gados es tādu neizvēlos. Šī aktualitāte var šķist īsākais ceļš līdz skatītājam, taču rezultātā tas var izrādīties garākais. Tas ir interesanti, ka mākslā vistālākais kontakts var izrādīties tuvākais un otrādi. Drāmas teātrī, izvēloties šķietami aktuālu materiālu, režisors cenšas nodibināt tuvu kontaktu ar auditoriju, un galu galā tas izrādās vistālākais. Savukārt operā, ja analizējam klasisko darbu tematisko saturu, šis kontakts var šķist pavisam tāls, taču tā iedarbojas uz skatītājiem un klausītājiem tieši – un visi to labi saprot un uztver emocionāli. Tādā ziņā opera ir tīrā māksla. Turklāt operā ir iespējama visinteresantākā mūzikas, arhitektūras, glezniecības, dizaina un aktierspēles sintēze. Tas ir teātris savā izteiksmīgākajā izpausmē.
Jūsu izrāde Manona Lesko Lielajā teātrī ir simbolu un tēlu piepildīta, katrs nākamais cēliens atšķiras no iepriekšējā. Kā piedzimst visi šie simboli un tēli?
Šajā Pučīni operā ir četri stilistiski atšķirīgi cēlieni, katrā no tiem mainās mūzikas raksturs. Man bija svarīgi un interesanti to parādīt. Parasti rodas vienota koncepcija, kuru tu ievieto skatuves telpā. Tā, piemēram, bija, kad mēs pirms septiņiem gadiem kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu Maskavā iestudējām Lučiju di Lammermūru. Tas bija izcils Andra Freiberga darbs. Es dievinu Andri, ar viņu pagājušas manas dzīves brīnišķīgās dienas. Salīdzinot ar Manonu Lesko, Lučijā bija pavisam cits princips – operas darbība notika vienotā telpā. Kad domāju par Manonu Lesko, man bija skaidrs, ka tām ir jābūt četrām stilistiski un vizuāli atšķirīgām telpām.
Opera sākas kā pasaka un beidzas kā traģēdija. Pirmais cēliens ir aktīvs, piesātināts, pasakains. Es to raksturoju kā "veselības cēlienu", savukārt otrais ir "neveselības cēliens", stilistiski pārmērīgs, tas atgādina Obrija Bērdslija glezniecību. Trešajā cēlienā ir jūtams skarbums un lakonisms. Ceturtajā cēlienā galvenie varoņi paliek divatā, šajā pasaulē vairs nav neviena cita. Šajā cēlienā nepiedalās koris, komponista doma man ir skaidra – Manona un de Grijē tiek izstumti no sabiedrības, no savas pasaules un nonāk pavisam citā, svešā pasaulē, kosmosā, kur nav citu cilvēku. Visi tēli, kurus redzat izrādē, ir cēlušies no sajūtām, kuras raisa Manonas Lesko stilistiskās īpašības.
Varbūt gribējāt arī šajā projektā iesaistīt Andri Freibergu?
Ziniet, jā… Kad es sāku jebkuru lielu darbu, uzreiz iedomājos par Andri. Taču šī izrāde bija īpaša no tehnoloģiju un ražošanas viedokļa – tā prasīja ilgstošu, nepārtrauktu klātbūtni Lielajā teātrī. Andris to nevar atļauties daudzu iemeslu dēļ. Mana radošā partnere šajā jauniestudējumā – māksliniece Marija Tregubova – pavadījusi Lielajā teātrī vairākus mēnešus, gandrīz gadu. Šis ir mūsu otrais kopdarbs ar Mariju, pirmais bija Mefisto Maskavas Dailes teātrī.
Es Andrim šo projektu pat neesmu piedāvājis, lai nemocītu ne viņu, ne sevi. Radoši viņam tā būtu liela laime, taču es zināju, ka tā nebūtu bijusi reāli īstenojama iecere. Darba apjoms bija pārāk liels.
Kā noritēja jūsu darbs ar Annu Ņetrebko, kura pašlaik ir slavenākā operdziedātāja pasaulē? Vai superdīvas statuss prasa īpašu pieeju?
Mēģinājumos es ar visiem aktieriem un dziedātājiem strādāju vienādi. Nav svarīgi, vai tas ir Smoktunovskis, Ņetrebko vai studenti. Ja es censtos pielāgoties, no manis nekas nepaliktu pāri. Protams, darbs ar Annu Ņetrebko iedvesmo. Viņa iedvesmo ar savu dziedāšanu un personības starojumu. Viņa ir diža māksliniece. Ko tas nozīmē? Dižs ir mākslinieks, kura klātbūtne vien kļūst par mākslas faktu. Pat ja viņa uz skatuves kaut ko izdara nepareizi, tam nav nozīmes. Dižs mākslinieks ir rets cilvēka dabas paraugs. Mums ir interesanta viņa plastika, kustība, reakcija, skatiens – pilnīgi viss.
Sadarboties ar Annu ir ļoti patīkami. Tas ir dzīves likums, teātra likums. Jo talantīgāks mākslinieks, jo vienkāršāk ar viņu strādāt, jo ātrāk viņš visu uzķer, jo labāk viņa "aparāts" ir noskaņots uztverei. Aktieris ir gan uztvērējs, gan raidītājs. Viņam ir jāuztver informācija visos viļņos, bet jāpārraida tālāk – tikai savā vilnī. Annai ir ne tikai brīnumskaista balss un vokālā tehnika, viņai piemīt unikāls artistiskums. Neilgi pirms Manonas Lesko pirmizrādes viņa kā skatītāja aizgāja uz Maskavas Dailes teātri. Es teicu: ja vēlies, es ar tevi iestudēšu kādu drāmas izrādi!
Kādu lomu jūs viņai piedāvātu?
Viņa spēj nospēlēt visu. Jeļena Obrazcova taču spēlēja teātrī! Nopietni es par to neesmu domājis. Par to arī nav ko domāt – tādai balsij uz skatuves nav jāklusē. Viņai jādzied.
Vai mēģinājumos jums nebija Annas Ņetrebko sniegumā kaut kas jāpārlauž, lai mainītu viņas priekšstatu par Manonas Lesko tēla dramatiskajām niansēm? Varbūt gribējāt izvilināt no viņas kaut ko pavisam citu?
Visu, ko vēlējos, es no Annas esmu saņēmis, jo viņa bija ļoti uzmanīga. Vēl pirms mēģinājumiem es aizbraucu pie viņas uz Vīni, pastāstīju par savām idejām un redzējumu. Anna acumirklī visu saprata.
Anna visu uztver zibenīgi, viņa ir asa prāta un dzīvnieciskas intuīcijas cilvēks. Intuīcija ir ļoti svarīga. Te nav runa par analītisku pieeju lomai, bet par impulsiem, kurus viņa uzķer. Šī īpašība padara viņu par tik nozīmīgu un dižu mākslinieci.
Manonas Lesko otrajā sastāvā ir lieliska dziedātāja Ainoa Arteta. Viņa dzīvo Bilbao Basku zemē. Es aizbraucu arī pie Ainoas, klausījos viņu. Dažas lietas izrādē Ainoa un Anna risina citādi, es atstāju telpu aktieriskai improvizācijai.
Pirms gada jūs viesojāties Rīgā ar Maskavas Dailes teātra Ķiršu dārzu – šajā iestudējumā Raņevskas lomu atveido Renāta Ļitvinova. Viņa tomēr ir ļoti specifisks aktiermateriāls. Kā jums gāja ar Renātu Ļitvinovu?
Ļoti viegli – kā ar studenti! Jā, Renāta Ļitvinova ir radījusi jaunu masku – tas ir liels māksliniecisks sasniegums. Ķiršu dārzs ir Renātas Ļitvinovas pirmā pieredze uz teātra skatuves. Rīgā šo izrādi noskatījās Miša Barišņikovs. Viņš starpbrīdī pēc pirmā cēliena aizkulisēs man teica: "Tas ir pareizais nepareizīgums." Trāpīgs raksturojums. Renāta Ļitvinova šajā lomā viņam patika.
Varu atcerēties tikai divus trīs gadījumus, kad man bijusi nesaprašanās ar aktieriem. Es uzskatu, ka režisoram ir jābūt tiesībām uz absurdu un nejēdzību. Aktierim un režisoram ir jābūt tiesībām kļūdīties. Vispār teātrī ir jāieaudzina un jāapliecina tiesības kļūdīties. Ja tev ir šīs tiesības, viss ir kārtībā. Man kļūdu ir bijis daudz. Dažreiz tās ir svarīgākas par veiksmēm. Jāsaprot, kas ir veiksme. Veiksme nav aplausi, ziedi un recenzijas. Par veiksmi var runāt, kad izrāde kļūst par tavas biogrāfijas, tava likteņa daļu. Kad visi – aktieri un tu pats – izrādes beigās ir citādi nekā sākumā. Visbriesmīgākais teātrī ir ikdienišķa izrāde. Dežūrizrāde. Tas ir baisi.
Pastāstiet par iespaidiem no izrādes Brodskis/Barišņikovs, kuru pērn oktobrī noskatījāties Jaunajā Rīgas teātrī.
Man ļoti patika. Boriss Pasternaks rakstījis: "Šeit beidzas māksla un sākas liktenis." Tā ir vairāk nekā izrāde. Grūti piemeklēt vārdus, ar kādiem to lai raksturo. Tā ir kultūras akcija. Tā ir rīcība, māksliniecisks solis, kurā jūtams likteņa gars, likteņa elpa. To nevar vērtēt tikai kā izrādi, izklaidējošu pasākumu. Ar to būtu stipri par maz.
Kādas pārdomas un sajūtas jūsos raisījis šis iestudējums?
Ak, tas ir sarežģīts jautājums. Tā bija pirmā reize pēc Jaunatnes teātra slēgšanas, kad es apmeklēju ēku Lāčplēša ielā 25. Es tur nebiju bijis un nevēlējos nākt. Saprotat? Tāpat kā Brodskis, kurš nevēlējās braukt uz Krieviju, nemaz nerunājot par Barišņikovu. Tās ir ļoti intīmas lietas, kas ir ārpus politikas, aizvainojumiem un citiem sīkumiem. Es izvēlos skatīties nākotnē, nevis pagātnē, lai gan cilvēka atmiņa ir zemes pievilkšanas spēka veids. Ziniet, kāpēc es negribēju nākt... Es vienmēr atgriežos Rīgā tikai uz divām trim dienām, tāds ir mans grafiks. Man bija sajūta, ka, ja es došos uz Brodski/Barišņikovu, es sēdēšu šajā zālē un nevis skatīšos izrādi, bet domāšu – šeit notika tas, tur atkal tas, Zelta zirgs un daudz kas cits, tur bija tāda mizanscēna, šeit tāda. Es negribēju atrasties savu atmiņu slazdā. Man šķita, ka nevarēšu skatīties izrādi.
Alvis man piezvanīja un uzaicināja. Es viņam teicu, ka atbildēšu pēc četrām dienām. Viņš saprata, ka man ir vajadzīgs laiks pārdomām. Galu galā es viņam teicu, ka atnākšu, tie tomēr ir Barišņikovs, Brodskis un Hermanis. Es atnācu, un jāsaka – sajutos tur lieliski. Kāpēc? Tāpēc, ka viss saslēdzās. Brodskis, Barišņikovs, izraidīšanas tēma – un es sēžu šajā teātrī, kurā kādreiz esmu strādājis. Tas viss man kļuva par izrādes tēmu. Iestudējums mani aizrāva, par visu citu es jau biju aizmirsis, un nekādu personisku atmiņu vairs nebija.
Es atceros gadījumu ar Dmitriju Šostakoviču. Viņa opera Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta jau bija izskanējusi visā pasaulē, taču Lielajā teātrī tika iestudēta daudzus gadus vēlāk. Kad pēc ilgi gaidītās pirmizrādes Maskavā komponistam jautāja komentāru, viņš bija lakonisks: "Šodien esmu sapratis, ka vajag ilgi dzīvot."
Oktobra beigās jūs atkal viesosieties Rīgā. Vai esat gatavs apmeklēt arī citas izrādes JRT?
Drīz tur sāksies rekonstrukcija, un tas būs pavisam cits teātris. Esmu apmeklējis Alvja izrādes, ar kurām viņš viesojās Krievijā un Eiropā. Viņš ir izcils, pārsteidzošs režisors. Esmu bezgalīgi laimīgs, ka viņš strādā tajā mājā. Man būtu žēl, ja tur darbotos kāds netalantīgs cilvēks. Tas, ka tur strādā Alvis, ir pat ļoti labi.
Vai jūsu attiecības ar Rīgu ir kļuvušas siltākas?
Šīs attiecības nekad nav bijušas aukstas, drīzāk – brīžiem saasināti sāpīgas. Man nekad nav bijis konfliktu ar Rīgas skatītājiem, dzejniekiem, draugiem. Tas būtu stulbi. Pat ja sāpes nepāriet, ar laiku tās mazinās. Es to visu uztveru citādi – jūs nevarat apvainoties uz dabas spēkiem, stihijām, laikapstākļiem. Ko dara japāņi pēc viesuļvētras vai zemestrīces? Viņi no jauna būvē savus mājokļus. Tas nav atkarīgs no tevis. Tu nevari apvainoties uz zemestrīci. Pēc visām kataklizmām ir jāatrod spēks, drosme un vīrišķība, lai turpinātu dzīvot. Man nav aizvainojuma sajūtas un nekad nav bijis. Nekad nav bijis.
Sākumā man bija ļoti grūti atgriezties Rīgā, kaut gan mani aicināja sadarboties visi teātri. Andrejs Žagars piedāvāja iestudēt Latvijas Nacionālajā operā. Es tam visam nepiekritu dažu iemeslu dēļ. Es biju pieradis strādāt gan ar latviešu, gan krievu aktieriem. Mūsu teātrī bija liela trupa, citos teātros arī ir daudz mākslinieku. Ja es atlasītu desmit aktieru, es visu laiku domātu – kā to uztvers pārējie. Ko par to domās mani bijušie aktieri? Kā viņi justos? Turklāt, lai iestudētu izrādi, režisoram ir jābūt brīvam, ir nepieciešams vieglums. Taču par kādu brīvību un vieglumu var būt runa, ja es ietu pa Rīgas ielām uz teātri un katra māja šeit man par kaut ko atgādinātu? Tas nozīmē, ka manā galvā attīstīsies pavisam cits sižets. Šī atmiņu enerģija man traucēs brīvi radīt izrādi.
Varbūt tagad beidzot jūtaties atvērts piedāvājumiem no Latvijas teātriem? Vai esat gatavs tos pieņemt?
Es nezinu. Man ir grūti tā negaidot atbildēt.
Kādu lugu jums gribētos iestudēt Rīgā?
O, kas par jautājumu! Smieklīgi... Būtu jāiestudē Ķiršu dārzs. Ar šo lugu esmu strādājis četras reizes. Tovstonogova Sanktpēterburgas Lielajā drāmas teātrī, Maskavas Dailes teātrī, esmu iestudējis to spāņu un igauņu valodā. Tā ir luga, pie kuras atgriežos katru desmitgadi. Tā perfekti atspoguļo laiku. Luga par zaudējumiem un to, kā ar tiem jātiek galā.
Kā ar tiem būtu jātiek galā?
Tā, kā to dara japāņi. Zaudējumi ir jāpieņem, un jādzīvo tālāk. Ķiršu dārzs stāsta par laika ritējumu. Čehova lugas galvenais varonis ir laiks. Tas būtu jocīgi, vai ne, – piekto reizi iestudēt Ķiršu dārzu, turklāt Rīgā.
Kā jūs pats esat mainījies vairākos teātrī pavadītajos gadu desmitos?
Man šķiet, esmu kļuvis labāks, laipnāks, iecietīgāks, žēlsirdīgāks. Manuprāt, savā teātrī es pret cilvēkiem izturējos skarbāk, pat rupjāk. Varbūt tikai man tā šķiet, un citi to nepamana. Pašlaik man nav varas, es tikai iestudēju izrādes. Kad esi teātra vadītājs, tev ir jālemj cilvēku likteņi, un tas neveicina personības mākslinieciskumu. Dažreiz jārīkojas, apslāpējot savas jūtas un simpātijas kaut kādu citu lietu labā. Ja jūs man jautātu, kam es dotu priekšroku – teātra vadīšanai vai izrāžu iestudēšanai –, es teiktu, ka tajā posmā, kad es vadīju teātrī Rīgā, tas bija labi, taču vēlāk no visiem piedāvājumiem vadīt slavenus Krievijas teātrus es atteicos. Cilvēkam pietiek ar vienu teātri mūžā – es tam esmu veltījis 30 gadu un tagad esmu brīvmākslinieks.
Kas jūs saista mūsdienu teātrī?
Ja runājam par Krievijas teātri, tagad ir labvēlīgs periods, jo strādā talantīgi režisori ar savu pasaules skatījumu, savu tehniku – Kirils Serebreņņikovs, Jurijs Butusovs, Konstantīns Bogomolovs. Es ar cieņu un interesi izturos pret to, ko viņi dara. Parādās jauni dramaturgi. Teātris visā pasaulē ir ļoti daudzveidīgs – gan Maskavā, gan Ņujorkā. Jūs varat atnākt uz Metropolitēna operu un noskatīties ģeniālu izrādi ar lieliskiem dziedātājiem, taču jau nākamajā dienā uz tās pašas skatuves jūs redzēsiet kādu komerciālu štruntu.
Mani interesē tas, ko dara vācu režisors Franks Kastorfs. Es vispār esmu pateicīgs skatītājs. Es vienmēr esmu noskaņots uztvert, es nekad nenāku uz teātri ar aizspriedumiem – nu, ar ko šoreiz pārsteigsiet?! Es ienīstu skatītājus, kuri nāk uz teātri šādā noskaņojumā. Es neesmu bloķēts, bet daudzi skatītāji ir bloķēti. Viņi ir bloķēti ne tikai pret teātri, bet dzīvi kopumā. Viņi atbrauc uz Latviju un saka: pie mums alus ir gardāks! Viņi nespēj priecāties par to, kas tur ir, bet visu laiku kaut ko salīdzina, pieturoties pie saviem stereotipiem un gaidām. Ja tu brauc uz svešu zemi, tev ir jābūt atvērtam un gatavam uzņemt ko jaunu. Taču daudziem smadzenes ir bloķētas, un viņi atkārto: pie mums desa ir labāka, pie mums teātris ir labāks. Šie cilvēki ir stereotipu varā. Starp citu, šāds princips ir ielikts televīzijas seriālu un masu kultūras pamatā – skatītāji redz to, ko labi pazīst, un gūst no tā baudu. Man ir tāda pati kaimiņiene, man ir tikpat greizsirdīgs vīrs!
Labākais skatītājs uz teātri nāk pēc tā, ko viņš nezina. Viņš nāk pēc jauniem iespaidiem. Teātrim šie iespaidi ir jāsniedz. Iespaidi var būt tik spilgti un iedarbīgi, ka tie ierindosies līdzās iespaidiem, kurus sniedz jūra, kalni un citi dabas brīnumi. Iespaidi audzina cilvēku. Nevis vārdi, pat ne idejas, bet iespaidi, kuri ilgstoši paliek atmiņā. Tie kļūst par cilvēka bagātību.
Kuri operas režisori sniedz jums šādus iespaidus?
Mani uzrunā Dmitrijs Čerņakovs, viņam ir fantastisks Jevgeņijs Oņegins Lielajā teātrī un citas burvīgas izrādes visā pasaulē. Es skatos visu, ko viņš dara. Ja es pie sevis nodomāju: "Es tā nevarētu!", tas nozīmē, ka tas ir spožs režisora darbs. No vecākās paaudzes operas režisoriem man patīk Franko Dzefirelli.
Kādi ir jūsu tuvākie plāni?
Es biju pārņemts ar Manonu Lesko Lielajā teātrī, un daudz kas tika atlikts, man būs jāvada meistarklases Krievijā un ārzemēs. Janvārī strādāšu Hārvardā – pasniegšu un iestudēšu izrādi. Par lieliem jauniestudējumiem pagaidām nezinu, piedāvājumu ir daudz. Es tomēr reaģēju nevis uz piedāvājumiem, bet idejām. Tagad vēl būs jāatjēdzas no Manonas Lesko. Es vēlos pabeigt grāmatu, kuru rakstu jau sen.
Tie būs memuāri?
Sākotnēji tā tika iecerēta kā grāmata par Konstantīnu Staņislavski. Man jau ir 400 lapaspušu. Rakstīšanas procesā koncepcija ir mainījusies. Tā ir grāmata par visu – par Rīgu, mani pašu, Staņislavski, cilvēkiem, kurus esmu saticis, taču tie nav memuāri. Es nevaru rakstīt memuārus, jo dzīvē visvairāk man ir bail no kopsavilkumiem un rezultātu apkopošanas.
Manona Lesko
Diriģents Jaders Binjamīni, režisors Ādolfs Šapiro Lielajā teātrī Maskavā 20., 22., 23.X
Ādolfs Šapiro
Radošais vakars Maskavas namā Rīgā
31.X plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 10–15
Marī - Skatupunktiem (turpin.)
intriga
Nerrim