Katram, kas man ar patosu stāsta, ka televīziju vairs neskatās, jo visu var sameklēt internetā, atbildu, ka zinu – pats trīs gadus tā māžojos –, un pārjautāju, vai sarunbiedrs tiešām tic, ka tīmeklī atrodamos video rada rūķīši, nevis TV kompānijas. Televīzijā pat ziņas ir izklaidējošas. Jūs varat ļauties spēlei – minēt, piemēram, pirms cik ilga laika filmēts kāds LTV ziņu sižets, kas tiek rādīts sestdienas vakarā, un vai visā Panorāmā atradīsiet kādu īstu ziņu. Izklaidējoši vērot, ka žurnālisti ne vienmēr saprot, ar ko un par ko runā, – nesen tiešraidē Indrai Burkovskai nācās skaidrot reportierei, ka viņa nav Indra Briķe, un tiešraide aiz kauna pārtrūka.
Tomēr īstā televīzijas sāls nav ziņas, bet seriāli un šovi. Kā dzirdam, izklaides jautājumi valstī ir ieguvuši politisku svaru. Elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos briestot būtiska valsts budžeta līdzekļu injekcija vai vismaz pārdale, tāpēc starp "sabiedriskajiem" un "komerciālajiem" valda sīva sacensība. Analogie ideoloģiskajā cīņā nav lūgti, jo visi, izņemot apriņķa avīzes, ieskaitīti t. s. komercmediju kategorijā. Vai varbūt mokās dzimušo portālu lsm.lv gatavo arī papīra versijai? Televīzijas izklaidē novēroju tendenci – "jaunais melnais" ir patriotisku dziesmu koncerti. Visbiežāk tajos skan vienas un tās pašas dziesmas no pusmūža paaudzes jaunības – ne visai jaunās skaņās uz nabadzīgas izdomas fona, asaru spiešanas funkciju uzticot dziedātāju balss saitēm un mirušu dzejnieku tekstiem.
Faktiski sīvā konkurence par patriotisku koncertu spēj pārvērst jebko – automātiski katru Raimonda Paula uzstāšanos un pat tik šķietami liderīgu šovu kā Izklausies redzēts. "Mēs arī varam!" – pauž runas, kaut gan bilde rāda rāmu pieticību. Miers ar sliktajām parūkām un nost krītošiem deguniem – tas tomēr ir parodiju šovs, bet trūcīgi ģērbti (šajā gadījumā tas nenozīmē seksīgi) jaunieši, kas dejo, piemēram, fragmentā no mūzikla Čikāga, neizskatās redzēti ne Katrīnas Zetas- Džonsas filmā, ne Ūtes Lemperes izrādes ierakstā.
Vai kāds brīnums, ka mans īkšķis sestdienas vakarā uzdarbojas pilnīgi pretēji mediju politikas vadlīnijām un patriotiskajai prāta masāžai – meklē krievu kanālu TNT, kurš manā "pakā" ielikts pavisam nesen. Un tad, par brīnumu, mani ķer patriotisma lēkme – ir taču talantīgi cilvēki Latvijā! Vai varbūt bija. Miljonu auditorijai domātajā šovā Dejas žilbina Konstantīns Zaics – it kā vienkāršs krievu puisis no Daugavpils, taču izskatās redzēts – tiešām, pirms trim gadiem saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par labāko debiju Daugavpils teātra izrādē. Šķiet, ka tādus tīrradņus Latvijas šovbiznesam vajag kā ēst, bet Konstantīna biogrāfija vēsta ko citu: pārcelšanās uz Rīgu un darbs naktsklubā, tālāk uz Angliju – fabrikā, atgriešanās un depresija. Nezinu, vai vainīgas kādas talantīga cilvēka rakstura īpašības vai – ka mums jau pietiek ar to, kas ir.