Man pašai palicis Aukstais karš. Vēl vairāk es gribētu būt to vietā, kuri tikai tagad sāks lasīt Silva rerum – Kristinas Sabaļauskaites vijīgo, piesātināto, lokāli pasaulīgo Norvaišu dzimtas stāstu četrās daļās un sējumos, kas noris Lietuvas dižkunigaitijā un dāsni kulminē ap 1772. gadu tikko iznākušajā ceturtajā grāmatā, pilnā pirmajām apgaismības idejām mūsu reģionā un trāpīgiem vērojumiem par visu tautību un kārtu lietuviešiem, kas varētu būt arī latvieši.
Tā bija mana simtgades grāmata, tāpat kā filmas un mūzika, ko nekad nešķiroju latviešu un nelatviešu sistēmā. Pašas Kristinas Sabaļauskaites vārdiem sakot, par katru no šīm pieredzēm varētu rakstīt – tās nebija bēres, tas bija splendors. Mazā Bille ar draudziņiem labības laukā, Mērijas un viņas mātes nenovērtētā eksistence gleznām un veclaiku mēbelēm piebāztajā reiz savā, bet tad jau komunālajā telpā, Fredija Merkurija velnišķā balss, satriecošie koncerti, apskaužamā pārliecība un kostīmi – cik labi, ka varam atļauties baudīt šo splendoru, šo baudu acīm, ausīm un dvēselei, kur kā pasaulīgākā veiksme un skaistums, tā bēdas un posts ir izstāstīti tik sulīgi, tik neticami ticami, ka nav ne vēlēšanās, ne vajadzības šaubīties par skaistuma un krāšņuma leģitimitāti patiesi lielās dzīves traģēdijās.
Splendors ir arī mūsu no čupām un mēsliem izaugusī Rundāles pils, kas tāda nemaz neesot bijusi, bet vai tāpēc nedrīkstam priecāties par zeltu un silto angļu rožu smaržu vasaras vakarā. Nenoliedzams splendors bija arī Dziesmu svētki ar īstiem, dārgiem un ilgi austiem tautastērpiem, kaltām rotām un izšūtiem vainagiem, tūkstošiem balsu un dievišķo dronu, kas visu pieskata no augšas.
Un cik skaisti atjaunota ir Liepājas Valsts 1. ģimnāzija, kas šogad saņēma augstāko arhitektūras atzinību – nacionālo balvu – un tik ticami, krāšņi un lepni kļuva par vienu no Billes telpiskās kārtības elementiem. Un vasaras ziedu dobe, kurā dūca bites, pie strūklakas Ziedoņdārzā, un kaut kas līdzīgs arī Annas Ģertrūdes Vērmanes savulaik Rīgai un cilvēkiem dāvātajā dārzā.
Šogad bija arī dažas šķībi nodziedātas dziesmas, daudz cilvēkiem atņemtu un nocirstu koku un pavisam stulba Brīvības iela, ko, protams, var labot un salabot, visas mašīnas aizvākt un ozolu mežus no jauna sastādīt, nīkuļojošās pīckas gar ielām ar īstiem kokiem nomainīt, bruģi uzlauzt un melnzemi uzvest, iekšpagalmus sakārtot un tramvajā nesmirdēt. Tas viss ir diezgan iespējams, ja cilvēks lasa un izlasa, mācās un izmācās, klausās un uzklausa, un pieņem lēmumu vismaz censties, vismaz uz brīdi vai – vēl labāk – visu mūžu un vienmēr darīt tā, kā vislabāk būtu ne tikai pašam, bet arī ģimenei, mājai, apkārtnei un sabiedrībai. Lai tava puķe uzzied un zelts uzspīd visiem, un dziesma nesadala pasauli divās karojošās nometnēs. Vēlu splendoru visiem! Lai pieņemam daili blāvā linu seģenē un arī to, kas koša un sveša. Paldies par šo gadu!