Liesmas šļācošais Krievijas alfa veča kolosālais falls redzams pat no kosmosa – var pārliecināties NASA svaigi publicētajā fotogrāfijā, un mēs nekur nevaram aizbēgt no daudzos gadu tūkstošos cilvēkā iededzinātās nepieciešamības sakaut tuvākos konkurentus un priecāties par nenodziestošu uguni.
Tomēr manas neaizmirstamākās spēles risinājās Kalgari 1988. gadā. Biju divpadsmit gadu vecs un neilgi pirms atklāšanas saslimu ar skarlatīnu. Spēļu laiks tika pavadīts gultā, kur noskatījos visas translācijas ar laikus ieviestu žurnālu rezultātu pierakstīšanai. Pie katra uzvārda ar flomāsteriem piezīmēju vējā plīvojošu attiecīgās valsts karogu un šo spēļu detaļas atceros īpaši stipri.
1988. gada sākumā biju pionieris, piesūcināts ar stāstiem par Ļeņinu, bet man nepatika PSRS komanda un krievi. Varbūt tāpēc, ka mācījos jauktajā latviešu un krievu skolā. Mēs pēc fizkultūras mazgājāmies un mainījām drēbes, bet paralēlās klases puikas parasti vilka skolas formu virsū sasvīdušajam sporta kostīmam. Varbūt arī tāpēc, ka viņi uz poda kāpa ar kājām, nevis sēdēja uz brilles, kā es tiku audzināts, un mūsu attiecības raksturoja diezgan bieža plūkšanās.
Kalgari mans favorīts bija čempions Jānis Ķipurs. Viņš startēja tādā spīdīgā un sarkanā lateksa kostīmā, kādus tagad var iegādāties vienīgi seksšopos erotiskajām rotaļām. Šī padomiskā daļa man negāja pie sirds, bet Ķipuram bija rudzu krāsas pakava ūsas, tādas kā visiem kolhozniekiem manos laukos, un, pateicoties šai rotai, viņš likās īpaši tuvs.
Man nebūs skumīgi, kad nodzisīs olimpiskā uguns Sočos, kur spēļu dēļ izpostīta jutīga ekosistēma – vietā ar lielāko sugu dažādību visā Krievijā, kā to var lasīt Pasaules Dabas fonda lapā. Desmitiem putnu sugu nekad vairs neligzdos tur, kur mūsu olimpieši nupat ieguva savas medaļas.
Citādi ir ar karavīru piemiņai veltītajām ugunīm. Nesen, ciemojoties Daugavpilī, uzdūros kādai izdzisušai liesmai. Pilsētas centra parkā ir labi veidots melna granīta komplekss, kas veltīts padomju varoņiem. Tas ir gandrīz pilnīgs, tikai memoriāla priekšā esošā bronzas zvaigzne ar melno caurumu vidū mēmi klusē. Labprāt pie mūžīgās liesmas būtu pasildījis rokas drēgnajā ziemas vakarā, un šī doma atgādināja kāda moldāva stāstu par Kišiņevas mūžīgo uguni. Deviņdesmito sākumā, kad ekonomika sabruka, galvaspilsēta ieslīga dziļā krīzē. Elektrība mājās bija dažas stundas dienā, un gāzes piegāde tika pārtraukta, tomēr padomju karavīru memoriālā mūžīgā uguns netika atslēgta, un šī svētvieta kļuva par virtuvi daudzām ģimenēm. Cilvēki esot stāvējuši garā rindā ar pannām un kastroļiem, lai, pienākot savai kārtai, uz mūžīgās piemiņas saceptu kartupeļus ar sīpoliem.
Bet šobrīd vēl mazliet, un vienīgā uguns, kas mūs interesēs, būs tā, kas vajadzīga pērno lapu dedzināšanai pirms diļļu un salātu sēšanas. Labi pārziemojuši puķu sīpoli būs svarīgāki par kāda olimpisko zeltu, un šo tuvošanos es nesen sajutu. Viņnakt dzirdēju parkā strazdu dziedam. Par laimi, viņa ligzdu nenonesīs olimpiāde.