Visi labie dziedātāji satiekas Siguldā. Tā Dainis Kalns piesaka 26. Opermūzikas svētkus Siguldā, kuri notiks no 27. līdz 29. jūlijam. Nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu tie rādījuši opermākslas šodienu, gan atklājot un apliecinot klausītājiem spožus Latvijas talantus, gan ļaujot iepazīt izcilas pasaules balsis un māksliniekus. Līdzās šodienas atklāsmēm un nākotnes prognozei šīs vasaras Opermūzikas svētku rīkotājs sev izvirzījis vēl citu svarīgu uzdevumu.
Operas svētku speciāliestudējums šogad būs Umberto Džordāno opera Andrē Šenjē (28. jūlijā), kuras galveno varoņu neparasto mīlas stāstu un traģēdiju Lielās franču revolūcijas vētrās atveidos mūsu pasaulslavenais soprāns Maija Kovaļevska, bulgāru tenors Kamens Čaņevs un Jānis Apeinis. Izrāde būs veltījums izcilai, taču pusgadsimtu apzināti noklusētai vēsturiskai Latvijas personībai – ievērojamam 20. un 30. gadu dziedātājam un brīvības cīnītājam Jānim Vītiņam, kurš bijis spožs titullomas atveidotājs abos Andrē Šenjē iestudējumos Latvijas Nacionālajā operā 1927. un 1938. gadā. Uzvedums Siguldā būs stāsts par varoņiem un viņu likteņiem laikmetu griežos.
Aizputes pusē, Dzērves pagastā, 1894. gadā dzimušais Jānis Vītiņš bija spilgts dramatiskais tenors. Pēc Pirmā pasaules kara izskolojies Latvijas Valsts konservatorijā, vienlaikus dziedādams tikko dibinātajā Latvijas Nacionālajā operā, viņš drīz vien no kora mākslinieka kļuva par solistu. Skatītāji uzreiz novērtēja viņa daudzsološo talantu, publika jūsmoja par jaunā dziedoņa skaisto balsi un pievilcīgo izskatu. Latvijas pirmās brīvvalsts gados Jānis Vītiņš devās papildināties uz Itāliju. Ar itāļu vokālo skolu bagātināto talantu mākslinieks no 1929. gada spoži apliecināja Desavas operā Vācijā un arī uz citvalstu skatuvēm. Atgriezies dzimtenē, no 1937. līdz 1939. gadam viņš atkal bija solists Latvijas Nacionālajā operā.
Savā īsajā mūžā Jānis Vītiņš nodziedājis 36 operlomas. Pārsvarā – dramatisko tenoru galvenās lomas. Viņa zelta lomas bija Radamess, Romeo un Andrē Šenjē. Umberto Džordāno operā Jānis Vītiņš ar savu balsi un sniegumu aizēnoja gan Žerāra lomas atveidotāju Ādolfu Kaktiņu, gan Madlēnas lomas izpildītājas Mildu Brehmani- Štengeli un vēlāk, 1938. gadā, Grietu Pērkoni.
Jānis Vītiņš bijis ne tikai lielisks dziedātājs, bet arī varonīgs karavīrs. Jau no agras jaunības (1915. gada) dienējis cariskās Krievijas armijā, kopš 1919. gada – Latvijas armijā, kur bija virsleitnants 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Viņš arī ievēlēts Tautas padomē. 1919. gada novembrī Spilves pļavās pie Bolderājas, zem spēcīgas ienaidnieka uguns vedot savu rotu straujā uzbrukumā, Jānis Vītiņš šķērsojis klaju lauku un ieņēmis nocietinātās Dreimaņu mājas. Par spīti ievainojumam, palicis ierindā un ar labi mērķētu uguni apklusinājis pretinieka ložmetējus. Par varonību cīņās pie Bolderājas 1921. gadā Jānis Vītiņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Latvijas okupācijas viņš darbojies pretošanās organizācijā Tēvijas sargi, 1941. gada martā apcietināts un deportēts uz Astrahaņu, kur 1941. gada 29. novembrī nošauts.