Tie, kas bieži brauc uz Vāciju un Austriju, būs pamanījuši, cik slikts šajās zemēs ir internets, jo mēs esam izlutināti, vismaz šajā vērtību skalā gandrīz labākie pasaulē, un pie mums ir cilvēki, un tādu ir daudz, kuri pat nezina, ka ir citi, kas sociālos tīklus, vatsapus, snapčatus, mesindžerus un visu pārējo, kas nav tik izplatīts valstīs ar mokoši lēnu un visos veidos aizsargātu internetu, sauc par jauno laiku absurdu un domā, ka viss tūlīt beigsies un atkal pirksim avīzes. Arī Alvis Hermanis, tik daudz laika pavadījis Austrijā un Vācijā un būdams izcils uz šo valstu skatuvēm, nezina, ko darīt uz attīstītās un profesionālās Latvijas sociālo tīklu skatuves. "Es esmu tikai feisbukā," viņš saka, un mans konts tviterī nav mans, un viņa mājas teātris pēc tam to ar lieliem burtiem pavairo. Lielo burtu formāts uzreiz atsauc atmiņā pirms vairākiem gadiem radīto un joprojām dzīvo @anetesoncika. "SNIEK SNIEKS" – tāds aptuveni ir šī konta saturs, un arī Hermaņa uznāciens uz šīs skatuves iznācis tikpat jautrs kā "KUR VAR PASKATITIES VAI MAN IR JAUNAKAIS IPHONS".
Teātra kritiķi mēdz rakstīt par arhitektūru, un arhitekti dažreiz var atļauties rakstīt par teātri, un latviešu teātrī mani pēdējā laikā visvairāk ir uzrunājusi Lauras Grozas-Ķiberes piekoptā pašdisciplīna – ķermeņa un prāta savaldīšana, kas varētu būt jaunā gada veiksmes atslēga arī arhitektiem. Jau pagājušais gads nebija viegls – abu redzamāko kultūras būvju autori nebija vietējie, jo Lielo dzintaru Liepājā projektējis austrietis, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūvi – kolēģis no Lietuvas. Emocijas netika tālāk par sezonas ballītēm birojos, bet šogad daudzu pacietības mērs prasījās pēc savaldīšanas, jo arī uz iecerētā Laikmetīgās mākslas muzeja arhitektūras konkursu vietējos arhitektu birojus nav plānots aicināt. Venēcijas biennālē Latvija sevi izrādīs kā Baltiju ar ne gluži vietējo komandu. Kā saglabāt pašcieņu situācijā, kad esi atzīts par nepietiekami kompetentu? Vai uztvert to kā skolu un nosūtīt pieteikumu izsludinātajai palīga vakancei, nolikt malā iepriekšējo pieredzi un sākt visu no jauna? Vai uzmest lūpu un radīt agresīvu saturu sociālajos tīklos? Iegūs tie, kas strādās. Kas nebaidīsies darba, bet arī nenodarbinās sevi ar sīkumiem. Un sapratīs, ka labums ir universāls, tam nevar būt lokālu pazīmju. Labs mājās, bet citur nederīgs. Un otrādi. Tas nestrādā.
Tikmēr snieg sniegs, un sniegs ir Latvijas arhitektūras efejas. Šogad baltas sarmas gaismā mirdzēja Rundāles pils, auksti stindzināja askētiskie Bauskas pils interjeri, un neviens dienām nebija staigājis pa Krimuldas muižas parku, kurš izskatījās pēc pasakas. Bija brīži pirms sāls un mašīnām, kad skaista izskatījās arī Rīga. Balts ir skaists, un arī asinis ir skaistas – kā filmā par Makbetu, ko gribētos ieteikt kā kvalitātes un mākslas darba radīšanas jēgas rokasgrāmatu ne tik daudz kino radītājiem kā māksliniekiem un dizaineriem. Asiņu kompozīcija kā jaunajā estētikā ieturēts mājaslapas starta skats. Slaktiņš kā profesionālās izšķiršanās forma. Neprāts kā attīrīšanās. Stindzinošs, absolūts skaistums. Ne vietējais, ne ārzemju. Universāls.