Darba ražīgumu tas neceļ – akadēmiskas sarunas nevilšus inficē romantiskākas notis. Vācu kolēģe, kura arhīvā pēta teātru saiknes pāri Atlantijas okeānam XX gs. sākumā, joko, ka mēs, sēžot bibliotēkās, maz palaižam garām. Jo – ja nakts vidū jums gadītos ievērot kādu, kas, piepeši pamodies, pieceļas gultā sēdus un ilgi, melanholiski raugās mēnesī aiz loga, nevar īsti zināt – iemīlējies vai pētnieks.
Uzburtā aina liekas pārspīlēti romantiska. Bet īstenībā visiem desmit sarunas dalībniekiem, izrādījās, ir šāda pieredze – iztrūkšanās no miega, piepeši aptverot kaut ko bezgala svarīgu. Nevis racionāli izsecinot, bet ar atklāsmes spēku ieraugot. Jā, pētniecībai ar mīlestību ir daudz kopīga. Tas ir jauks paradokss, jo tie, kas zinātni savieno ar darbu teātrī vai presē (kritiķis, protams, nav zinātnieks, bet izmanto virkni pētnieka darba paņēmienu), biežāk dzird, ka māksliniekus vajag vienkārši mīlēt, punkts. Ar ko jāsaprot – apdziedāt, lutināt, pielūgt, bet, dies’ pasarg’, ne analizēt vai aplūkot kādā par personību plašākā kontekstā. Šādi izprastai mīlestībai mākslās arī, protams, ir savi jaukumi, kaut gan man personiski liekas, ka tā otrā – pētnieciskā – mīlestība ir ja ne godīgāka, tad vismaz ilglaicīgāka. Jo pēc pirmās aizraušanās jebkurās attiecībās jau neizbēgami pienāk atskurbšanas brīdis, kad mīlestības objektu vai nu pieņem ar visiem tā trūkumiem, vai arī sāk tikpat kaisli nicināt. Ko reizēm nākas lasīt arī publiskajā telpā.
Bet kā ir ar šīs mīlestības izpausmēm? Pagājušajās nedēļās lasīju vairākus materiālus par teātri, kuru komentāri kritizēja rakstus par analīzes trūkumu. Nav jau tā, ka Latvijā patiesi negadītos arī tukši rakstījumi. Bet, piemēram, par Valdas Čakares koncentrēto eksplikāciju VDT Daugavai (publicēta kroders.lv) gan to nevarētu teikt. Jo runa jau te nav par scenogrāfijas aprakstu, pret ko kuriozi iebilst Viesturs Meikšāns savā tekstā (kā gan ir iespējams jelko analizēt, to nefiksējot? Vai recenzijām jābūt tikai PR materiāliem?), bet gan par nozīmēm, ko atklāj konkrētu izrādes zīmju attiecības. Ienāca prātā, ka mēs, rakstītāji un lasītāji, ne vienmēr pievēršam pietiekamu uzmanību tam, ka analīze un interpretācija ir atšķirīgas lietas.
Droši vien lasītāji recenzijas lasa atšķirīgu iemeslu dēļ. Spilgta interpretācija, krāsains stils, drosmīgs kritiķa skatījums uzrunā vispirms. Analīze jau nekad nav emocionāla, tā nevar būt personiska, to var pieņemt, bet ne pārdzīvot. Apraksts, hipotēze, eksplikācija, secinājums... Pat skan auksti. Tomēr bez analīzes interpretācija – dzīvā, elpojošā recenzijas daļa, talanta dzirksts kritiķa skatienā –, manuprāt, arī nav iespējama. Tad tas ir, iespējams, pat skaists sapņojums bez saknēm realitātes cementā. Iemīlēšanās, no kuras atmostoties pārņem dziļa vilšanās, ka karalis izrādījies pusapģērbts. Es, protams, nezinu, kā uztrenēt lasītāju lasīt domu, nevis stilu. Es tikai zinu, ka tā aizvien vairāk kļūst par problēmu.