Nē, ne jau par savu riekšavu žagaru še kas piebilstams. Bet arī uguns ir gaisma. Kamēr saule nabadzīga, var izlīdzēties. Izvērst rituālus, dejot, dziedāt, nodedzināt lieko drazu un palūkoties arī attālāk – kas notiek dūmu aizsegā?
Kamēr uztraukums, ka neesam mazvērtības kompleksus dziedinošais veiksmes stāsts ne mirstības no Covid-19, ne operatīva vakcīnu iepirkuma ziņā, aiz bieza dūmu klāja turpinās agrāk tik labi aizsāktās lietas. Neko vairs nedzird par nodokļu reformiņu no 1. jūlija, par ko radošajām personām tika solīts izvērsti diskutēt un veikt saprātīgus uzlabojumus, klusums par OIK afēras novēršanas panākumiem un birokrātijas samazināšanu. Tā vietā jauni parazītkantori ar jauniem budžetiem un sparīga stratēģija, kniešoties uz pašvaldību vēlēšanām. Anarhijas viļņos žigla izrēķināšanās ar nepaklausīgajiem un citādi domājošajiem, uz kuriem vairs nelonēs likt cerību kā noderīgiem ruporiem. Nekā ārkārtēja, visa cilvēciskā komēdija pilnā spektrā.
Attālināti un caur runājošām kastītēm štelles nokārtojamas vienkāršāk. Tikpat kā viss kļuvis ārkārtīgi vienkāršs. Rupjš un vulgārs. Pietiek ministram nostāties platajā špagatā un izteiksmīgi novēzēties stingras balss pavadībā, un sabiedrība ir aicināta tam noticēt. Tas ir lielais panākums, ka pandēmijas laikā esam uzzinājuši – ko par mums domā valsts vara. Viņiem arī iet grūti, kāda vientiese man raksta. Nuja. Valdības uzdevums ir grūts, tālab tikai gudrākajiem tas uzticams. Ne savtīgiem lobiju rokaspuišiem un meičām. Komunikācijas kļūdas, kāda allaž samiernieciskā man skaidro kā pirmziemniecei. Nuja! Pīāristu kantori parāda savu totālo nulles kapacitāti, kad vienreiz varēja pierādīt kaut jel kādu sava t. s. darba lietderību. Pukš! Manuprāt, pagājušā gada martā valdība strādāja tā, kā tai bija bijis jāstrādā vienmēr. Vasariņa parādīja, ka žāvāties Maldīvās vai Kiprā ir nesalīdzināmi patīkamāk. Īpaši, ja pietiek naudas, ka vai pāri paliek kādam nēzdodziņam grūtdienīšam.
Aizklapētos grāmatu veikalus uztvēru simboliski. Man patīk sekot jauniznākušajām grāmatām, ne tikai pārtikt no saviem grāmatplauktiem. Labi, ka šī ačgārnība starp zeķēm un grāmatām vismaz novērsta, uguns uzšvirkst stāvāk, gaismas kļūst vairāk.
Man ir tāds niķis, ka gada tumšajos mēnešos mēdzu pārlasīt stoiķus. Visbiežāk tas palīdz.
"Nekas nav nožēlojamāks kā neziņa par to, kas notiks turpmāk: lai cik un kas mūs vēl gaida – bažīgu dvēseli satrauks nemitīgas bailes. Kā izvairīties no šāda nemiera? Tikai tādējādi, ka mūsu dzīve neraujas uz priekšu, ir sevī koncentrēta: kas nerod labumu tagadnē, tas ir atkarīgs no nākotnes. Un, kad būšu norēķinājies pats ar sevi, kad mierīgais prāts zinās, ka nav nekādas atšķirības starp dienu un gadsimtu, tad tas no augšas noraudzīsies uz visām dienām un notikumiem, kas vēl nāks, un, sirsnīgi smejot, apcerēs laika ritumu. Vai likteņa dažādība un nepastāvīgums var tevi mulsināt, ja būsi drošs pret nedrošo? Tāpēc, Lucīlij, steidz dzīvot un uzlūko katru atsevišķu dienu par atsevišķu dzīvi." (Lūcijs Annējs Seneka. Vēstules Lucīlijam par ētiku. Rīga, Zinātne. 1996. 254. lpp.)