1. septembris, kad pirms septiņdesmit pieciem gadiem Vācija pārkāpa robežu. 23. augusts, kad pirms septiņdesmit pieciem divas lielvalstis noslēdza vienošanos, bet pirms divdesmit pieciem šis datums kļuva par robežšķirtni mazas tautas drosmes apzināšanā. Kad tā sadevās rokās tā, lai ierauga visi. Pat nemaz nezinot, ka redzēs tik daudzi. Un ka pēc gada jau atkal būs jāsadodas rokās vēl stiprāk, pēc gada – vēl stiprāk. Lai pēc divdesmit gadiem mēģinātu atcerēties toreizējo plaukstu spēku un siltumu. Un sajustu mazās lietas... un ieraudzītu, kā pasaule ierauga cilvēku. Mazu un ikdienišķu.
Kā šīsvasaras brīnišķīgie sīkumi, cilvēciskie nieki, kuros blakus pasaules ziņām par nāvēm ir tracinoši skaisti apliecināts dzīves šarms. Divas filmas – Simt soļu ceļojums un Te nu viņa ir. Kad pāri jebkādam notikumam ir personība, fantastiska aktiera personība, lai vienkāršu stāstu izstāstītu kā pirmo reizi. Parastas pasakas, kurās franču virtuvē ieklīst svešinieks vai tiek savaldīts sešdesmitgadīgs spītnieks. Paredzami, nojaušami, varbūt pat naivi, bet skaisti. Jo tik tuvi un personīgi zināmi ir tie mirkļi, kas jau bijuši vai tikai pieredzami nākotnē. Deja, pieskārieni, skatieni, kuros var smalkjūtīgi nojaust tikko plaukušo ķīmiju starp diviem cilvēkiem. Kā katrreiz uzstājoties pārtraukta dziesma, kuru nevar nodziedāt līdz galam, jo tā pilna emocijām, – filmā par spēju atdarīt acis vecam īgņam. Kā omlete – filmā par indiešu pavāra talantīgajām inovācijām franču simtgadīgajās ēdienu receptēs un Eiropas iecietības politiku. Kad bremzes salūst liktenīgā vietā, kad mazbērns ierodas kā deus ex machina, kad filmas sākumā skaidrs, kā vajadzētu beigties. Laimīgi beigties. Jo "nav labi cilvēkam būt vienam". Jebkādā vecumā. Priekos un bēdās. Tas no Mozus grāmatas.
Baurdarbungas vulkāns Islandē sācis dumpoties, solot vēl vienu haosu debesu telpā. Vēl mazāk gaisa paliks debesīs, kurās meklēt pierādījumus nezūdamībai. Gara un dvēseles. Tam haosam pretī mūžam pastāvēs vien visbanālākais apliecinājums (ko gan citu var gaidīt no kultūras iestāžu pārstāvjiem – tā būs rakstīts komentāros) – nospiedums cilvēka dvēselē. Pēc tam kad tur ir ietrāpījusi cilvēcība un māksla – dažādos mirkļos. Arī kā nesen viesizrādēs Nacionālajā teātrī Elīnas Vānes Raudupietē. Viņas alkas pēc laimes, izmisums un kliedziens pēc mīlestības tika apslāpēts kūdras kaudzē, kas palika pāri pēc mirušā bērna. Radot enerģiju, kas sagrāva zālē sēdošās sievietes, kuras tajā traģiskās strāvas trieciena mirklī dabūja tādu dzīves apjausmas mirkli, ka klusumā varēja dzirdēt vien to, ka esam vēl dzīvi – sirdis sitās.
Receptūra slēdzama!