Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos 2018. gadā, skanīgi svinot Latvijas simtgadi un izbaudot to kopības sajūtu, kāda ir iespējama tikai Dziesmu svētkos, mēs šos svētkus un sajūtu nosaucām par ideālo Latviju. Tā bija jūtama gan Mežaparka Lielajā estrādē, gan Rīgas ielās, kuras piepildīja smaidīgi, laimē starojoši cilvēki latviešu tautas tērpos kā "dziedošajos tramvajos", tā televīzijas tiešraidē. Varbūt tieši tāpēc Dziesmu svētki mums ir tik būtiski, ka ļauj vismaz uz brīdi izkāpt no viensētnieciskās norobežošanās, no ikdienišķības, individuālisma un egoisma: es, mans… Tie palīdz sajust, ka joprojām esam kopā. Apzināties savas nacionālās kultūras attīrošo, atveseļojošo spēku un sakņu sistēmu, kas neļauj izšķīst globālās pasaules putekļos. Dziedātāju un dejotāju tūkstoši, pūtēju orķestru dalībnieki, grezno rakstu rakstītājas un rotkaļi apliecina, cik talantīga, radoša un čakla ir latviešu tauta un cik tā spēj būt organizēta. Taču pāri visam ir tās īpašās saviļņojuma trīsas, kuras pat nav iespējams ietvert vārdos. Tā rezonanse, kuras atbildi vispārliecinošāk dzirdam līdz ar savu (klausītāja) balsi sadziedāšanās naktī, kas arī šoreiz sekos svētku noslēguma koncertam Kopā augšup 9. jūlijā.
XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un XVII deju svētkos svinēsim šīs tradīcijas simtpiecdesmitgadi. Tiem gatavojas 40 560 dalībnieku, un tiek lēsts, ka svētku pasākumus apmeklēs vismaz 500 000 cilvēku. Ne katrai paaudzei ir šāda iespēja būt klāt tik vēsturiski nozīmīgā jubilejas reizē, nākamā būs pēc piecdesmit gadiem.
Svētku gaisotnē, cerams, arī šoreiz piemirsīsies negatīvās emocijas un rūgtums, kas ik pa laikam skaļi, nervozi un ne bez pamata uzvirmoja svētku gatavošanās laikā. Sākot ar man principiāli neizprotamajiem centieniem atstumt no svētkiem kori tikai tāpēc, ka tā dalībnieki – pieredzējuši labāko amatierkoru dziedātāji – ir atraduši nedaudz atšķirīgu veidu, kā turpināt būt koru kustībā, un beidzot ar atteikšanos no dziesmas, kuras teksta autora sistemātiskā publiskā rīcība šodien diemžēl vairs nav paša dzejas cienīga… Un tad vēl novēlotā biļešu tirdzniecība, saspringtā sacensība par to, kuram izdosies tikt pie biļetēm, amatnieku izmisums par dārgo vietu svētku tirdziņos, satraukums par virzību uz svētku komercializāciju.
Asas diskusijas ap Dziesmu svētku repertuāru un praktiski organizatorisko pusi ir bijušas vienmēr, taču svētku kustība stāv tam pāri. Vienkārši tagad, pateicoties sociālajiem tīkliem un citiem medijiem, par nebūšanām un domstarpībām uzzina visi un tās multiplicējas un samilst kā sniega pika, kas, veļoties lejup no kalna, kļūst arvien lielāka. Un ir tik viegli nevis sarunāties, meklēt risinājumu vai izlabot pārsteidzīgu kļūdu, bet ļauties emocijām un no mušas izpūst ziloni.
Nemaz neizbrīna, ka, visu šo vērojot no malas, kādam var arī vispār zust vilkme pašam piedzīvot svētkus. Tikpat viegli ir arī izlikties, ka problēmu nav, un izvērtēšanas konferencēs pašslavināties, piesedzoties ar statistikas referātiem. Problēmas ir, un par tām ir jārunā atklāti, bet to darīsim pēc tam. Tagad atveram durvis, logus un sirdis, jo ideālā Latvija jau ir klāt.