Liels prieks par šādu izvēli labākajā brīdī, kad sakāmvārds "ja jaunība zinātu, bet vecums varētu" teātrim nav aktuāls. Zelta četrdesmitgadnieki (ar bultiņu uz piecdesmit) ir savā labākajā formā.
Jauns teātra kurss vienmēr ir notikums ne tikai teātrim pašam. Kā akmentiņš ūdenī tas iekustina tālejošus procesus un par lielāko dāvanu kļūst konkrētās paaudzes laikabiedriem, izsakot savas paaudzes izjūtu. Teātra vēsturē ir zināms ne viens vien gadījums, kad līdzīga augstāko ideālu teātra trupas ir iznīkušas, sasniedzot virsotni, iekapsulējoties un nespējot atrast radošu turpmāko ceļu. Bet rutīna nav savienojuma ar to dzīvību. Īpaši šeit nāk prātā Žaka Kopo 1913. gadā Parīzē izveidotā eksperimentālā trupa Vecā baložu būda ar nolūku attīrīt sasmakušo Francijas teātra lauku. Kaut kas dzirdēts, vai ne?
Tātad. Ne gluži ar baltiem dūmiem, tomēr ar lielu interesi un gaidām Latvijas Kultūras akadēmijā uzņemts Jaunais Rīgas teātra kurss. Desmit cilvēku budžetā, vēl astoņi – par maksu. Par vienu budžeta vietu sacentās 28 cilvēki. Palikušajiem aiz strīpas, tomēr ievērotajiem – 1200 eiro gadā. Puišu vairāk, Hermaņa vēlme. Saprotami, bet, manuprāt, arī mazliet naivi. Skatītāju zālē ir "tikai kundzes labākajos gados" (tā, atgriezies no Amerikas 90. gados, Latvijas teātra ainu komentē jaunais enfant terrible Alvis Hermanis, fotogrāfijā redzams džinsu biksēs un kreklā, ar kovboja lakatiņu). Lai kā mums nepatiktu šīs "kundzes", neglabā jau arī neviens puisis a priori mūžīgās jaunības un mākslas iedvesmas kapsulas. Esmu pārliecināta, ka talantam dzimuma nav.
Ja gribam būt pilnīgi precīzi, pēc burta šo kursu vai, kā teātris pats grib teikt, studiju, nevar saukt par pirmo JRT kursu. Tādu jau bija izveidojis Juris Rijnieks – JRT mākslinieciskais vadītājs pirms Alvja Hermaņa, no 1992. līdz 1997. gadam. To absolvējusi Sandra Kļaviņa, Zane Daudziņa, Dainis Gaidelis, Aiva Birbele u. c. Ja skatāmies uz šo faktu pēc būtības un gara, sakām – JRT, domājam – Hermanis. Šādā nozīmē šis tiešām ir vēsturiskais pirmais JRT kurss, kuram būs gods un lielā iespēja sākt savas profesionālās gaitas rekonstruētajā JRT Lāčplēša ielas ēkā.
Kāds reflektants ekspresintervijā televīzijā saka, ka gribējis būt ķirurgs, bet viņu pārliecinājis Alvja Hermaņa uzsaukums, ka aktiermākslā iespējams apvienot visas profesijas kopā. Kā par to priecātos Čehovs! Pirmajā publiskotajā kopbildē redzu jau pazīstamu ļoti talantīgu pavāru un fotogrāfu. Acīmredzot uzstādījums ir bijis pulcināt jauniešus ar renesanses tipa apdāvinātību un vispusīgiem talantiem.
"Dabā pat visnīkulīgākais radījums, arī tas sajēdz, ka augšana sākas ne no augšas, bet – apakšas. Tā vietā, lai izkārtotu Rīgā vēl vienu teātri, kurš, pēc visa spriežot, mocītos tādā pašā garā kā visi esošie, varētu ķerties pie apstākļu veidošanas, kuri palīdzētu rasties kaut kam, ko varētu nosaukt par tiešām jaunu teātri. Tad nu, domāju, Rīgā jaunam teātrim ne tikai nav jēgas (jo kaut kam jēga ir tikai tad, ja tas nevar nenotikt), es uzskatu, ka mākslīgi to organizēt būtu pat nevēlami," diskusijā par jauna teātra nepieciešamību Rīgā 1987. gadā žurnālā Avots (Nr. 1.) tieši izsakās Latvijas Valsts konservatorijas students, topošais aktieris Alvis Hermanis.
Būs interesanti. Visiem. Lai aizraujoši kopīgi meklēt jaunas īstenības robežas! Nesalepnēt un nepārdegt.
toms