Bieži vien no ceļmalā apstādināta auto šo brango mielastu aizgrābti bildē Latvijas āres apceļojošie rīdzinieki. Šāds rituāls atkārtojas vēlreiz pusgadu vēlāk – veikalos, kad citkārt miermīlīgie un taupīgie līdzpilsoņi pārvēršas par uzbudinātiem un badīgiem pircējiem, kuri siro gar gaļīgajiem plauktiem, iesākumā izķerot treknākās vardes, bet, X stundai tuvojoties, aplasa mazos rāpuļus, beigās arī tārpus.
Kaut kā jāpārlaiž šis laiks, kad cilvēki no rāma soļošanas ritma pāriet tipināšanā, ar katru nākamo dienu uz savu migu pārvietojot arvien lielākas kules ar grabošiem plastmasas priekšmetiem un klunkšķošām karstvīna pudelēm. Tas ir lipīgi – nupat biju būvmateriālu veikalā, lai nopirktu skrūves, bet no veikala iznācu ar sarkanām, sintētiskām, pie sienas karināmām zeķēm un piparkūku kasti. Tomēr nav jāiet ne uz būvmateriālu veikalu, ne ar elkoņiem jāizkaro vieta pie mantu plauktiem, lai justu X stundas klauvēšanu pie durvīm.
Pērn, kad biju tikko atkorķējis vīna pudeli, pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans un manā priekšā stāvēja divas jaunietes, kuras lūdza dažas minūtes laika un trīs atbildes uz socioloģiskās aptaujas jautājumiem. Pirmais jautājums: "Kāpēc mēs svinam Ziemassvētkus?" Mēģināju uzkonstruēt tēzi par to, ka cilvēks ir sociāls dzīvnieks, kuram ir svarīgi sakārtot savu ikdienu ar dažādu rituālu palīdzību, un Ziemassvētki ir viens no tiem.
Kad tika uzdots nākamais jautājums, es biju spiests atvainoties un aiziet līdz virtuvei, lai beidzot piepildītu vīna glāzi. Jautājums skanēja šādi: "Kas jums ir svarīgs dzīvē?" Kad galvā centos neveikli pretnostatīt jēdzienus "dzimtene" un "tuvie cilvēki" vienā svaru kausu pusē un "veselais saprāts" – otrajā, aptaujas veicējas uzdeva uzvedinošu jautājumu: "Vai esat kaut ko dzirdējis par Jēzu Kristu?" Jāatzīst, ka šajā brīdī svaru kausi ar veselo saprātu pajuka un es atskārtu, ka kāpņu telpā noris cīņa par manu dvēseli. Lai turpinātu sarunu ar aptaujas veicējām, man nācās precizēt spēles laukumu. Piebildu, ka pirms astoņām stundām es bērnudārzā piedalījos meitas Ziemassvētku pasākumā, kurā bērniņi aukliņā vilka mazu bluķīti un skaitīja burvju vārdus "kaladū, kaladū", un, tā kā ap mani vēl ir šīs enerģijas kupols, mana dvēsele nebūs nekāds vieglais kumoss.
Neaizgāju uz aptaujātāju draudzes saietu kādā angārā, taču apzinos, ka šajās tumšajās dienās miera nav. Noris asiņaina cīņa tiklab par brīvu auto vietu iepirkšanās centra stāvlaukumā, kā arī par dvēselēm, dzīvām karpām tirgū, skaistākajām dāvanām zem eglītes un tā bez gala. Iespējas pārlaist šīs dienas bez spēcīga ārēja uzbudinājuma ir niecīgas, bet ir: var ieslēgt radio BBC World Service un ziņās pēc raidījuma par barības ķēdi dzirdēt, ka kaut kur pasaulē kristieši svin svētkus. Var ieplānot tālāku lidojumu Ziemassvētku vakarā – šajā laikā var atrast neticami lētas biļetes. Var aiziet uz kādu diennakts krogu – tur sapulcējas tie, kam dāvanas nav ieplānotas. Kaut gan, no otras puses, rituāli ir šī līme, kas satur mūs kopā. Vienīgi žēl, ka dažas reizes gadā šī līme šļācas ārā kā no Rīgas kanāla varenās strūklakas.
Finks