Jaunais šovs ar psiholoģi Kaiju Gulbi vadītājas lomā nav tas trakākais, ko skatītājiem spējusi sniegt LNT. Lai gan pēc dažiem tvītiem liels ziņu portāls šovam bija pievērsis uzmanību, radot trauksmi ziņu virsrakstā, ka šovs "satraucis nāciju", domājams, nācija ir mierīga kā psihoterapeita kabineta dīvāns. Pagājuši citi šovi, paies arī šis.
Cilvēki, kuri vēro
Raidījuma Runāsim atklāti komentētāji brīžiem ir tikpat nesakarīgi kā tā varoņi. Vispirms viņi izkliedzas par "sviestu", ka cilvēki publiski stāsta par sevi, un pēc mirkļa atkal ir sašutuši, ka, visticamāk, tas ir iestudējums ar pašdarbības aktieriem un te nekam nevar ticēt.
Tomēr cilvēki tādus šovus skatās, lai mazliet atpūstos, lai redzētu, ka viņiem varbūt ir vieglāka dzīve nekā publiski izkliegto problēmgadījumu nēsātājiem. Šādi projekti dod lielisku kontekstu katra personiskajiem notikumiem un katra privātajiem šoviem, tie sagādā iespēju arī mazliet mācīties.
Cilvēki, kuri spēlē
Jādomā, ka izslavētā latviešu mīlestība pret teātri rosinājusi tik dažādus cilvēkus pieteikties šovā un paspēlēt citu problēmas. Man visvairāk patīk vērot "aktieru" acis, kurās vairāk par iestudētajām ciešanām, kas vedušas viņu lomu prototipus uz šovu un pie psiholoģes, ik pa brīdim šķelmīgi iezaigojas – esmu uzmanības centrā, man izdodas! Patiesa šova gadījumā no sirds varētu just līdzi tiem cilvēkiem, kam dziļais izmisums licis pieļaut vēl vienu kļūdu un nesties uz televīzijas šovu, taču šoreiz ir mazliet žēl to aktieru, kuru lomas rakstītas ātri, viegli, izmantojot pastarpinātus un vienpusīgus atstāstus par kāda dzīves notikumiem.
Vai citādi attiecību kolīziju shēmas būtu tik vienkāršas? Vai citādi viena un tā pati problēma tiktu stāstīta vienādiem teikumiem vai veselu stundu, nereaģējot uz jautājumiem un izvairoties no detaļām. Sākumā tas ir kaitinoši, pēc tam – jautri, ka cilvēks gandrīz stundu saka: "Mums ir vajadzīgs tēvs" vai "Nejaucies manā teritorijā!". No otras puses – te ir jauna iespēja vērot, kā aktieris tiek galā ar savu lomu. Varbūt tajā visā ir gudra doma, kas māca skatītājiem, ka cilvēkos neviens īsti neieklausās.
Cilvēks, kurš klausās
Psiholoģe Kaija Gulbe prot klausīties. Viņa ir lietišķa un korekta, tikai brīžiem nostājas kāda dalībnieka pusē un uzdod skarbāku jautājumu. Tas viss izskatās profesionāli un interesanti, vienīgi Kaijai Gulbei ir pagrūti tikt galā ar jezgu studijā un vienlaikus darīt savu darbu. Šovam Runāsim atklāti būtu vajadzīgs cits vadītājs, taču pieļauju, ka taupības dēļ tas nav ieviests. Psiholoģe godprātīgi strādā dubultu slodzi.
Darbs nav ļoti grūts, jo raidījuma shēma ir pazīstama kā aprunāšana noslēgtā vidē. Šovu balsta cilvēki, kam ir kāds iesprūdis attiecību dzelonis, viņi dodas par to sūdzēties, mūsdienīgi vēršoties pie psihologa. Psiholoģe visu ātri vien atrisina, iepriekš konfrontējot neapmierināto ar viņa problēmu vaininieku, kurš parasti dzīvo pilnīgā harmonijā.
Šova stunda, lai cik garas reklāmas pauzes ir savāktas, reizēm ir krietni par garu mazajai attiecību shēmai. Laikam tāpēc tā tiek stāstīta, it kā auditorija būtu ar uztveres problēmām, – atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu.
Laika tērēšana un nevajadzīga telpas aizņemšana ir publikas sapulcināšana šova studijā. Ja nebija labāku dizaina ideju, daudz lētāk būtu izlīmēt cilvēku fotogrāfijas un ļaut sūtīt īsziņas ar uzmundrinājumiem vai padomiem "no tautas" apmēram tādā stilā – "pamet viņu", "paliec kopā"... Galu galā rotaļai vajadzīgi arvien jauni elementi. Ja šovs spēlējas ar auditoriju, kāpēc gan lai tā nespēlētos ar šovu?