Teikšu skaidri un gaiši – ja Viesturs Kairišs nebūtu Berlīnes Komiskajā operā iestudējis Bendžamina Britena Sapni vasaras naktī, visticamāk, nekādu braucienu uz Vācijas galvaspilsētu oktobrī es neplānotu. Bet šāda izrāde tika izziņota, tas sakrita ar neprātīgi lētu Simple Express autobusu biļešu piedāvājumu, un jau augustā visiem paziņoju – oktobrī man būs atvaļinājums, un es to pavadīšu Berlīnē! Apkārt Kairiša izrādei kā ap enkuru saplānoju visu pārējo, un tieši tāpat var rīkoties tie, kas grib braukt uz Alvja Hermaņa Cosi fan tutte novembrī un decembrī vai nākamā gada maijā. Un, protams, arī tie, kas paspējuši nopirkt biļetes uz solistu buķeti Domingo, Ņetrebko, Antoņenko Džuzepes Verdi Trubadūrā Berlīnes Valsts operā, kur septiņas izrādes pilnībā izpārdotas. Šosezon Berlīnē uzstājas arī Egils Siliņš, Marina Rebeka, Inga Kalna, un Vācu operas maija repertuāra listē joprojām ir arī Elīnas Garančas vārds, kurš gaidāmā mazuļa dēļ no Ņujorkas Metropolitēna operas plāniem ir pazudis.
Grūti netrāpīt
Opermākslas fanātiķim Berlīne ir ļoti izdevīga, jo te atrodas veseli trīs augsta līmeņa opernami un jebkurā datumā netrāpīt vismaz uz vienu izrādi ir pagrūti. Manās ieplānotajās četrās dienās bija viens "šaubīgs" vakars, kad vienīgā operas izvēle bija 2009. gada Seviljas bārddziņa iestudējums Vācu operā ar mūspusē nepazīstamiem solistiem. Tomēr nenožēloju arī to – bija vērts redzēt, kā pārmērīga režijas centība var nomākt uvertīru, ja uz skatuves skraida mūķenes, ierodas mūks ar dzīvu ēzelīti, tad uzbrauc limuzīns, kam pretī stūrē traktors, – publikas reakcija bija no ķiķināšanas līdz skaļiem smiekliem, kāds tur vairs Rosīni. Arī tā ir pieredze. Savukārt dramatiskie teātri palika neapgūti, jo tajos sezonas sākumā piedāvātais repertuārs ar operu afišām konkurēt nespēja. Ambiciozi pieteikumi bija visām trim operām, bet kopumā jāatzīst, ka augusta karstumā biju pārcenties – ja četrās dienās ieplāno piecas izrādes, kādā brīdī sanāk dusmas uz sevi, ka nav neviena dīkā nesteidzībā aizvadāma vakara.
Vēl viena lieta, pie kā jāpierod, – berlīniešu kaislība uz lieliem kliņģeriem pienāk pavisam cieši operas durvīm. Tos var nopirkt, iet iekšā un ēst arī zālē. Berlīnes operas publika ir visnotaļ demokrātiski ģērbta, te nav nepieklājīgi ierasties arī ar lieliem koferiem. Ļoti var būt, ka smalkās vakarkleitas un smokingi mirdzēs Valsts operas namā Unter den Linden, kas joprojām tiek rekonstruēts.
Nāve tiešraidē
Kaislīgākie opermūzikas fani, kuri seko līdzi pārraidēm Mezzo kanālā, Berlīnes Valsts operas jauniestudējumu – Nikolaja Rimska-Korsakova Cara līgavu – ir redzējuši pirmizrādes tiešraidē. Biju klāt trešajā pirmizrādē, kas patiesi raisīja tās gandarījuma un pārdzīvojuma tirpas, pēc kurām kārtīgs skatītājs vienmēr ilgojas. Režisors Dmitrijs Čerņakovs pašlaik ir topā. Šis pats Cara līgavas iestudējums kā kopražojums ieplānots arī Milānas La Scala repertuārā, un arī tradicionālo sezonas atklāšanas pirmizrādi – Verdi Traviatu – La Scala uzticējusi tieši Čerņakovam. Izrāde sākas ārkārtīgi ironiski – ar "opričņiku čatu" uz lielā ekrāna, kurā viņi apspriež jauna cara nepieciešamību, un tad, skenējot dažādu laikmetu valdnieku sejas, tiek atlasīts vidēji statistiskais cars. Līgavu savukārt nolemts izvēlēties konkursā – tas jau vairāk vai mazāk atbilstoši operas oriģinālajam sižetam. Divi no četriem cēlieniem notiek televīzijas studijā, kurā galvenā varone arī mirst, otri divi – dzīvoklī, kurā skatītāji ielūkojas caur lielu logu. Neprātīgie sižeta savijumi ar iemīļotās pieburšanu un sāncenses indēšanu apbrīnojamā kārtā izskatās gana ticami. Izrādes pērles ir divas vadošās solistes – Olga Peretjatko un Anita Rahvelišvili –, kuru vokālais un aktieriskais sniegums kopā ar Daniela Barenboima diriģēto orķestri sagādāja patiesu gandarījumu.
Ar Cara līgavu daļēji saistās arī mana ceļojuma ekstrēmākais piedzīvojums – tieši pēc tās notika pārskrējiens no Šillera teātra, kurā patlaban apmetusies Berlīnes Valsts opera, uz Vācu operu, kur tās pašas dienas vakarā rādīja šīs sezonas jauniestudējumu – Džuzepes Verdi Nabuko. Liecinu: pa Bismarkštrāsi var aizskriet četrās minūtēs! Šis Keita Vārnera iestudējums gan nepārliecina ar režijas koncepciju, tajā ieviesta arī ne pārāk obligāta, jo komiska, Abigailas seksa aina ar Baāla virspriesteri uz sarkanu spilvenu kaudzes, kurai apkārt kautri pastaigājas dziedošs koris. Tomēr Annas Smirnovas (Abigaila), Vitālija Kovaļova (Zakarija) un dažu citu solistu sniegums pārliecināja, to gan īsti nevar teikt par titullomā dzirdēto Johanu Reiteru, kura valdnieka drāmai ar īpašu līdzpārdzīvojumu sekot negribējās, lai arī kādu brīdi nelietīgā meita tēvu vadā suņa saitē.
Viestura Kairiša iestudētais Bendžamina Britena Sapnis vasaras naktī nenoliedzami ir ceļojuma vērts, jo daudzslāņains, pārdomāts, tiesa, ārkārtīgā melanholijā slīgstošs uzvedums, ļaujoties Britena ne īpaši dzīvespriecīgās mūzikas vilinājumam. Pasaule, kurā dominē bērni un veci cilvēki, vasaras nakts, kurā aizmiguši jaunieši pamostas kā drebelīgi večuki, turklāt snieg sniegs. Brīnišķīgs Gundars Āboliņš Paka lomā kā pāraudzis puišelis. Un dozētās devās arī rupja farsa elementi, apspēlējot milzīgu dzimumlocekli vai plikas pakaļas bučošanu. Šekspīra jautrie amatnieki šai pasaulē ir kaprači. Par rotaļu lāčiem un Freidu jau rakstīts iepriekš. Izrāde, kas neietilpst vienkāršās "patika – nepatika" koordinātās.
Elpu rauj ciet
Lielāko emocionālo saviļņojumu no redzētā izrāžu piecnieka man sagādāja Barija Koskija pagājušā gada iestudējums Komiskajā operā – Monteverdi triloģijas pirmā daļa Orfejs Jeļenas Kacas-Čerņinas instrumentācijā. Nezinu, kāpēc vairs nerāda pārējās divas daļas, bet ļoti labi saprotu iemeslu, kāpēc joprojām repertuārā ir Orfejs. Uz skatuves virmo meža zaļums un cilvēku, faunu un dzīvnieku kopīgi apdzīvota pasaule, darbība organiski ievirzās arī zālē, kad no visiem balkoniem, kārtīs iekārti, sāk "lidināties" putni, un šai mutuļojošajai dzīvībai kā kontrapunkts ieskanas Orfeja (lieliski dziedošais un dejojošais baritons Dominiks Kēningers) sēras par Eiridiki. Te var braukt mācīties, cik organiski, plastiski un emocionāli iedarbīgi operas darbībā var iesaistīt marionetes.
Runājot par citām iespējām, kā Berlīnē jēgpilni pavadīt laiku, jāmin vairākas izstādes – gan pastāvīgas, gan pārejošas. Līdz 24. novembrim vēl var paspēt uz Anišu Kapūru izstāžu zālē Martin-Gropius-Bau. Pirmais iespaids šokē – tāda kā noliktavas atmosfēra, kur uz grīdas kaudzēs atrodas sarkani, sākumā nenosakāmas vielas kluči, kas atgādina gaļas gabalus, un savā nodabā klusi dūc transportiera lentes. Tukšas, bet, ļoti iespējams, kādā brīdī var "izspļaut" kārtējo kravu. Pārējā ekspozīcijas daļā atklājas sarkanās vielas noslēpums – Kapūra kaislība ir sarkans vasks, un pie darbiem izliktās plāksnītes brīdina, ka tos nevajag aiztikt, jo vasku no rokām grūti notīrīt. Otrs mākslinieka izpētes objekts ir saliekti un transformēti spoguļi. Vairākas telpas aizņem milzīgs piepūsts objekts Leviatāna nāve, kura lielo ķermeni var aplūkot tikai pa daļām. Savā lakonismā, kas tomēr apvienots ar vērienu, Kapūra darbi liek par tiem domāt un ilgi nelaiž vaļā.
Ko es darītu, ja man būtu vēl viens atvaļinājums novembrī vai decembrī? Es brauktu uz Berlīni vēlreiz un skatītos Alvja Hermaņa Cosi fan tutte (uz pirmizrādi biļešu maz, bet uz turpmākajām izrādēm 19–79 eiro robežās vēl var nopirkt). Visticamāk, būtu vērts mesties arī novembrī paredzētajā Verdi mēnesī Vācu operā. V. Kairiša sapni Vasaras naktī šosezon gan var redzēt tikai nākamā gada 8. jūlijā, savukārt, lai redzētu Cara līgavu, nāksies braukt uz Milānu – šis pats Čerņakova iestudējums La Scala pirmizrādi piedzīvos 2. martā. Bet tiem, kas vēlas redzēt Alvja Hermaņa Oņeginu vācu versijā, uz Berlīni jāskrien skriešus – pagaidām tas ieplānots tikai 3. novembrī. Turklāt apaļš gads jāgaida tiem, kas grib salīdzināt mūsu Staro Rīga ar līdzīgu veselu mēnesi notiekošu gaismas festivālu Berlīnē oktobrī. Neko prātīgu par šo pasākumu pateikt gan nevaru – kamēr no Latvijas nāca jūsmīgas ziņas par skaisto rudeni, Berlīnē, īpaši vakaros, gāza kā no spaiņiem.
Noderīgi
Berlīnes Komiskā opera: http://www.komische-oper-berlin.de
Berlīnes Valsts opera: http://www.staatsoper-berlin.de
Berlīnes Vācu opera: http://www.deutscheoperberlin.de