Pēdējos astoņus mēnešus dzīvoju Faru Portugālē, tāpēc Sevilja mums ir kā rīdziniekam Šauļi vai Tallina. Turklāt pieredze dod man tiesības meklēt un atrast atšķirību starp portugāļiem un spāņiem, kuri visi pirms gada man vienkārši bija "tie dienvidnieki". Gan jau sociologs Aigars Freimanis aizrādītu, ka salīdzināt astoņus mēnešus Portugālē ar divām dienām Spānijā nav statistiski korekti, bet tas nekas, jo es viņu nepazīstu.
Gājiens cauri strūklakai
Sevilja no Faru ir spļāviena attālumā, taču šis niecīgais spļāviens rada raizes, ka mūsu pirmā reize Spānijā sāksies bez pompas, bez robežsardzes, pat bez sagaidītājiem lidostā. No Portugāles Spānijā var nokļūt, šķērsojot tiltu pār Gvadjanas upi. Lai šo mirkli padarītu kaut drusciņ svinīgu, atplēsām vaļā logus un skaļi uzlikām Instrumentu dziesmu The Time Is Now. Tas man patika, jo jau pirmajā Spānijas sekundē paspēju biedriem pārliecinoši samuldēt, ka tā ir tipiska latviešu viduslaiku mūzika.
Portugāles alus ir diezgan briesmīgs, tāpēc lielas bija mūsu gaidas, iebraucot pirmajā kaimiņvalsts benzīntankā un tverot pēc rasas apsēstajām alus bundžām. Diemžēl mūsu cerības pēc pirmā iedzertā malka sagruva kā Skrundas lokators. Jutām neārstējamu nepieciešamību pēc kāda jauka pārsteiguma un to arī ieguvām – izrādās, Seviljā ir +37 grādi pēc Celsija skalas. Šī vairs nebija nekāda Portugāle, kur mašīnu var nolikt uz katra pakšķa, tāpēc vai mirām, gaidot mirkli, kad beidzot tiksim svaigā gaisā pataustīt tos 37 grādus. Tā iemācījāmies novietot mašīnu ar septiņu centimetru atstarpi no citiem spēkratiem un devāmies dzīvē.
Ja Andalūzijas galvaspilsētā mēs ierastos kādā rēnā rudens vakarā, iespējams, tā arī neuzzinātu, kāds ir īstenais pielietojums tām strūklakām, kurās ūdens šļācas ārā no zemes. Bija diezgan silts, un mēs organiski jutām, ka tās jāšķērso un jāiet tālāk tā, it kā nekas nebūtu bijis. Tā kā pēc sešām minūtēm drēbes ir izžuvušas, kaut kāda spiegšana un fotografēšanās strūklakā tiešām būtu neadekvāta. Esat redzējuši, kā veikalos jēlajām zivīm mēdz uzpūst ūdeni? Tāpat notiek Seviljas ielu kafejnīcās, tikai zivju vietā ir cilvēki – no saulessargiem laiku pa laikam izšļācas ūdens tvaiks tieši uz skandināvu tūristu matu lakām. Man jau patīk visādas katastrofu teorijas un ass sižets, tāpēc, kad to ieraudzīju, protams, no sākuma domāju, ka tā ir kāda indīga gāze un man nekavējoties šie cilvēki jāglābj.
Jūs uz šovu, es uz bāru
Neskaitāmie ļaudis, kas, sākoties saulrietam, pulcējās upes krastā, lai bučotos, lika sākt kalt mūsu tuvākās nākotnes plānus. Sevilja ir flamenko galvaspilsēta, tāpēc grupa ierosināja, ka mēs varētu iet uz kādu flamenko šovu, kurā profesionālas tantes dejo tajās vājprātīgi neērtajās kleitās. Nolēmu šo ierosinājumu noraidīt, jo iet uz flamenko izrādēm ir tāpat kā "latviešu – dziedātāju tautas" fenomenu meklēt koncertos, kur visiem liek sist līdzi plaukstas, nevis ballēs, kur vienā brīdī visi sāk maurot "Ai, jel, manu vieglu prātu".
"Jūs varat iet uz to šovu, es došos uz bāru," informēju savus biedrus. Pēc desmit minūtēm visi kopā sēdējām Seviljas hipsteru kafejnīcā, kurā ikviena kokteiļa cena bija pieci eiro litrā. Pusnaktī sēdēt ārā mazā kleitā un vēl aizvien nesalt – tā bija bauda.
Kad visi sāka klaigāt pārāk skaļi, sajutāmies kā upe, tāpēc nolēmām plūst kur citur. Tā nejauši nonācām vakara svarīgākajā vietā. Neko nenojauzdami, parādījāmies kādā bārā, kur ģitāristi jau pucēja savus instrumentus, lai pēc mirkļa sāktu spēlēt. Tā pavisam drīz noskaidrojās, ka esam nokļuvuši flamenko bārā. Bija piepildījies manu biedru sapnis izbaudīt flamenko, tajā pašā laikā bija apmierināts mans izsalkums pēc īstās spāņu sajūtas.
Mis un Misters Flamenko
Austrumeiropieši mācās ātri – kad apmēram desmit minūšu bijām pavadījuši, skatoties, kā spāņi tirina rokas un riņķo, ar savu serbu draugu metos dejā. Spāņi sastājās apkārt un vaļā mutēm blenza. Tas nozīmē, ka ieguvām titulu Mis un Misters Flamenko 2013, kaut arī mūsu apjausma par to, kā pareizi jādejo, ir miglaina kā miglas zona uz šosejas Rīga–Jūrmala. Noteikumi nav svarīgi, flamenko pamats ir kaisle! Tā vis nedomāja kāda dāma, kura vairs nespēja noskatīties mūsu tehniski nepareizajā priekšnesumā, – viņa paņēma mani pie rokas un sāka mācīt pareizos soļus un roku vicināšanas leņķus. Šie kursi bija absolūti neveiksmīgi, taču ko var gribēt, ja skolotāja bija tik neuzmanīga, ka pat nepamanīja, ka es nerunāju spāniski? Kad gājām prom no bāra, apkalpojošais personāls sirsnīgi pateicās par mūsu apciemojumu un priekšnesumu.
Hosteļa meklēšanu uzskatījām par pārāk sarežģītu uzdevumu, tāpēc tika pieņemts lēmums gulēt kaut kur zem klajas debess. Tiesa, izbraukšana ārā no Seviljas mums prasīja apmēram stundu (tas cieši saistīts ar faktu, ka atbildīgais par ceļu iemiga, par to iepriekš nebrīdinot šoferi). Ar katru nobraukto minūti mūsu prasības pret iespējamo guļvietu saruka – no sākuma cerējām uz mežu, kurā nebūtu odu, bet būtu mīkstas sūnas, bet beigās vienkārši apgūlāmies uz zemes ceļa malā.
Sēņu mājas noslēpumi
Rīts sākās drūmi un bezsakarīgi agri. Ar to, ka mums nepārtraukti brauks garām mašīnas, bijām rēķinājušies, taču tiem riteņbraucējiem, kuri nevis vienkārši brauca garām, bet piedevām visu laiku bļaustījās, gribējām uzsūtīt Rumānijas Eirovīzijas ansambli vai kaut ko tikpat biedējošu. Taču agra celšanās nozīmē, ka varam pieklājīgi apskatīt pilsētu, tāpēc šoreiz velosipēdisti izbēga no soda.
Spānija esot slavena ar savu psiho arhitektūru, un mums ļoti iepatikās kāda celtne, kurā varēja uzkāpt augšā, lai kopā ar tūristiem, kuriem bija labi fotoaparāti, apskatītu Sevilju. Vēlāk uzzinājām, ka spāņi šo celtni sauc par Sēņu māju. Jāatzīst, ka viņu izpratne par sēnēm ir jocīga. Gribējām tikt augšā, ilgi nevarējām saprast, kā to panākt, tāpēc izmantojām nožogotu eju ar uzrakstu "Ieeja aizliegta". Tur, protams, mūs pieķēra kāds Sēņu mājas darbinieks, kurš nevis mums piesprieda 450 eiro sodanaudu, bet gan parādīja, kā varam tikt uz īstā ceļa. Kad pametām šo vietu, atklājām, ka citi ļaudis, kas izmantojuši pareizo ieeju, patiesībā par to ir arī maksājuši.
Dzīve uz tramvaja sliedēm
Pļavniekos kultūras centrs ir skolas stadions, savukārt Seviljā tās ir tramvaja sliedes, jo uz tām notiek pilnīgi viss – cilvēki staigā, skeito, ubago, pārdod kartītes, un laiku pa laikam garām pabrauc arī kāds tramvajs. Uzkāpām dažos milzīgos kokos, un klāt bija brīdis, kad jāeksaminē pilsētas drošība – apmēram stundu pavadījām, guļot katrs uz sava soliņa pilsētas parkā, un netikām ne apzagti, ne apķēpāti ar zobu pastu. Biedrus pamodināju, uzlejot pa ūdens šaltij, lai rosinātu drīzu atgriešanos Portugālē.
Ceļā iegriezāmies kādā sīkā ciematā, lai ieturētu maltīti. Vienīgo kafejnīcu atradām pēc dzirdes – spāņiem ļoti patīk bļaut, un sevišķi skaļi viņi ir kafejnīcās. Patiesībā portugāļi salīdzinājumā ar spāņiem ir klusas pelītes. Mūsu visai ierobežotās spāņu valodas zināšanas mums lika nojaust, ka pusdienās tiek piedāvāts kalns. Kurš gan pēc nogurdinošas pilsētas apskates negribētu apēst kalnu? Beigās, protams, mums netika atnests gandrīz nekas no pasūtītā, taču tas mūs ne mirkli nesarūgtināja, jo gliemeži bija samērā garšīgi.
Pēc maltītes gribējām tikai apskatīt, vai Spānijā pludmales ir tikpat ideālas kā Portugālē, tāpēc fiksi izvēlējāmies kādu vietiņu, kurā varējām pārliecinoši vilties, jo par pludmali bija nosaukta prasta jahtu piestātne, kuras smiltis bija piegāztas ar putekļiem, un neviens no daudzajiem klātesošajiem pat neuzdrošinājās tajās apgulties. Tas ātri iznīcināja mūsu vēlmi nopelst un pastiprināja vēlmi atgriezties kluso pelīšu zemē Portugālē.
Pēc ceļojuma vairākām pelītēm prasīju, vai tās bijušas Seviljā un kā tā patikusi. Klasiskā atbilde: "Biju. Bija OK." Secinājums – citi ir gājuši uz tiem neizteiksmīgajiem flamenko šoviem, gulējuši pieklājīgās viesnīcās un nav mēģinājuši atrast nevienu sliktu pludmali.