Kioto atgriežos pēc septiņiem gadiem, lai apciemotu savu japāņu klasesbiedreni, ar kuru pirms 12 gadiem nēsājām apnicīgo, bet obligāto Hirosimas Jogakuin meiteņu privātskolas zilo uniformu. Čikako ir 29 gadi, bērni vēl nav ne prātā, un jau šoruden viņa pārceļas uz Angliju, lai pamestu mežu bioloģes karjeru un apgūtu tulka profesiju.
Kad Rīgā līst silts vasaras lietus, mitrā asfalta smarža atgādina par agro skolas rītu jundu toreiz – 2001. gadā –, kad kā apmaiņas programmas skolniece veselu gadu modos japāņu viesģimenes šaurajā dzīvoklītī Hirosimā. Trīsstāvu gulta, ko dalu ar savām japāņu viesmāsām (man ir apakšējais stāvs), viestēta rosīšanās un skaļais grll-grll-grll, skalojot kaklu vannas istabā, kur pēc tam vienmēr vēdī viņa odekolona aromāts, un mana mūžīgā steiga, apzinoties, ka ierasto 13 minūšu vietā ar velosipēdu līdz skolai šoreiz vajadzēs vismaz pusstundu, jo lietus dēļ jābrauc ar autobusu.
Tas bija toreiz.
Nospiežam pogu Fast forward un nokļūstam Japānā 12 gadu vēlāk. Pasaule ir mainījusies, Japāna vēl arvien atgūstas no Fukušimas, taču japāņu gars un īpatnības, par kurām tik ļoti viņus cienu un mīlu, ir turpat, kur tās atstāju, kad te ciemojos pēdējoreiz 2006. gadā.
Visām rūp tava laime
"Apskati Kioto kopā ar draugu?" – ir piemīlīgās japāņu jaunkundzes otrais teikums uzreiz pēc tam, kad viņa noskaidrojusi, kāpēc zinu japāņu valodas pamatus. Japānietes ir izteikti diskrētas un slēpj gan savu sievišķību (sporta krūšturi un peldkostīmi te ir polsterēti, lai ne tikai piepušķotu rasei raksturīgo anatomisko plakanumu, bet arī lai sportojot neizspiežas krūšu galiņi), gan arī savas patiesās emocijas (skaļi teiks "jā", pat ja domās "nē" u. tml.). Toties viņas ne aci nepamirkšķinās, uzreiz pēc tava vārda noskaidrošanas šaujot ārā: "Kareshi ga iru?"* Klasesbiedrenes, draudzeņu draudzenes, svešas sievietes apģērbu veikalā – it visām rūp tava personīgā laime. Pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas viņas gribēs zināt ne tikai viņa vārdu, bet arī vecumu, matu krāsu un nodarbošanos. Ja no maciņa izzvejosi viņa bildi, meiteņu/jauno sieviešu sajūsma un ķiķināšana, kautri piesedzot smejošo muti ar plaukstu, ir garantēta.
Ar pārdevēju japāņu modes zīmola Tsumori Chisato veikalā gan tik tālu nenonākam kaut vai tāpēc, ka viņas intereses objekts – mans ceļabiedrs – turpat netālu garlaikoti pēta cita veikala piedāvājumu. Savā burbuļojošam strautam līdzīgajā balsī jaunā meitene vedina mani piesēst uz mīkstā pufa, kamēr viņa divus metrus tālāk pie letes uzmanīgi, kā tādu dārgu, plīstošu vāzi saloka manis noskatīto blūzi un to iepako. Kad esmu samaksājusi, viņa atnes iepirkumu maisiņu un saka: "Es jūs pavadīšu līdz veikala izejai." (Atkal pāris metru.) Un tikai tad beidzot saņemu savu pirkumu, pārdevējai pavadot mani ar sirsnīgu un godbijīgu arigatou gozaimashita.*
Ko tur daudz – šī ir valsts, kurā skatītājiem cienīgi paklanās pat televīzijas ziņu diktori. Tāpat sēdus, ar rokām atspiežoties pret studijas galdu…
Vienlaikus ar Murakami
Kioto esmu jau trešoreiz un galvenos tūristu objektus, kā Zelta templi, jau esmu redzējusi. Vedinu Čikako parādīt viņai personīgi svarīgās vietas pilsētā, uz kuru viņa pārcēlusies pirms sešiem gadiem, lai studētu vietējā universitātē. Daļu no Čikako mīļvietām esmu iecerējusi iekļaut jau trešajā Whimsical Agnesiga plānotājā – 2014. gada izdevums būs veltīts ceļošanai sapņos un realitātē.
Vienlaikus ar mani Kioto iebraucis leģendārais daudzrakstītājs Haruki Murakami, lai Kioto Universitātē atvērtu savu nākamo grāmatu pēc kulta triloģijas 1Q84. Taču – kāds tur brīnums! – visas biļetes uz pasākumu ir izķertas. Čikako maina plānus un nolemj jau šodien parādīt sava laba paziņas veikaliņu. Kad tur nonākam, man vairs nav nekādu šaubu, ka Murakami savus specifiskos grāmatu varoņus vienpatņus ņem no dzīves.
Ja ne Čikako, pat neiedomātos pavisam parastas ēkas otrajā stāvā meklēt sevī ievelkošo brīnumaino vietu, kurai angliski atbilstu jēdziens curiosity shop. Ārpusē ielas līmenī nav ne izkārtnes, ne citas norādes. Taču šis arī nav smaidošā Čikako paziņas bizness, bet aizraušanās. Pat dzīvesveids. Naudu viņam ienes neliels, pieticīgs viesu nams ar nosaukumu Spāre, kurā esam apmetušies arī mēs ar ceļabiedru. Kamēr tajā kārtību uztur darbinieki, kurus viņu vecuma un neoficiālās izturēšanās dēļ jaucu ar hostelīša viesiem, jaunais vīrietis griež apkārt visu internetu un meklē visdažādākos brīnumus, kurus vēlāk pārdod savā veikaliņā. Vai arī sēžas pie darbagalda un ķibina kopā Saules sistēmas modeļus. Tā ir viņa pēdējā aizraušanās – pērn tās bija kaltētas augu sēklas.
Krēslainajā telpā ar sarkaniem māla ķieģeļiem izliktu grīdu no saimnieka aipoda skan Čaikovska uvertīra fantāzija Romeo un Džuljeta. Līdz ūkai aizbāztā veikaliņa stūrī skan smiekli un čalas – tur īpašnieks ierāda divām meitenēm (kuras viņā lūkojas kā ģēnijā), kā lietot japāņu rakstāmmašīnu. Nudien, kā tāda darbojas, ņemot vērā japāņu rakstību?
Kad pie sarunas ar japāni tiekam mēs, viņš mani piesēdina pie mašīnas un vedina uztaisīt savu vizītkarti – uz brūna papīra gabaliņa iesist savu vārdu japāniski. Ierastās Rietumu klaviatūras vietā ir rullis, kuru ripinu uz vienu un otru pusi tikmēr, kamēr atrodu īstās japāņu alfabēta katakanas zīmes, un tad nospiežu vienu no diviem taustiņiem. Turpat uz ruļļa izvietots otrs alfabēts hiragana un biežāk lietotie hieroglifi jeb kandži. Visu cieņu japāņu paaudzei, kas ar tādu ierīci noteikti prata drukāt vēl raitāk nekā franču jaunkundze filmā Populārā jaunkundze. Tas jums nav aifona tastatūru apgūt.
Sūnām izklātā paradīze
Citudien Čikako mani ar ceļabiedru atstāj pilsētā savā vaļā.
Iepriekšējā vakarā visi trīs vakariņojām pavisam īstā japāņu restorānā, kur nogaršojām viņas ieteikto delikatesi – vārīta bruņurupuča gaļu, kas tiešām garšo pēc sīkstas vistas. Ēdienkartē ir arī jēlas vaļa gaļas šķēlītes par 1500 jenām (ap 15 latu) un termiski neapstrādāta zirga gaļa par 1200 jenām, ko atstājām citai reizei. Izteikti japāniskā kulinārija ir iemesls, kāpēc dienā, kad Čikako dodas savās gaitās, nolemjam turpināt tradicionālās kultūras iepazīšanu.
Sēžamies 100. autobusā, ko lielākoties izmanto pilsētas viesi un kas kursē pa apli un piestāj vai visos slavenākajos Kioto tempļos. Tos atradīsit paši, tikmēr es ieteikšu Hasimoto Kansecu (Hashimoto Kansetsu) dārzu un muzeju. To uzejam nejauši – pa ceļam uz Sudraba templi, uz kuru, protams, plūst tūristu straumes. Pasakainais japāņu dārzs atrodas turpat blakus un nepelnīti palicis sava slavenākā kaimiņa ēnā. Japāņu tradicionālās arhitektūras villa, kurā iekārtots muzejs, savulaik bijusi gleznotāja Hasimoto Kansecu māja un studija. Pie Sudraba tempļa jāstāv rindā, lai nobildētos ar to fonā, savukārt Kansecu dārzā nav nevienas dzīvas dvēseles, izņemot iekšā laidēju pie ieejas un oranžo japāņu koi karpu bariņu dīķī. Par 500 jenām nonākam mīkstām, mūžīgi zaļām sūnām izklātā paradīzē, no kuras negribas iet prom. Mēs to sev ļaujam un dārzu pametam tikai īsi pirms slēgšanas. To laikam sauc par pieaugšanu, kad ceļojumā vairs nekārojas tikai veikalu. Vai arī par vecumu.
***
12 gadu laikā, kopš esam ar Čikako pazīstamas, esam tikušās Japānā, Parīzē, Londonā un pāris reižu arī Latvijā. Pēc pirmā Rīgas apmeklējuma 2003. gadā Čikako joprojām atceras, ka 15. maršruta trolejbusa pieturu, kurā viņai toreiz bija jāizkāpj, sauc Poliklīnika (un nosauc to raiti pa zilbēm). Cits viņas jājamzirdziņš ir "bizbizmārīte", ko iemācīju vēl senāk. Otrreiz viņa uz Latviju atceļoja ar Sibīrijas ekspresi. Par to es viņu vēl arvien draudzīgi apskaužu, jo tas ir arī mans sapnis. Vienīgi – diez vai man pietiktu drosmes ceļot līdz pat Maskavai vienai pašai. Lai gan Čikako nebija viena. Kupejā viņa iepazinās ar krievu odžīčan jeb tēvoci, izbijušu armijnieku, kurš uzstāja, ka maksās par visām ceļabiedres maltītēm, un aprūpēja viņu kā savu japāņu meitu. Tagad Kioto Čikako man saka – tēvocis viņai atsūtījis Čeburašku. Kad neizpratnē jautāju, kā viņš zinājis adresi, draudzene parausta plecus – viņš palūdza, kā viņa varēja nedot.
Pēdējā vakarā braucam ar autobusu uz mūsu Spāri, un mums ar Čikako vēl ir tik daudz, par ko runāt, ka man ir pilnīgi vienalga, ka sarunājos tādā japāņu un angļu valodas mistrojumā, ka jebkurš lingvists aiz šausmām nobālētu. No vienas tikšanās reizes uz otru arvien vairāk saprotu, cik maza nozīme mūsdienās ir kilometru tūkstošiem. Protams, savs nopelns ir arī tam, ka visi dzīvojam feisbukā un attālumam nudien nav nozīmes – vairs pat nav jāstāsta japāņu draudzenei, kas jauns, jo viņa visu jau redzējusi manā taimlainā. Toties tad, kad atkal satiekamies Parīzē vai Kioto, mēs sākam no tās pašas vietas, kur beidzām iepriekšējā tikšanās reizē, vienalga, vai tas bijis pirms diviem, trim vai pieciem gadiem. Un Čikako atjaunos ar jaunu informāciju manu atmiņas failu par kroņprincesi Masako un viņas meitiņu Aiko, kura piedzima tai pašā gadā, kad es mācījos Hirosimā. Bet es piekodināšu, lai nākamreiz Čikako uz Latviju atbrauc bērzu sulu laikā – viņai taču jāredz, kā latvieši "spiež sulu no kokiem".
*Vai tev ir draugs? (japāņu val.)
*Liels paldies (ļoti pieklājīgā japāņu valodas formā)