Dažreiz sen neredzēta operas iestudējuma atjaunojums var izrādīties aizraujošāks un mākslinieciski vērtīgāks nekā kārtējā pirmizrāde. Šādas emocijas virmoja Vīnes Valsts operas zālē, kur pagājušajā ceturtdienā, 5. decembrī, pēc divdesmit trīs gadu prombūtnes uz skatuves atgriezās vācu komponista Hansa Pficnera muzikālā leģenda Palestrīna. Tā ir raritāte, kuru teātri uzdrošinās iekļaut afišā ļoti reti. Vairāk nekā pirms desmit gadiem opera Palestrīna tika iestudēta Minhenē, Frankfurtē, Cīrihē un Hamburgā, bet pēc tam pazuda no repertuāra.
Palestrīnas atgriešanās Vīnē ir liels notikums, kas decembrī pulcē opermākslas cienītājus no visas pasaules, – galvenokārt tāpēc, ka to diriģē publikas dievinātais maestro Kristiāns Tīlemanis un solistu ansamblī ir daudz spilgtu mākslinieku (operā ir teju četrdesmit lomu). Režisora, scenogrāfa, kostīmu un gaismu mākslinieka Herberta Vernikes veidotā iestudējuma pirmizrāde Vīnes Valsts operā notika 1999. gadā, taču kopš 2001. gada aprīļa Palestrīna šeit nav skanējusi.
Šovakar, 12. decembrī, Kristiāna Tīlemaņa diriģētā izrāde tiešraidē būs skatāma teātra mājaslapā (play.wiener-staatsoper.at). Četru Palestrīnas izrāžu cikls Vīnē noslēgsies 15. decembrī.
Pāri romantismam
Komponists un diriģents Hanss Pficners dzimis vācu ģimenē 1869. gadā Maskavā un miris 1949. gadā Zalcburgā. Daudzus gadus viņš ir pavadījis Strasbūrā, taču par kosmopolītu sevi nekad nav uzskatījis, tieši pretēji – Pficners sevi raksturojis kā "visvāciskāko no visiem dzīvajiem komponistiem". Attieksme pret viņu ir sarežģīta, un izrādes Palestrīna programmā ir publicēta eseja par operas autora attiecībām ar nacionālsociālismu. Pficners ir simpatizējis nacistiem un bijis antisemīts, tāpēc tiek diskutēts gan par komponista vārdā nosauktās ielas pārdēvēšanu Austrijas un Vācijas pilsētās, gan par viņa opusu iekļaušanu koncertprogrammās. Komponistam ir bijis raksturīgs ideoloģiskais nacionālisms un estētiskais konservatīvisms.
Pficneram bija ass raksturs, viņš nebija populāro itāļu operu cienītājs. Mūziķis bija pārliecināts, ka "visām briesmīgajām Traviatām, Manonām un Butterfly" ir jābūt aizliegtām Vācijas teātros. Pficners bija sašutis, ka "tik pretīga un atbaidoša opera kā Pučīni Toska uz visām Vācijas skatuvēm jūtas kā mājās un pret to izturas kā pret Vācijas nacionālo operu". Viņš vēlējās, lai Verdi daiļrade tiktu skatīta sava laika kontekstā: "Veiksmīgais itāļu komponists Verdi dzīvoja vienā gadsimtā ar Bēthovenu, Vēberu, Šūbertu, Šūmani, Brāmsu un citiem."
Pficnera operā Palestrīna, paša komponista vārdiem runājot, "viens no cēlākajiem itāļu meistariem – Palestrīna – piedzīvo pārvērtības". Opera ir brīvi balstīta vēlīnās renesanses komponista, polifonijas granda Džovanni Pjerluidži Palestrīnas (dzimis ap 1525. gadu, miris 1594. gadā) dzīves faktos, īpaši tiek izcelta viņa Missa Papae Marcelli radīšana. Pficners ir arī libreta autors.
Skats no Hansa Pficnera Palestrīnas iestudējuma Vīnes Valsts operā. Attēlā – tenors Mihaels Laurencs (kardināls Bernardo Novadžerio; no kreisās) un baritons Volfgangs Kohs (kardināls Karlo Borromeo). Foto – Mihaels Pens
Palestrīnas pirmizrāde ar lieliem panākumiem notika 1917. gadā Minhenes Prinča reģenta teātrī diriģenta Bruno Valtera vadībā. "Palestrīna ir mūsu laikmeta muzikālās jaunrades virsotne. Šajā darbā Pficnera poētiskais un muzikālais radošais spēks paceļas pāri romantismam – lai gan pēc būtības viņš ir romantiķis – līdz unikālai mākslas dimensijai, ko nevar ierobežot ar tādiem terminiem kā romantisms un klasicisms, drāma un liriskums. Tā ir dimensija, kurā cēls un tīrs cilvēcīgums ir atradis savu daiļrunīgo māksliniecisko izpausmi," teicis maestro Bruno Valters.
Palestrīna ir komponista slavenākais darbs, viņa daiļradē ir arī dziesmas, kamermūzika, simfoniskie opusi un kormūzika.
Iedvesmas noslēpums
Pficnera biogrāfe Sabīne Buša izrādes Palestrīna programmā raksta: "Pficners, kurš tik bieži ar neuzticību un nicinājumu raudzījās uz ārvalstīm un to mākslu, nespēja iegūt stabilu auditoriju ārpus sava kultūras loka – gluži pretēji Rihardam Vāgneram, kura dēļ daudzas tautas joprojām dodas svētceļojumā uz Baireitu, par spīti viņa skarbajiem izteikumiem par Itāliju, Franciju un jūdaismu. Interese par Palestrīnu saglabājas valstīs, kurās tiek runāts vācu valodā. Pficneru šeit nevar un nedrīkst ignorēt, lai gan viņš ir sarežģīts komponists un personība, kuru cilvēciski grūti kategorizēt. Palestrīnam ir garantēta sānu kapela mūzikas teātra katedrālē – šis darbs ir svarīgs posms starp Vāgnera Tanheizeru un Paula Hindemita Gleznotāju Matisu, tās ir operas, kuras vēsta par māksliniekiem un radītājiem. Palestrīna ir arī viena no nedaudzajām nopietnajām atbildēm uz Vāgnera fenomenu laikmetā, kas sākās pēc Baireitas meistara nāves. Pats Pficners ir pareģojis: "Man vienmēr būs grūti, bet es vienmēr būšu klāt"."
Palestrīnas galvenā tēma ir mākslinieka iedvesmas noslēpums. Par priekšnoteikumu tam Pficners uzskata iesakņošanos savā iekšējā pasaulē, kas krasi kontrastē ar ārējās realitātes burzmu un kņadu. Uz Tridentas koncila fona tiek stāstīta leģenda par renesanses ģēniju Palestrīnu, kurš radošā ekstāzē vienas nakts laikā rada šedevru, ar kuru no iznīcības izglābj polifoniskās mūzikas tradīciju.
Partitūrā Pficners apvieno renesanses mūzikas stilistiskos elementus ar paša pārstāvētā vēlīnā romantisma sasniegumiem. Formas ziņā Palestrīna ir triptihs: pirmajā un trešajā cēlienā mēs ieskatāmies Palestrīnas pasaulē, savukārt otrais cēliens atspoguļo ārējo pasauli, kas ar savu nervozitāti un konfliktiem ir naidīga pret ģēnija darbu.
Režisors un scenogrāfs Herberts Vernike uz skatuves ir iekārtojis lielu koncertzāli ar ērģelēm centrā. Viņš apzināti nevēlējās rādīt komponista šauro darbistabu, bet gan uzburt telpu, kurā tiek tematizēta pati mūzika. Uz skatuves redzamās koncertzāles baltais, zelta un bēšais dekoru tonis sabalsojas ar Vīnes Valsts operas ēkas interjeru. Šo telpu maina dažādi cilvēki, kuri to apdzīvo, sižetam attīstoties.
Palestrīnas lomā debitē jauneklīgais, enerģiskais amerikāņu tenors Maikls Spairss (dažreiz tiek dēvēts par baritenoru), kura repertuārs ir neiedomājami plašs – no bel canto līdz Vāgneram. Viņš ir patiesi izcils dziedātājs un aktieris, kurš uz skatuves ir ļoti dabisks – katru tēlu viņš veido, ieskatoties sevī. Viņa Palestrīna ir daudz jaunāks nekā titulvaronis, kuru sastopam libretā, bet savā tēlojumā un dziedājumā Maikls Spairss iejūtīgi un vispusīgi atklāj Palestrīnas radošā procesa drāmu.
Eņģeļu vizīte
Operas pirmais cēliens ir ļoti apjomīgs, tas ir tikpat ilgs kā Vāgnera Dievu mijkrēšļa un Parsifāla pirmais cēliens. Palestrīnas audzēknis Silla (mecosoprāns Patrīcija Nolca) ir pievērsies jaunajam mūzikas virzienam, kas nāk no Florences, un vēlas pamest savu skolotāju. Palestrīnas dēlam Igīno (soprāns Katrīna Cukovska) negribas dziedāt, viņš ir noraizējies par tēvu, kurš kopš sievas Lukrēcijas nāves vairs nekomponē un vecumdienās ir ļāvies melanholijai. Viņš ir vājš, vientuļš un noguris. Pie Palestrīnas ierodas viņa draugs kardināls Borromeo (baritons Volfgangs Kohs) ar pasūtījumu komponēt mesu. Tai vajadzētu pārliecināt pāvestu, ka polifonijas tradīcijas var apvienot ar dievišķā vārda skaidrību. Pretējā gadījumā ar koncila dekrētu polifoniskā mūzika dievkalpojumā tiks aizliegta. Palestrīna neuzskata sevi par spējīgu izpildīt kardināla prasību. Borromeo sadusmojas un pamet komponista mājokli.
Jau visai drīz Palestrīnu apciemo pagātnes mūzikas dižgari un mudina viņu uzrakstīt mesu. Dziļā izmisumā viņš paliek viens. Tad viņš dzird eņģeļu balsis, kuru vidū ir arī viņa sievas Lukrēcijas balss (mecosoprāns Monika Bohineca). It kā piespiedu kārtā Palestrīna pieraksta to, ko viņam diktē eņģeļi, – vienu lapu pēc otras. No rīta Igīno un Silla atrod guļošo meistaru. Igīno savāc nošu lapas: tā ir pabeigta mesa, ko Palestrīna sacerējis vienā naktī.
Komponists Palestrīna (tenors Maikls Spairss; no kreisās) un viņa dēls Igīno (soprāns Katrīna Cukovska). Foto – Mihaels Pens
Otrajā cēlienā tiek atainota koncila sēde. Pēc Borromeo pavēles Palestrīna tiek apcietināts. Dažādu politisko interešu sadursmes ainās netrūkst komisku fragmentu. Sēdē iestājas haoss, daži strīda dalībnieki tiek nošauti, izdzīvojušie tiek spīdzināti. Trešajā cēlienā Palestrīna atgriežas mājās pēc cietumsoda izciešanas. Viņš ir salauzts un atsvešinājies no visa apkārt notiekošā. Kļūst zināms, ka Palestrīnas mesa ir atstājusi dziļu iespaidu uz pāvestu un kardināliem. Pāvests Pijs IV (bass Ginters Groisbeks) personīgi apmeklē Palestrīnu, lai viņu godinātu. Palestrīnas dēls ir laimīgs, bet māceklis meistaru tomēr ir atstājis. Komponists apzinās, ka ir radījis savu mūža darbu, viņš diriģē neredzamu kori un apsēžas pie ērģelēm, mūzikai izgaistot bezgalībā.
Teātra izjūta
Pficnera opera ir tuva un mīļa maestro Kristiānam Tīlemanim, kopā ar orķestri, kori un solistiem viņš rada brīnumu. Šis vācu diriģents ir viena no spēcīgākajām autoritātēm mūzikas pasaulē, Palestrīna ir viņa saldais ēdiens, tāpat kā Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa mūzika. Iedvesmojot visus teātra spēkus, Kristiāns Tīlemanis panāk ne tikai tehnisko perfekciju, bet arī visaugstāko emocionālo līdzpārdzīvojumu.
"Tāpat kā Vāgneram un Rihardam Štrausam, arī Pficneram ir apbrīnojams talants veidot varoņu raksturu mūzikā," ir pārliecināts diriģents. "Ja jūs labi pārzināt Palestrīnu un uzmanīgi sekojat līdzi, jūs noteikti atklāsiet, ka tā ir ļoti melodiska opera. Ja jums nav šo detalizēto zināšanu – un tā tas bieži vien ir Pficnera darbu gadījumā –, mūzika dažiem var šķist sarežģīta. To pašu var teikt arī par vēlīnajām Štrausa kompozīcijām – piemēram, par operu Kapričo. Daudzas Palestrīnas epizodes uzreiz paliek atmiņā. Operas sākums, kurā dzirdam Palestrīnas dēlu Igīno, gandrīz vai liek dziedāt līdzi! Kardināla Borromeo ierašanās ir neticami aizraujoša! Aina, kurā Palestrīnu apmeklē pagātnes mūzikas meistari, ir brīnišķīga! Taču skatītājiem ir jāsaglabā uzmanība. Palestrīnu nevar klausīties pavirši, tā nav ne Karmena, ne Bohēma, pat ne Loengrīns," uzsver Kristiāns Tīlemanis.
"Manuprāt, Pficners harmoniski ir daudz pārāks par Rihardu Štrausu, izņemot tādas Štrausa operas kā Elektra un dažas Sievietes bez ēnas lapaspuses. Kopumā Pficnera mūzikas valoda ir daudz skarbāka, mazāk vieglprātīga. Tas ir saistīts arī ar viņa tēmu izvēli – viņš nekad nav izstāstījis mūzikā tādu stāstu kā, piemēram, Rožu kavalieris. Viņš nekad nav gājis šajā virzienā. Gan Pficneram, gan Štrausam kopīga ir dziļa teātra izjūta," savās domās dalās Palestrīnas diriģents.
Paliec neatkarīgs!
"Palestrīna ir spiests meklēt iedvesmu – šī tēma ir pārlaicīga un aktuāla. Galu galā, cik bieži politiķi cenšas izmantot māksliniekus! Palestrīnu vienmēr esmu uztvēris kā brīdinājumu: nedariet tā, neļaujieties politiķiem, palieciet neatkarīgi!" saka Kristiāns Tīlemanis. "Pieļauju, ka Pficners zināmā mērā identificējās ar Palestrīnu – mākslinieku, kurš cīnās, lai radītu izcilu darbu, – un uz skatuves radīja ideālu paša tēlu. Jaunībā Pficneru uzskatīja par ļoti daudzsološu, viņam paredzēja spožu nākotni – gluži kā Ēriham Volfgangam Korngoldam. Sākotnēji Pficneru cienīja pat vairāk nekā Rihardu Štrausu, kurš bija piecus gadus par viņu vecāks. Pficnera lieliskā pirmā opera Nabaga Heinrihs, kuras pirmizrāde notika 1895. gadā Maincā, atklāj patiesi izcila komponista talantu. Taču pēc Salomes un Rožu kavaliera pirmizrādes sacīkstes jau bija izšķīrušās par labu Štrausam. Turklāt Pficners nebija simpātisks cilvēks – pietiek paskatīties uz fotogrāfijām, kurās viņš ir redzams pie klavierēm, iegremdējies pārdomās. Viņš bija spītīgs savos uzskatos un ideālos. Atšķirībā no Štrausa viņš nebija gatavs neko palaist vaļā, viņa rakstītais bieži vien šķiet gandrīz diktatorisks. Dzirdēts, ka diriģenti no viņa baidījušies. Mēģinājumos komponists nemitīgi izteicis piezīmes: "Tas viss ir pārāk lēni, tas viss ir pārāk ātri… Tas nekam neder, un tas arī neder…" Štrauss šādos gadījumos bija daudz mierīgāks un pretimnākošāks," stāsta Kristiāns Tīlemanis.
Palestrīna ir opera par to, ka māksliniekam, kurš ir sasniedzis radošo briedumu, ir jāuzticas savam talantam, savam radošajam avotam – un viss izdosies. Protams, var paļauties arī uz eņģeļu ierašanos izšķirošajā brīdī – viņi ir ideāli līdzautori, kuri nepretendē uz autortiesībām.
Spēks un gaisma tenora Maikla Spairsa balsī aizkustinoši izceļ Palestrīnas rakstura īpašības. 2025. gada janvārī Vīnes Valsts operā Maikls Spairss debitēs vēl vienā sarežģītā partijā – tas būs dievs Bakhs Riharda Štrausa operā Ariadne Naksā, kurā diriģenta Kornēliusa Meistera vadībā viņš dziedās kopā ar Annu Ņetrebko, Keitu Lindsiju un Sāru Blānšu.
Dievi ceļo biznesa klasē
Dienu pirms Palestrīnas Vīnes Valsts operā klausījos Klaudio Monteverdi operu Ulisa atgriešanās dzimtenē – baroka meistardarbu ir iestudējuši režisori Josi Vīlers un Serdžo Morabito (pirmizrāde notika 2023. gada pavasarī). Šajā izrādē spēlē nevis Vīnes Valsts operas orķestris, bet vietējais senās mūzikas ansamblis Concentus Musicus Wien. Pie diriģenta pults – Stefans Gotfrīds.
Ulisu spēlē baritons Georgs Nīgls, viņa sievu Penelopi atveido alts Stefānija Meitlenda. Foto – Mihaels Pens
Pēc Homēra Odisejas motīviem veidotā opera sākas brīdī, kad Odisejs jeb Uliss atgriežas mājās no Trojas kara. "Komponists Klaudio Monteverdi un libretists Džakomo Badoaro operai ir izvēlējušies unikālu skatījumu uz tradicionālo varoņepu, kas vērš mūsu uzmanību uz cilvēka trauslumu. Protams, Homēra stāsts tiek paturēts prātā, taču būtiski, ka operā tas netiek vienkārši pārraidīts, bet gan pētīts, ņemot vērā tā pretrunas un sāpju potenciālu," skaidro režisori. "Mīts nav nepārtraukts pozitīvs jēdziens. Mēs joprojām dzīvojam mītiskajā laikā, kurā mūsu trauslums ir pakļauts iracionāliem spēkiem un varām. Savā teātra darbā cenšamies padarīt mītu caurskatāmu šodienas pieredzes kontekstā," piebilst izrādes autori.
Iestudējums ir moderns un daudzšķautņains. Martina Kipenbergera instalāciju iedvesmoto scenogrāfiju un kostīmus ir veidojusi slavenā māksliniece Anna Fībroka. Uz skatuves ir redzami dažādu priekšmetu un mēbeļu (galdu, krēslu, skapju) fragmenti. Centrālais elements ir Penelopes stelles, kurām ir multimediāla funkcija – uz tām ir vērojamas videomākslinieka Tobiasa Dušes projekcijas, kurās ir izmantotas mēmā kino pionieru brāļu Manaki filmu epizodes (viņi ir iemūžinājuši savu vecmāmiņu aušanas procesā). Šīs projekcijas vēsta par laika ritējumu un novecošanu un dokumentē sievietes lomu patriarhālā sabiedrībā. Citas projekcijas ir redzamas uz burām virs skatuves – tās uzņem tiešraides kamera, un tās simbolizē dievu skatījumu uz mirstīgo pasauli.
Dievi, kurus satiekam izrādē, ceļo biznesa klases sēdvietās. Viņi ir zaudējuši varu un cenšas to atgūt. "Uliss zināmā mērā tiek ļaunprātīgi izmantots šim projektam. Pozitīvā gaismā Ulisu var uztvert arī kā pētnieku, kurš ir pārkāpis savas dzimtenes robežas un devies nezināmā pasaulē. Taču galu galā dieviem izdodas atkal pakļaut mirstīgos savai varai. Tā ir parādība, ko mēs atkal piedzīvojam metaforiskā nozīmē, kad autokrātiskas sistēmas un spēki sakralizē paši sevi," norāda režisori Josi Vīlers un Serdžo Morabito.
Ulisu spēlē austriešu baritons Georgs Nīgls. Viņš ir viens no interesantākajiem dziedātājiem, kurš izpaužas klasiskajā un laikmetīgajā operā, kā arī kamermūzikā. Viss, ko dara šis mākslinieks – uz teātra un koncertzāles skatuves un ierakstu studijā –, ir uzmanības vērts. Georgam Nīglam ir gan īpaša gaumes izjūta, gan sava karjeras trajektorija. Teātrī viņš pilnībā atdod sevi lomai, tāpēc viņa iespējas šķiet neierobežotas. Ulisa dēlu Tēlemahu atveido izsmalcinātais liriskais tenors Sirils Dibuā. Titulvaroņa sievas Penelopes lomā meistarību demonstrē alts Stefānija Meitlenda, Minervas lomā fascinē mecosoprāns Izabela Siņorē. Mākslinieki pierāda, ka Monteverdi mūzikai ir attīrošs un dziedinošs efekts.
Palestrīna
Diriģents Kristiāns Tīlemanis, režisors Herberts Vernike
Vīnes Valsts operā 12. un 15. decembrī
wiener-staatsoper.at