Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Ainava ar sekunžu rādītāju

Fotogrāfijas leģenda Jozefs Koudelka – retais, kurš atļāvies nedievināt Anrī Kartjē-Bresonu, – savus darbus necieš komentēt

Atvaļinājums! Berlīne jūlija beigās sagaida ar 31 grāda tveici. Izpārdošanā nopērc pirmo linu kreklu, kas der un daudzmaz smuki izskatās (līdzpaņemtās drēbes no pavēsās Baltijas vasaras par biezu), un meties iekšā izstāžu zāļu un muzeju aplaimojoši vēsajā mierā. Fotogalerijas c/o Berlin "firmas" avīzes smagums rokās iedarbojas nomierinoši. Ja tiktu rīkots konkurss par saturīgāko bezmaksas avīzi, šis izdevums ar kuratoru un mākslas zinātnieku esejām un kvalitatīvi nodrukātām lielformāta fotogrāfijām bez balvas nepaliktu. Paijāju lielās lapas, smejos par savu eksaltāciju, bet, sakiet, ko gribat, papīrs un intelektuāls teksts bez emodžiem tomēr ir tik skaists.

 

Lūk, mana adrese

C/o Berlin līdz 10. septembrim skatāma Jozefa Koudelkas retrospektīvā izstāde Invasion. Exiles. Wall/Iebrukums. Trimdas. Mūris, kuru galerija rīko sadarbībā ar Nīderlandes Roterdamas fotomuzeju. Apmēram 120 fotogrāfiju – 1968. gada Prāgas notikumu liecības, eksistenciālas vientulības tvērumi Itālijā, Spānijā, Portugālē un jaunākie darbi, kas tapuši, Koudelkam no 2008. līdz 2012. gadam ceļojot caur Izraēlu un Palestīnu un dokumentējot starp abām teritorijām uzcelto 700 kilometru garo mūri. Septiņas reizes pa trim nedēļām. "Fotografēju no rīta līdz vakaram," atceras Koudelka. Šajā stāstā viņš ir apolitisks.

Fotogrāfa attieksmi izsaka uz mūra pamanītais grafiti: "Viena siena, divi cietumi."

XX gadsimta dzīvā fotogrāfijas leģenda Jozefs Koudelka, ilggadējs aģentūras Magnum Photos fotogrāfs, ir 79 gadus vecs un joprojām fotografē, turpinot noslīpēt savas grūti atdarināmās panorāmiskās ainavas līdz nevainojamībai. Savrups savdabis, viegli rokās nedodas un retajās intervijās visus jautājumus, kas mudina uz mazāko savas mākslas apceri, purina nost kā savvaļas zirgs sakas.

Internetā (bez norādīta izdevuma) migrē Tima Nouka 2007. gada intervija ar Koudelku, kas uzzīmē nedaudz ekscentrisku, bet patīkamu un atvērtu cilvēku. Draugi Koudelku raksturo kā labsirdīgu ģēniju un aukstasinīgu profesionāli, kurš drīzāk aizmigs uz darba galda nekā noīrēs viesnīcā istabu. Koudelkas mājas adrese oficiāli nav norādīta, un kontaktus viņš uztur ar faksa starpniecību. Žurnālistam Koudelka stundu pirms intervijas piezvana pats: "Šeit Jozefs Koudelka. Laipni lūdzam Prāgā. Lūk, mana adrese."

Vēsturnieks un fotogrāfijas teorētiķis Mišels Frizo salīdzina Koudelkas fotogrāfiju askētisko stilu ar paša fotogrāfa pieticīgo dzīvesveidu. Nekā lieka, sadzīvē un priekšmetos neiejūdzies. Koudelka žurnālistam stāsta, ka pēdējo divu gadu laikā esot nopircis tikai divus kreklus. "Tie ir viegli mazgājami un ātri žūst. Man līdzi ir tikai nepieciešamais – fotoaparāts, filmiņas un rezerves brilles." Čigāni pat esot domājuši, ka Koudelka ir nabadzīgāks par viņiem, jo gulējis ārpus viņu karavānām zem klajas debess.

 

Neiespējami iespējamais

Jozefs Koudelka ir dzimis 1938. gadā nelielā ciematā Morāvijā. Pirmās fotogrāfijas uzņēmis jau kā students 50. gados. 1961. gadā sāk aeronautikas inženiera karjeru un pievēršas savas daiļrades lielajai tēmai – čigāniem. Nepretendējot uz etnologa statusu, Koudelka ir dziļi izpētījis čigānu nomadisko dzīvi, centies saprast viņu dzīves izjūtu un radījis simboliskus identitātes portretus. Vīrietis un viņa zirgs. Poza liek domāt, ka viņiem abiem krūtīs ir kāds savienojošs citu acīm noslēpts magnēts. Čigānu izdaudzinātās brīvības alkas, protams, nav varējis ignorēt arī Koudelka, tomēr viņš neapstājas pie čigānu romantizēšanas un spēj ietiekties aiz ierastajām vizuālajām klišejām. Citās cikla fotogrāfijās ienāk kaut kas no Bosa – veci, bezzobaini, sadzērušies veči kā satrupējuši celmi. Tas nav ne naturālistiski, ne – poētiski. Joprojām neizdodas atrast precīzāko vārdu, ko īsti dara Koudelkas objektīvs, – atkailina, piesedz, bezkaislīgi liecina, ievaino, mierina? Reizēm šķiet, ka visi šie neiespējamie kontrasti sadzīvo vienā fotogrāfijā.

Jaunības periodā ievērību izpelnījušās Koudelkas Prāgā žurnālam Divaldo fotografētās teātra izrādes. Viņš staigājis pa skatuvi kā pa ielu, bet aktierus tas nemaz neesot traucējis. Attēli sanākuši īpaši – Koudelka pratis nofiksēt maģisko starpstāvokli starp aktieri – cilvēku un viņa lomu. 1970. gadā Koudelka kā politiskais bēglis atstāj Čehoslovākiju un drīz pēc tam pievienojas aģentūrai Magnum Photos. Sākumā dzīvo Londonā, pēc tam – Parīzē. Koudelka pirms izstādes Pompidū centrā šogad februārī teica: "Būt trimdā nozīmē pieņemt lēmumu atstāt savu zemi un nevēlēties tur nekad atgriezties. Katra trimda ir cits gadījums, atšķirīgs. Es vēlējos redzēt pasauli un fotografēt. Ceļoju jau 45 gadus. Nevienā vietā neesmu uzkavējies ilgāk par trim mēnešiem. Kad pieņēmu lēmumu neatgriezties, zināju, ka gribu attīstīt savu redzējumu, kāds man nebūtu iespējams Čehoslovākijā."

Tomēr pēc 40 Francijā un Londonā nodzīvotajiem gadiem fotogrāfs ir atgriezies Čehoslovākijā un laiku pavada starp Prāgu un Franciju. 1975. gadā iznāca viņa pirmā fotogrāmata Čigāni. Kopš 1986. gada Koudelka strādā ar panorāmisko kameru un fotogrāfijas ir apkopojis grāmatā Haoss (1999). Koudelkam iznācis vairāk nekā 12 fotogrāmatu, jaunākā – Invasion Prague 1968. Viņš saņēmis nozīmīgas balvas, rīkojis retrospekcijas Parīzē, Londonā, Amsterdamā, Tokijā un nu arī Berlīnē. Šo gan nevar saukt par "vērienīgu retrospekciju", bet iespaidu pietiek tik un tā.

 

Prāgas fotogrāfs

Lielāko atpazīstamību Jozefs Koudelka ir iemantojis ar unikālajiem kadriem, kuros viņš 1968. gadā fiksējis padomju iebrukumu Prāgā. Daudzi rakursi ir kļuvuši emblemātiski, pat nezinot autoru. Baidoties no iespējamām represijām, Koudelka fotogrāfijas parakstīja ar PP (Prague Photographer). Prāgas notikumi Koudelku vienā mirklī ierāva vēsturisko notikumu epicentrā un vienā mirklī padarīja par vienu no izcilākajiem fotožurnālistiem. 1969. gadā fotogrāfijas slepus izveda no valsts, un tās nokļuva pie Elita Ērvina, tolaik Magnum Photos šefa. Koudelkas uzņēmumi tika publicēti visās lielākajās pasaules avīzēs.

"Tajā dienā es atgriezos no Rumānijas, kur fotografēju čigānus, un mana draudzene man vairākas reizes zvanīja, lai paziņotu, ka pilsētā ir iebrukuši krievi. Es atvēru logu un dzirdēju, ka ik pa divām minūtēm pārlido lidmašīnas. Sapratu, ka notiek kas grandiozs. Man paveicās, jo bija vēl palikusi filmiņa, es izgāju uz ielas un sāku fotografēt visu, kas notika apkārt, – tankus, karavīrus. Cilvēki teica, ka esmu sajucis prātā, jo krievi šaujot uz visiem, kuriem rokās ir fotoaparāts, bet es stāvēju pie tankiem! (..) Taču galvenais nav drosme, es jutu nepieciešamību fotografēt notiekošo," intervijā Timam Noukam atceras pats Koudelka. Tās ir satriecošas fotogrāfijas. Savā īpatnējā stilā miksējot tuvplānus un panorāmiskumu, Koudelka, šķiet, ir nofotografējis gan katru atsevišķu cilvēku, gan tautas lepno pretošanās garu kopumā. Kādas jaunas sievietes tuvplāns, fonā – iedzīvotāji māju logos, kuru neskaidri redzamajās sejās nojaušams gluži majestātisks izmisums un spīts. Aizkustina, ka tie nav tikai muskuļoti studenti, kas mēģina apturēt tankus. Ielās, šķiet, tiešām ir visa tauta, apturēta visparastākajā ikdienā. No skata – panaivi, tikai ar kailo dzīvību un ikdienas sadzīves priekšmetiem "bruņojušies" Prāgas iedzīvotāji. Sievietes ar tīkliņiem, bērnu ratiņiem, kādai mammai pie rokas maza meitenīte ar lelli rokās. Sejās – neiedomājama emociju gūzma. Tikai ne bailes. Īpaši atmiņā paliek kāds pavecs vīrietis uzvalkā ar brillēm, kurš atvēzējies sitienam tankam. Vienā rokā – portfelis, otrā – bruģakmens. Vēl sekunde, un portfelis būs pakļāvies gravitācijai un nokritis vīram pie sāniem dabiskā veidā. Bet Koudelkas nofiksētajā sekundē tas tik dīvaini "karājas" starp debesīm un zemi, ka pasludinu to par savu Prāgas cikla favorītbildi. No eņģēm izkritis laiks un… arī portfelis.

 

Madonnai aukstas rokas

Visvairāk uzrunā izstādes sadaļa Exiles. Skumji, spēcīgi un skaisti. Politiskā bēgļa trimdas sajūtas te ir sašķīdušas mazos mikrosižetos. Eksistenciāli skaudra vienatne uzvējo pat no klusajām dabām un abstrakti ģeometriskām kompozīcijām. Galds ar dažiem traukiem, pie kura vairs nesēž cilvēki. Elektrības vadu kompozīcija smiltīs, paralēlas svītras, kas nekad nesatiksies. Trimdinieka izjūtas šeit piemīt gan zīdainītim ratos, kurš skatās kādas sievietes pakausī (Kuļešova efekta inerce liek domāt, ka mātes), nespējot saāķēt skatienu, gan vecam vīram, kurš iet pa kaut kādu, šķiet, bezgalīgu tuneli. Kāds puika, pēc izskata ļoti līdzīgs tam Bresona līdz ausīm smaidīgajam puikam, kurš padusē iespiedis milzīgu vīna pudeli, nošķīries no pieaugušo ceremonijas, pūlas ierāpties klēpī un apķerties ap kaklu Madonnas skulptūrai. Izskatās, ka viņa zēnu grūž ārā no klēpja. Pieļauju, ka var rasties iespaids, ka mēģinu sentimentalizēt Koudelku, tāpēc jāuzsver, ka viņa fotogrāfijas nav sentimentālas vai tendenciozi didaktiskas. Cikls kopumā atgādina Antonioni un Lorkas mākslas telpas miksējumu. Griezīga vientulība un saules gaisma, no kuras nav iespējams paslēpties. Ēnas izskatās draudīgas, asām malām kā naži. Tieši Exiles ciklā labāk var izprast, kāpēc Jozefs Koudelka un Anrī Kartjē-Bresons nebija domubiedri. Dziļi poētiski ir gan viena, gan otra fotogrāfa attēli, bet tas ir absolūti atšķirīgs poētisms. Koudelkam nav raksturīgs ne mazākais impresionistisko gaismēnu ņirbu vai japāniskais ēnas cildinājums. Priekšplānā – gaismēnu ekspresija un trauksmainība.

Intervijā Timam Noukam Koudelka stāsta: "Bresonu es satiku 1971. gadā. Es neklausījos viņa padomos par fotogrāfiju, savukārt viņš neieredzēja manas panorāmas. Es faktiski biju vienīgais cilvēks, kurš viņam teica, ko domāja. Viņš teica, ka uzskata mani par savu jaunāko brāli. Mēs strīdējāmies, bet palikām brāļi." Ironiski, ka 1991. gadā Koudelka apbalvots ar Bresona balvu.

Plašāk: https://www.co-berlin.org.

Metro pietura Zoodārzs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devusies ainavu arhitekte Gundega Lināre

Pirmdien, 4. novembrī, mūžībā devusies profesijas māte, vēstnese un skolotāja - ainavu arhitekte Gundega Lināre (18.07.1944.-04.11.2024.), ar dziļām skumjām vēsta Latvijas Ainavu arhitektu aso...

Kim? rezidences balvu iegūst Karlīna Mežecka

Kim? rezidences balvu 2025 ieguvusi jaunā māksliniece Karlīna Mežecka, kura 2025. gada rudenī dosies uz Ņujorku un pavadīs divus mēnešus prestižajā ISCP (Starptautisko darbnīcu un kuratoru pro...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja