Ar pilnu atbildību saku: Dziesmu un
deju svētki ir viens no ļoti būtiskiem pamatiem mūsu valsts
pastāvēšanai, jo kopā, svētkos,
mēs piedzīvojam ideālo Latviju,
– šīs nedēļas sarunā ar SestDienu
saka deju ansambļa Daiļrade
vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.
14. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļāva zīmēt dažādus
jaunās valdības veidošanas scenārijus, dažiem to
paredzot samērā ātru un vienkāršu, citiem – taisni
otrādi, norādot uz daudziem klupšanas akmeņiem, kas politiskajiem spēkiem jāpārvar, lai varētu vienoties pat par lielajām
lietām, kur nu vēl sīkākām detaļām un visu kārotajiem krēsliem...
Aizvadītajā nedēļā vējš jau paguvis noplēst gandrīz visu zelta rudeni, atkal uz visiem laikiem aizgājuši lieli cilvēki, gaisā vēl jūtamo siltumu lēnām pārņem tuvās ziemas vēsums. Valdība Latvijā joprojām nav izveidota, Ukrainā turpinās karš, kura attīstība grūti prognozējama, turklāt nestabilitāte vērojama arī citās valstīs, kur Krievijas "pirksts" tā vai citādi jūtams.
"Pavisam īsi – man viss ir labi," – tādu ziņu no drauga Kijivā saņēmu pirmdienas rītā, vēl tikai lēni dzerot pirmo kafiju un pieslēdzoties darba nedēļai. Nodomāju – tas saistībā ar jau iepriekšējās dienas ziņām par bumbošanu citviet Ukrainā, līdz sapratu – nē, tas par Kijivas centru, kurš vēl pirms neilga laika šķita salīdzinoši drošs (protams, cik nu vispār drošs patlaban jebkas var būt valstī, kura jau astoto mēnesi turas pretī Krievijas agresīvajam iebrukumam).
Leduslāči un pingvīni, zaķīši un vēl citi zvēri – kas tik viss netika piesaukts pēcvēlēšanu emocijās! Laikam jau neviens Saeimas sasaukums bez saviem zvēru jokiem iztikt nespēj, un arī jaunais, četrpadsmitais pēc kārtas, nav izņēmums, kaut nav paguvis pat vēl nomainīt iepriekšējo. Arī sen par mītisku satikšanās vietu urbānajās leģendās kļuvušais zoodārzs kaut kur pavīdēja – jācer, tas gan šoreiz tiks apiets.
Oktobra sākums nenovēršami tuvojas, un politiķi nu
jau ir burtiski visur: uz ielas, pie sienas, pasta kastītēs
un ekrānos... Šajās pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām
var vērot, tā teikt, pilnu spektru politikas instrumentu darbībā – no tiešām reklāmām, karstām debatēm un komentāriem par dažādiem svarīgiem jautājumiem līdz slēptiem
dzēlieniem konkurentiem un mediju rīkotiem šoviem ar izklaidējošu noti. Kad ir par daudz?
Kad es piedzimu, Elizabete Otrā jau četrus gadus
bija Apvienotās Karalistes karaliene. Tātad manā
mūžā citas Anglijas karalienes nav bijis. 1952.
gadā, kad pēc tēva, karaļa Džordža VI nāves,
viņa kļuva par karalieni, Padomju Savienībā vēl
valdīja Staļins, bet Lielbritānijā viņa bijušais
sabiedrotais Čērčils.
Šad tad satiekoties pandēmijas laika izkaisītajos, saraustīti neregulārajos notikumos, kinoļaudis lielākoties rādīja drūmas sejas un nepavisam nebija noskaņoti optimistiski. Taču šis rudens un viss nākamais pusgads ir patiess iemesls smaidīt – uz lielajiem ekrāniem gaidāmas veselu divdesmit filmu pirmizrādes, tostarp beidzot savu skatītāju Latvijā, jācer, varēs sastapt arī vīrusa trakuma laikā vairākkārt atliktu pirmizrāžu veidotāji.
Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas
traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc
30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt
labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību
gads atkal sākas.
Zili mirgojošu policijas gaismu pavadībā šonedēļ sākās pēdējā laikā visādi dēvētā pieminekļa demontāža Pārdaugavā. Jāatzīst, pati to negaidīju, taču līdz ar ziņu, ka tā tiešām notiek, pārņēma tāda kā atvieglojuma sajūta – it kā līdz galam neapzināts smagums būtu mācis visu šo laiku. Tā teikt, it kā jau man personīgi no tā nekas nemainās... tomēr tagad kaut kā brīvāk elpot.