Kāds ir jūsu kopsavilkums, cik stabili ir Jaunās Vienotības (JV) ieguvumi pēc izspēles ar "sava" prezidenta ievēlēšanu, kas laikam jau plānoti noveda pie sava premjera zaudēšanas un tagad jauna nominēšanas?
Summa summarum [no latīņu valodas – summu summa jeb svarīgs ir galarezultāts]. Vienmēr ir kaut kāds solis pa labi, pa kreisi, kāda neveiklība, bet summa summarum, es domāju, Jaunajai Vienotībai diezgan laba šī kombinācija izdevās. Vairāku iemeslu dēļ. Manuprāt, viņi tīri labi saprata, ka Krišjānis Kariņš varbūt nav tā īstā kārts, uz kuru partijai likt visus nākamos četrus gadus. Un es domāju, ka viņš pats tāpat domāja. Tāpēc tā visa izspēle ar Edgara Rinkēviča ievēlēšanu par prezidentu un ar Kariņa atkāpšanos no premjera amata vairāk vai mazāk ir pareiza, izņemot varbūt paša Kariņa nedaudz muļķīgo uzvedību tajā brīdī, kad viņš sāka koķetēt, ka «es neatkāpjos, bet veidošu jaunu valdību», – nu tā bija pilnīga putra pat no Satversmes viedokļa, ko arī Rinkēvičs norādīja, ka tā nevar.
Protams, pati par sevi tā situācija ir paradoksāla, jo tādās Rietumu demokrātiskās valstīs, kur ir partiju koalīcijas, parasti valdība krīt kādā gadījumā? Ja viens no koalīcijas partneriem pārtrauc atbalstu Ministru prezidentam. Šinī gadījumā tas paradokss bija tāds, ka visi trīs koalīcijas partneri jau turpināja atbalstīt premjeru un to valdību, bet premjeram pašam vairs nepatika koalīcijas partneri. Tā tāda diezgan paradoksāla situācija, parasti jau tā nenotiek, bet šajā gadījumā tā sanāca. Nu veiksmīgā kārtā tas ir noslēdzies, un, protams, interesanti, kas būs priekšā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 29. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!