Gāzi – pa tiešo lielākajam patērētājam

Ministru prezidents šajās dienās vēstīja, ka ilgtermiņa prioritāte ir klimata politika. Tas ietver gan racionālāku, taupīgāku energoresursu izmantošanu, gan arī tādu energoresursu izmantošanu, kas pie mums saistās ar OIK skandālu. Veidojas pretruna?

Jā, bet šobrīd gan var teikt, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm Eiropas Savienībā.

Dabisko apstākļu dēļ.

Vēsturiskā mantojuma dēļ. Latviju vēsturiski bijis plānots nodrošināt ar elektroenerģiju, ko ražo hidroelektrostacijās. Lietuvā bija atomelektrostacija, Igaunijā – degslānekļa elektrostacijas. Šobrīd varam teikt, ka esam saņēmuši labāko mantojumu, kāds vien iespējams. Lietuvā atomelektrostacijas vairs nav, tur izveidojies ļoti liels patēriņa deficīts, ko, protams, spēj nodrošināt starpsavienojums ar Zviedriju kaut kādā ziņā un elektroenerģijas imports no Krievijas un arī Baltkrievijas, ar ko gan sadarbību šajā ziņā ir politiski izlemts pārtraukt Astravjecas atomelektrostacijas dēļ.

Savukārt Igaunija saskārusies ar problēmām, ka degslānekļa izmantošana tomēr ir viens no vidi piesārņojošākajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem, un, augot maksai par CO2, degslānekļa izmantošana elektroenerģijas ražošanai kļūst arvien dārgāka un sarežģītāka.

Latvija uz tā fona pat ar savām gāzes elektrostacijām izskatās ļoti zaļa, videi draudzīga, energoefektīva.

Un OIK mantojums?

Te ir viens aspekts, kas jāņem vērā – lēmumiem, kas bija iepriekš pieņemti par elektroenerģijas ražošanas subsidēšanu no OIK jeb obligātās iepirkuma komponentes, būtu jābūt ilgtspējīgiem. Mēs nevaram vienā dienā visam pārvilkt pāri svītru, pateikt, ka tie mums vairs nav vajadzīgi.

Politiķi to solīja. OIK maksātāji būtu priecīgi.

Bet ir jāspēj rast arī mehānismu, kā saglabāt ģenerāciju pēc tam, kad viņi iziet no obligātā iepirkuma. Un tad tikai domāt par jaunām jaudām. Jo diez vai mēs gribētu, ka Latvijā būtu pamestas vecās hidroelektrostacijas, – ja nebūs līdzekļu, diez vai kāds tās aiz sevis sakārtos. Tagad tur ir darba vietas, bet vēlāk var būt gruveši. Tāpat ar vēja elektrostacijām. Šobrīd vēja elektrostaciju Latvijā nav daudz, kaut vai salīdzinot ar Lietuvu vai Igauniju. Lietuvā uzstādīti apmēram 540 megavati, Igaunijā – 311 megavati, kamēr Latvijā ir 66 megavati. Veidojot neilgstpējīgu politiku šajā jomā, var tiešām panākt, ka pēc obligātā iepirkuma atcelšanas liela daļa vēja vai hidroelektrostaciju var palikt kā tādi rēgi Latvijas ainavā.

Šobrīd tā situācija veidojas tāda, ka, īstenojot pieņemtos lēmumus, mēs nevis virzāmies uz daudz efektīvāka, zaļāka, ilgtspējīgāka energoresursu īpatsvara palielināšanu, bet tieši otrādi – atejam no tā, padarām daudz ierobežotāku iespēju nākotnē veikt investīcijas enerģētikā.

Bet ir taču redzama investoru interese būvēt ievērojama apjoma vēja parkus.

Interese ir, bet līdz iniciatīvas materializēšanās sākumam ir ļoti daudz dažādu posmu, kas jāiziet un kur arī labas iniciatīvas var nobremzēties dažādu nostāju, attieksmes dēļ. Labi, ka vispār ir ieceres, bet, ja skatāmies konkrēti uz sausiem faktiem, tad divas pēdējās vēja elektrostacijas, kuras nodotas ekspluatācijā, ir Ventspilī 2012. gadā un pie Liepājas 2015. gadā.