Vēl pērn viņš kāpis kalnos Kaukāzā. Tā pagājusi visa dzīve - ik vasaru uz vairākiem mēnešiem pazūdot kalnos. Tagad Pētera ikdiena saplānota starp apjomīgajiem darba pienākumiem. Viņš trenē jaunos alpīnistus, pats izglītojas semināros. «Visu mūžu ir jāmācās,» uzskata Pēteris Kūlis, alpīnistu aprindās cienīts par sirsnību un izpalīdzību, slavēts par pankūku cepšanu un plova vārīšanu kalnos, apbrīnots par tehnisko meistarību, pirmais Latvijā apbalvots ar godpilno Sniega leoparda titulu. Kalniem viņš ziedojis 52 gadus. Pensionēties negrasās un, iespējams, kalnos kāps arī šajā vasarā.
Viss Kaukāzs zem manis
Sniega leopardu Pēteris nopelnījis ar uzkāpšanu Ļeņina, Koržeņevskas, Komunisma, Hantengri smailē. Pieveicis Uzvaras smaili. Kopā ar Teodora Ķirša grupu Himalajos aizgājis līdz Daulagiri virsotnes korei gandrīz 8000 metru augstumā. Iekarojis apmēram 400 virsotnes, desmit no tām - 6. (augstākās) kategorijas. Pirms gadiem desmit gan lēmis - «mans laiks ir pagājis» un vairs nekāpj augstāk par 3. kategorijas kalniem. «Tagad braucu uz kalniem, lai sev pateiktu, ka varu to izdarīt. Vēl joprojām. Jo kalnos sevi fiziski pārbaudu diezgan spēcīgi. Morāle man laba, par to es neuztraucos... Atgriežos un jūtos - o, vēl esmu dzīvotājs!» iemirdzas Pētera acis. Viņš nav no tiem, kas sēdēs mājās un vaimanās par problēmām. «Protams, man ir problēmas, bet kalnos tās pazūd. Tad vairs nekas cits neeksistē.» Kalnos kāpšana ir ietekmējusi veselību. «Kājas ir čupā, ceļi čupā. Kalnos esmu kritis. Zibens reiz tā iespēra, ka zaudēju samaņu. Tajā brīdī tieši pie kores biju. Aizlidoju. Kamēr kritu, salauzu plecus, salauzu rokas. Labi, ka biju piesējies. Kad nācu pie samaņas, atveru acis, skatos - o, johaidī! - viss Kaukāzs zem manis... Kalnos izslimoju plaušu karsoni, arī tas atstājis sekas. Bet es nesūdzos,» stingri nosaka Pēteris. Dakteris viņam teicis: «Kūl, zīmi, ka drīkstat kāpt kalnos, jums nedošu.» «Bet es atbildu: «Da-a-akter, nav problēmu. Aiziešu pie cita daktera, dabūšu...» nosmej alpīnists.
Bērnu un jauniešu centrā Daugmale viņš vada Kalnu skolu, alpīnismu māca kompjūterbērniem, tā viņš sauc jauno paaudzi. Vasarā kopā ar viņiem dodas uz Kaukāzu, iziet piecas virsotnes. Pēterim patīkot strādāt ar jauniešiem, vien treneris sašutis, ka jaunie neprot gatavot ēst: «Aizbraucam kalnos, ir pārtika, prīmuss, ugunskurs. Bet viņi pat tēju neprot uzvārīt! Uztaisa tādu putru, ar kuru var akmeņus līmēt. Vai izvelk Rollton paciņas! Kad tās ieraugu, esmu ar mieru trīs dienas neēst un pasūtīt viņus ļoti tālu.» Pēteris cer - pat ja alpīnisms nebūs viss dzīves aicinājums, pabeidzot Kalnu skolu, šie jaunieši zinās, ka bez kompjūtera te, ārpusē, ir vēl kaut kas skaists. «Vai pa Latviju ceļos vai pa Tatriem kā tūristi staigās, dzirkstele būs iededzināta.»
Darbs sagādā baudu
Pašam Pēterim kalnos kāpšana ir dzīvesveids. Taujāts, kā tas viss sācies, par studiju gadiem, Pēteris brīdina: «Studēju 17 gadus, lai jūs tas nepārsteidz. Nebija laika mācīties. Kalnos jābrauc bija tad, kad sākās sesija. Laimīgs gadījums, ja varēju nokārtot pirmo eksāmenu, pēc tam sūtīju dekānam vēstules, lai pagarina sesiju. Pagarināja. Atbraucu mājās, bet nebija laika mācīties, bija jātrenējas. Mani meta ārā, ņēma atpakaļ... Tā muļļājos. Beigās tas apnika un augstskolu pabeidzu.» Bet kalnos kāpt sācis, nejaušības vadīts, - izlasījis sludinājumu pie ziņojuma dēļa, ka komplektē topošo alpīnistu grupiņu. «Mums bija ļoti patīkama kompānija - visi jauni cilvēki, kam jūra līdz ceļiem,» atceras Pēteris. Kalni ievilkuši ar romantiku, ar ugunskuru, ar bardu dziesmām. Pēc trim, četriem gadiem tā transformējusies sportiskā azartā.
Zinātnieka karjerai Pēteris tolaik atmetis ar roku: «Teicu - nē, tas nav mans hobijs. Es tomēr esmu reāls, nevaru darboties ar lietām, kas noderēs varbūt pēc 100 gadiem.» Profesionālo karjeru Pēteris veidojis kā inženieris un savā profesijā strādā joprojām, bet alpīnisma tehnikas prasmes izmanto arī Rīgā, nomainot baznīcu gaiļus un zvanus, remontējot torņus. Vēl pirms pāris gadiem, atceras Pēteris, bijusi jocīga sajūta: «Mainījām Pētergaili. Bijām divi, es - septiņdesmitgadnieks, otrs - divdesmitgadnieks. Starp mums 50 gadi... Tas ir darbs, kas sagādā kolosālu baudu. Skaists darbs.»
Pasakas nelasa
Neko nedarīt - tas nav Pētera dabā. Arī aiziet pensijā nevar. «Tas mani nonāvēs! Jā, varbūt nogurstu ātrāk, jo slodze man liela. Bet tagad tas, ko varu darīt, ir dzīves garumā uzkrātais. Pat smadzenes tagad strādā citādi - mērķtiecīgāk, skaidrāk. Kad citi sūdzas par problēmām, šķiet - tās ir tik sīkas, salīdzinot ar tām, ar kurām saskaros kalnos.» Pēteris nesaka, ka kalnos cīnās starp dzīvību un nāvi, bet tā ir kaut kur blakus. «Tai līnijai pieejam ļoti tuvu. Un, kad izejam, saprotu, ka atkal esmu pavirzījis to tālāk. Kalni ir mainījuši domāšanu - neuztraukties, riskantās situācijās saglabāt mieru. Bet te cilvēki satraucas par sīkumiem!» Augstkalnos jācīnās par katru soli. Pamatnosacījums: ja gribēsi - uzkāpsi, ja negribēsi - neuzkāpsi. «Ja būs vēlme, tiksi pāri nevarēšanas robežai. Ja nevari paiet - noskaiti 10 soļus: viens, divi, trīs... Deviņi, deviņi, deviņi... Desmit! Un sabrūc.» Nonākot ekstrēmos apstākļos, atklājas cilvēka būtība.
Vai Pēterim ir vēl kādi hobiji? «Patīk slēpot. Grāmatas palasīt, bet man patīk reālas grāmatas, reāli cilvēki, kuri ar sevi riskējuši un kaut ko paveikuši. Mocījušies, cīnījušies, sevi uzvarējuši. Fantastika un latviešu tautas pasakas nekad nav bijusi mīļākā literatūra,» atzīst Pēteris.