Ar motosportu nodarbojos jau no četru gadu vecuma. Tētis brauca šosejā, bet man bija iedots mazs elektromocītis, lai varu braukāties pa boksiem. Tur arī saņēmu piedāvājumu piedalīties sacensībās un debitēju mazmoto šosejā, pēc tam pārgāju uz supermoto. Septiņos gados kādā supermoto treniņā pie mums pienāca Biķernieku trases darbinieks Dmitrijs, pastāstīja, ka tepat notiek spīdveja treniņi, un piedāvāja pamēģināt. Mums tas ļoti iepatikās. Mans treneris šobrīd ir tētis, abi kopā mācāmies. Viņš arī pērk un būvē man motociklus.
Pašlaik, sestajā klasē, man vēl nav daudz stundu, bet uztraucos, ka vecākās klasēs var nākties sporta dēļ kavēt stundas. Šobrīd man ar motociklu ir divi treniņi nedēļā, tāpat mājās trenējos fiziski un eju arī kikboksā, kur jau drīz piedalīšos sacensībās. Ja skatos kādas filmas, tās allaž ir par cīņām.
Daudzi mani draugi un klasesbiedri nemaz nezina, ka nodarbojos ar spīdveju, bet, kad izstāstu, viņiem liekas, ka šis ir foršs sporta veids. Mana stiprākā īpašība ir spēja ātri pielāgoties trekiem. Katrs treks ir pilnīgi atšķirīgs, ja pirms sacensībām iespējams aizvadīt tikai vienu treniņu, varu ātri pielāgoties un ļoti labi nobraukt. Spīdvejā grūtākais ir starts un pirmais līkums, kad visi atrodas blakus un ir maz vietas. Starts ir ļoti svarīgs. Pirms katrām sacensībām uztraucos, man ir bail nokrist, bet pie starta līnijas nekādu domu vairs nav, tikai par braukšanu.
Labam spīdvejistam nepieciešama spītība un bezbailība, jo braucam ar motocikliem bez bremzēm un ļoti ātri. Uz moča jābūt elastīgam un kustīgam, ja vienkārši sēdēsi, nevarēsi neko izdarīt. Kad vēl braucu supermoto, kļuvu gan par Latvijas, gan Lietuvas, gan Igaunijas čempionu, esmu arī Latvijas čempions spīdvejā un šogad izcīnīju otro vietu Eiropas čempionātā ar 125 kubikcentimetru moci. Kā pirmais no Latvijas braucu GP4 pasaules čempionātā (190 cm³) un ieguvu devīto vietu. Tur bija ļoti stipri konkurenti no visas pasaules, uzvarēja amerikānis, bet es biju jaunākais dalībnieks, turklāt ikdienā nebraucu ar 190 cm³ moci.
No nākamās sezonas daudz trenēsimies ar 500 cm³ motociklu, kas palīdzēs uzlabot fizisko sagatavotību, bet sacensības pārsvarā aizvadīsim ar 125 un 190 cm³ motocikliem. Uz Latvijas spīdveja galvaspilsētu Daugavpili nebraucam bieži – tikai uz sacensībām un dažreiz patrenēties, jo tur ir ļoti stipri čaļi. Rīgas treks ir mazs, šaurs, bet ļoti viegli izbraucams un man patīk. Daugavpils trekā vajag daudz spēka, tur ir īpašs segums, kas liek līst ārā no moča, lai tevi neienestu bortā.
Nākamgad gribētu uzvarēt Eiropas čempionātā 125 cm³ klasē, kas, visticamāk, notiks Rīgā, un tikt uz pjedestāla GP4. Vēlos kļūt par profesionālu braucēju, nākotnē iekļūt labā klubā un nostāties uz starta kopā ar Andžeju Ļebedevu. Viņa sacensības ģimenē vienmēr skatāmies, fanojam. Tomēr mans elks ir šī gada otrās vietas ieguvējs GP2 seriālā Nazars Parņickis. Ļoti tehnisks, labs braucējs, viņam ir tikai 17 gadu un tādam vecumam rāda ļoti labu sniegumu. Grand Prix posmā Rīgā šogad nofotografējāmies kopā. Ārpus spīdveja man patīk ar draugiem spēlēt futbolu, ziemā slēpot, ko gan nesanāk darīt bieži, braukt ar ragavām, vasarā, protams, peldēt un brīvajā laikā spēlēt datorspēles.