"Nesen atradu vietu Cēsīs, no kuras var redzēt Zilokalnu, vienu no Latvijas raganu sabata vietām. Jau 1600. gados tas minēts raganu prāvu protokolos, par raganām apsūdzētajām sievietēm atzīstoties, ka, ķermenim guļot gultā, to dvēseles lidojušas uz sabatu Zilākalnā," pa ceļam uz Cīrulīšu dabas taku stāsta cēsnieks, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks (Dr. philol.) Sandis Laime. Aptuveni 15 gadu pētījis ar raganu būšanām saistītos folkloras materiālus, viņš pieņem, ka, visticamāk, Valmieras puses Zilākalna nosaukums nav latviskas cilmes. XVII gs., kad te notikušas raganu prāvas un Vidzeme bijusi Zviedrijas sastāvā, par galveno raganu sabatu vietu arī Zviedrijā uzskatīja Blokullu jeb, burtiski tulkojot, "Zilokalnu". Diez vai vienādi nosaukumi būtu nejaušība.
Nupat Sandis izdevis bilingvālu 700 lpp. biezu grāmatu Raganas, ar ko tiek aizsākta jauna grāmatu sērija Latviešu teiku tipu un motīvu rādītājs. LU institūtā viņš vada Latviešu folkloras krātuves digitālo arhīvu un ir lepns, ka šogad augustā pabeiguši skenēt vēsturisko manuskriptu arhīvu – desmit gadu laikā digitalizēts vairāk nekā miljons manuskriptu lapu, kurās reģistrēti vairāk nekā trīs miljoni folkloras tekstu. Bet brīvajā laikā Sandis ir absolūts dabas cilvēks ar sapni izveidot Cēsu dabas datu karti. "Ja mani kas ieinteresē, aizrauj, es to gribu izpētīt visos sīkumos. Tāds man raksturs," teic zinātnieks.
Eniņš izceļ no vagas
Sandis esot "totāls cēsnieks", viņa senči "pa uzvārda līniju" dzīvojuši Cēsu apkaimē jau vismaz kopš 1700. gadiem, savukārt no vecāsmātes puses ciltskoks iesniedzas pat zviedru laikos. Sandim jau bērnībā paticis ložņāt pa šīs puses alām. "Guntis Eniņš 1980. gados žurnālā Lauku Dzīve rakstīja par alām. Ome šo žurnālu abonēja, rakstus par alām griezu ārā un krāju. Reiz uzdūros Eniņa rakstam par klinšu zīmēm. Tepat ap Cēsīm tās maģiskās zīmes klintīs ir atrodamas," stāsta Sandis: "Vispār mana pirmā bērnības interese bija saistīta ar arheoloģiju. Vecvecāki dzīvoja lauku mājās Priekuļu pagastā. Kaimiņos kādā ziemā bija sabrukusi kūts, mantas palikušas iekšā, tā tas bija stāvējis gadu desmitiem. Es tajā vietā bērnībā veicu savus arheoloģiskos izrakumus, atradu tur pat sudraba dakšiņas." Šī aizraušanās kā bērnam bijusi primārā, aiz tās – ložņāšana pa alām. Alu strautos reizēm arī bruņuzivju fosilijas atradis, skolas gados jau savācis paprāvu kolekciju.
"Klinšu zīmju vietas tajos laikos tika turētas slepenībā. Dažas no šīm vietām es biju atradis pats. Sāku rakstīt Guntim Eniņam garas vēstules, jo gribēju no viņa uzzināt, kur atrodas pārējās zīmju klintis. Visu uzreiz man, protams, neatklāja, katrā atbildes vēstulē – pa vienai. Reiz vasarā ciemojos pie mammas māsīcas Siguldas pusē, mani bija pielikuši pie darba biešu vagā. Redzu – pie lauka piebrauc mašīna vai divas, izkāpj kalsns vīrs un nāk man klāt. Tas taču Guntis Eniņš! Viņš no mammas bija noskaidrojis, kur es atrodos, un tā pa taisno no biešu vagas pievienojos ekspedīcijai uz vienu no iespaidīgākajām Latvijas zīmju klintīm, kas turpat netālu atradās!" ciešās sadarbības pirmsākumus smaidot atceras Sandis.
Vidusskolas gados projektu nedēļā uzrakstījis pētniecisko darbu par klinšu zīmēm, to vadījusi latviešu valodas skolotāja Laima Pērkone, un darbs nonācis nevis vēsturnieku konkursā, bet pie filologiem. Sanda veikums kā viens no labākajiem pētnieciskajiem darbiem ieguvis atzinību toreizējā rajona mērogā, tad – jau valsts mērogā, un LU filologos viņu uzņēma bez iestājeksāmeniem. "Toreiz biju nodomājis arheoloģiju studēt, tāpat biju nokārtojis iestājeksāmenus arī Vidzemes Augstskolā tūrisma specialitātē. Bija vēl citi iespējamo studiju varianti, bet LU filologos tikko par dekāni bija kļuvusi Janīna Kursīte, viņa, sakot "mums puiši vajadzīgi", beidzot pierunāja mani studēt filoloģiju. Kā ar bakalauriem sāku, tā pabeidzu ar doktora grādu, tikai vienu gadu paņemot akadēmisko atvaļinājumu, lai sagatavotu publicēšanai savu maģistra darbu par alām," gandarīts ir folkloras pētnieks.
Kas tur raganisks?
Raganas viņš sācis pētīt doktorantūras laikā. "Disertāciju gribēju rakstīt par t. s. kulta vietām. Mūsdienās teju katra lielāka akmeņu čupa tiek uzskatīta par svētvietu, tāpēc gribēju šo lietu paanalizēt no folklorista pozīcijām. Arheologiem ir pieņēmums: ja vietas nosaukumā iekļauts vārds "upuris", "elks", "svēts", tostarp arī "ragana", tā var būt senā svētvieta. Tāpēc sāku vākt materiālus arī par raganu vietām," stāsta zinātnieks un piebilst: "Pamanīju, ka daudzos Ziemeļvidzemes tekstos stāstīts par, manuprāt, īpatnējām raganām – iet cilvēks naktī gar kalnu, redz raganas uz kalna velējamies; tās pamana cilvēku un maldina to līdz rīta gaismai. Desmitiem šādu tekstu. Mani sāka urdīt jautājums – kas gan tur tik raganisks? Tekstos ne miņas no buršanas, lidošanas uz slotas vai melniem kaķiem. Nomainīju disertācijas tēmu, izpētīju šīs raganas detalizētāk. Izrādījās, ka vārdam "ragana" sākotnēji ir bijusi cita nozīme. Raganas, rēganas, rēgi – sākotnēji tā apzīmēja mirušo garus, savukārt vietas, kur viņas velējas, nereti bija saistītas ar senkapiem."
Citviet Eiropā šīm būtnēm kopējais apzīmējums ir "nakts mazgātājas vai velētājas", parasti – demonizētas to sieviešu dvēseles, kuras "nepareizi" nomirušas, piemēram, dzemdībās, kuras nogalinājušas savus bērnus vai dzīves laikā nav apprecējušās. Šīs dvēseles uzturas kapu tuvumā un aktivizējas laikā no saules rieta līdz lēktam. Dzīvajiem nevajadzētu viņas šajā laikā traucēt, citādi apmaldinās vai nokutinās līdz nāvei. "Grāmatā esmu izanalizējis aptuveni 2000 tekstu par raganām, tās iedalījis trīs slāņos – nakts, piena un dēmoniskajās raganās. Senākās ir velētājas jeb nakts raganas – patiesībā mirušo gari. Tām seko īstenās latviešu raganas – piena raganas jeb cilvēki, kuri spēj īslaicīgi izlaist dvēseli, kas dodas zagt pienu. Trešais slānis – dēmoniskās raganas – nav vecāks par XVI gs. vidu, kad Latviju no Rietumeiropas sasniedz raganu dedzināšanas vilnis un līdz ar to arī demonologu veidotais raganas tēls, kas jau ir iekļauts kristietības ticējumu sistēmā. Tolaik uzskatīja, ka raganas noslēdz līgumu ar velnu, iegūstot buršanas spējas un zināšanas. Ja tiesā pierādīja, ka šāds līgums noslēgts, cilvēku sadedzināja sārtā. Tas notika laicīgajās tiesās," skaidro pētnieks un atklāj, ka zināmajos tiesu protokolos minēts starp diviem un trim simtiem šādu nāvessodu. "Starp citu – kā raganas dedzināja arī vīriešus. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo lielāks raganu vīriešu īpatsvars, piemēram, Islandē vairāk nekā 90% sadedzināto bija vīrieši, Polijā – 90% bija sievietes."
Vai Sandis pats maģijai tic? Viņš smej: "Esmu diezgan pragmatisks un cilvēka spējām kādu noburt neticu. Uz raganu vajāšanu un dedzināšanu raugos kā uz sociālu parādību jeb kā uz instrumentu, ar kura palīdzību sabiedrībā tiek mazināta spriedze, ko izraisa neveiksmes saimniecībā vai veselības problēmas. Ja kādam klājas slikti, vainu vieglāk meklēt citos, ne sevī. Govs norauj pienu – tātad vainīga ragana, nevis sliktā barība, ko dodu govij."
Putni, dati un pēda
Esam nokļuvuši līdz Cīrulīšu dabas takām, kur Sandis mums parādīs raganu vēmekļus, tie bieži minēti piena raganu ticējumos. Tā ir gļotainu organismu masa uz trūdošas koksnes, ko kādreiz sauca par raganu vēmekļiem, spļaudekļiem vai raganu sviestu un uzskatīja par zīmi, ka ragana šajā pusē ir raganojusi. Latvijā gļotsēnes līdz šim maz tikušas pētītas. Pēc disertācijas aizstāvēšanas par raganām 2012. gadā gļotsēņu izzināšana kļuvusi par Sanda aizraušanos vietnē Dabasdati.lv. "Gļotsēnes var attīstīties pat vienas dienas laikā, tāpēc cilvēkiem tās vienmēr likušās nesaprotamas un aizdomīgas. Zaļas, rozīgas, dzeltenas, baltas – redzat, uz šī koka ir pat divas sugas; sarkanās zinātniskais nosaukums ir Cribraria purpurea, latviski – purpura lākturīte," rāda pētnieks, kurš savulaik izvirzījis mērķi Cēsīs atrast 100 gļotsēņu sugu un tās arī atradis.
Lai aizsargātos no raganu kaitniecības, vēmekļus jeb spļaudekļus kādreiz iznīcināja. "Skarties klāt raganu vēmekļiem nedrīkst, jāsaņem ar cimdu vai zaru, jāiebāž govs ragā vai jāiekar skurstenī, lai kalst, vai jāpaliek zem vārtu staba. Tai raganai, kas to izvēmusi, zogot pienu, kļūst slikti – viņa skrien pie cilvēka un lūdz, lai atdod vēmekli un atbrīvo viņu, citādi jāmirst nost," seno ļaužu gudrības atstāsta Sandis.
Viņu interesē viss, kas atrodams dzīvesvietas apkaimē. "Darbs ir darbs, bet daba man ir kā meditācija, kas palīdz atslēgties no ikdienas stresa. Esmu tāds cilvēks, kurš nevar vienkārši saulē pagulēt. Man visu laiku gribas kaut ko izpētīt," smaida Sandis. Pēc disertācijas aizstāvēšanas kolēģi izvaicājuši – vai Sandim jau sākusies pēcaizstāvēšanas depresija? Kādas muļķības! "Citiem depresija tiešām sākas, bet, ja tā retrospektīvi atskatos, kādu nedēļu pēc aizstāvēšanas esmu sācis bildēt putnus. Vajag ar kaut ko sevi nodarbināt. Atceros, fotogrāfijās ieraudzīju dižknābi – vai tiešām Latvijā sastopams putns ar tik īpatnēju knābi un spalvām?! Gribētos tādu redzēt. Reiz eju pa Cēsīm – re, kur ir! Toreiz nesen bija sācis darbu portāls Dabasdati.lv, sāku tajā ziņot putnu novērojumus, pēc tam jau arī gļotsēnes, ir palaimējies arī dažas Latvijai jaunas sugas atrast. Man pat mikroskops nopirkts, jo gļotsēnes bieži ar neapbruņotu aci nav saredzamas. Kad apskata mikroskopā – fantastiski! Daba ir pārsteidzoša savā daudzveidībā," uzskata Sandis.
Mežā viņš pamana arī ikvienu kustību gaisā, nu jau esot kļuvis vienalga, ko dabā meklēt, galvenais – atrast kādu Cēsīs neredzētu putnu, kukaini vai gļotsēni. Oktobra beigās Cēsīs pirmoreiz redzējis galvenokārt jūrā sastopamās melnās pīles, kopumā pa šiem gadiem pilsētā fiksējis 200 putnu sugu – vairāk nekā pusi no visiem Latvijas putniem. "Es laikam nebūtu tipisks zinātnieks, ja savu brīvo laiku negribētu pārvērst datu vākšanā un analīzē. Ja Latvijas teritorija ir 64 000 km², tad Cēsis ir viena neliela daļa. Gribu saprast, cik no Latvijā sastopamajām bioloģiskajām sugām iespējams atrast te – manā pilsētā ar dižu vēsturi un lielu dabas daudzveidību. Tāpēc man top arī Cēsu sugu atlants. Kad ir lielie rakstu darbi, strādāju dienu un nakti un no mājas ārā netieku, mana dzīvokļa balkons un terase atelpas brīžos kļūst par dabas vērošanas punktiem. No balkona esmu novērojis trešo daļu no Latvijas putnu saraksta! Ejot dabā, esmu pamanījis, ka ir putnu sugas, kas no Cēsīm izzūd. Klimata pārmaiņu sekas redzu pat savā nelielajā 15 gadu dabā staigātāja karjerā," secina Sandis un piebilst: "Ekosistēma man šķiet tik ievainojama, ka, izņemot no tās pat vienu posmu, vairs nespējam prognozēt brīdi, kurā viss sabruks. Patiesībā, redzot, kādu postu mēs nodarām dabai, kas veidojusies miljoniem gadu, es būtu priecīgs, ja cilvēks kā suga izzustu. Žēl tikai tā, ka, pirms mēs paši izzudīsim, paspēsim iznīcināt visu pārējo."
Zinātnieka mērķis ir nodzīvot šo dzīvi, atstājot dabā iespējami mazāku pēdu. Garajās darba naktīs uz terases viņš ieslēdz lampu – tur naktstauriņi lido. Cik naktstauriņu sugu var fiksēt vienā pilsētas dzīvoklī? "Patlaban kādi četri simti sugu, un gan jau būs vēl. Latvijā ir kāda naktstauriņu suga, kura pirmo un vienīgo reizi redzēta tikai uz manas ceturtā stāva terases sienas. Tādi man piedzīvojumi," Sandis smaida