1904. gada 5. novembris
Jānis Daliņš dzimis mežsarga ģimenē Valmieras pagasta Jaunbrenguļos. Ģimenē auga arī brālis Roberts un māsa Marta. Savu pirmo rūdījumu nākamais olimpiskais vicečempions ieguva, strādājot lauku darbus tēva saimniecībā un kājām mērojot garus kilometrus uz skolu.
Pirmais pasaules karš atstājis Jānim «piemiņu» uz visu mūžu. Zēniem vienmēr interesējuši šaujamie, un reiz kāds atrasts spridzeklis sakropļoja vairākus viņa labās rokas pirkstus. Skoloties tas netraucēja, bet vēlāk no karadienesta nākamais sportists tika atbrīvots.
Paralēli darbiem tēva saimniecībā Jānis sāka intensīvi trenēties soļošanā – Latvijā tolaik maz zināmā sporta veidā. Viņa paraugs bija Alfrēds Dūrens, kuru Jānis ļoti vēlējās pārspēt.
1927. gada 27. maijs
Pirmais starts Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā 233 metrus garā aplī. Toreiz kvorumam pietrūka viena dalībnieka, un Daliņš pieņēma uzaicinājumu piedalīties divu kilometru soļojumā. Savās pirmajās sacensībās viņš sensacionāli uzvarēja, apsteidzot Latvijas rekordistu Alfrēdu Dūrenu. Daliņa kā soļošanas autodidakta panākums bija negaidīts pārsteigums.
1927. gada augusts
Pirmais Latvijas rekords 5 km soļojumā. Dažu gadu laikā Daliņš no iesācēja kļuva par pasaules klases meistaru, ikvienās sacensībās demonstrējot savu perfekti tīro un izkopto soļošanas tehniku.
1929. gads
Debija starptautiskajā arēnā, izcīnot otro vietu 25 km soļojumā Šķērsām cauri Berlīnei.
1930. gada 30. maijs
Pirmās starptautiskās sacensības Rīgā. Mājinieku favorīts Jānis Daliņš izcīna otro vietu. Turpmākajos gados, pateicoties Daliņa panākumiem, Latvijā regulāri tika rīkotas starptautiskas sacensības ar labāko Eiropas soļotāju piedalīšanos, un tās apmeklēja skatītāju tūkstoši.
1931. gads
Par Daliņa slavu un atpazīstamību liecina grāmata Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs (autora Eduarda Tūbeļa izdevums, Rīga), tās tirāža tika izpirkta dažu dienu laikā.
1931. gada jūnijs
Kad sacensībās Rīgā sīvākajam konkurentam šveicietim Arturam Švābam aizķērās kāja un nokrita kurpe, arī Daliņš pārtrauca cīņu – pagaidīja, līdz pretinieks sakārtoja apavu, un tikai tad abi turpināja sāncensību.
1931. gada 14. jūnijs
Jānis Daliņš (no labās), Adalberts Bubenko, Arvīds Kurpnieks un Ādolfs Blūmentāls uz starta 10 km distancē Valkas sporta biedrības vecajā, nepārbūvētajā laukumā.
1932. gada jūnijs
Rīgas hipodromā Daliņš sasniedz divus jaunus pasaules rekordus, 25 jūdzes (40,232 km) nosoļojot 3.32:26, kā arī labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Viņa konkurenti šajās sacensībās bija Eiropā labi zināmi soļotāji Alberts Plambs, Pauls Zīverts un Arturs Švābs. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtajiem rekordiem, 12 000 skatītāju piecēlās kājās un dziedāja Latvijas himnu Dievs, svētī Latviju!
1932. gada 30. jūlijs–14. augusts
X Olimpiādes spēlēs Losandželosā (ASV) startēja 1334 sportisti no 37 valstīm 16 sporta veidos. Atklāšanas ceremoniju klātienē vēroja vairāk nekā 100 000 skatītāju. Latviju pārstāvēja soļotājs Jānis Daliņš, daudzcīņnieks Jānis Dimza un Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs Jānis Dikmanis. Latvijas prese jau agrāk Daliņu bija izslavējusi par supervaroni, tāpēc no viņa gaidīja tikai un vienīgi zelta medaļu. Arī pats sportists neslēpa, ka Losandželosā ieradies pēc augstākās raudzes godalgas.
1932. gada 3. augusts
Jāņa Daliņa sudraba godalga X Olimpiādes spēlēs Losandželosā ir pirmā olimpiskā medaļa, ko izcīnījis Latvijas sportists, startējot zem savas valsts karoga. Dalībniekiem bija jāveic četri 12,5 km gari apļi. Lielais karstums pievārēja Latvijas visu laiku ievērojamāko soļotāju, kurš vēlāk atzinās, ka pēdējos piecus kilometrus gājis gluži kā nemaņā, un parādīja arī to, kas palicis pāri no viņa soļošanas kurpēm. To iekšzoles asfalta karstumā bija daļēji izkusušas un pēdas bija glābušas tikai ādas pazoles.
Par izciliem panākumiem sportā Valsts prezidents Alberts Kviesis soļotājam pasniedza V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzsvēra, ka Daliņš Latvijas atpazīstamības labā paveicis vairāk, nekā iespējis viss diplomātiskais korpuss kopā.
1933. gada 20. maijs
Starptautiskas sacensības Rīgā apmeklē arī Valsts prezidents Alberts Kviesis, ministri un vairāk nekā 6000 skatītāju. 20 km soļojuma dalībnieku soļu garumu mērīja un pētīja Rīgas Psihotehniskās laboratorijas darbinieki, secinot, ka garākais solis bijis Adalbertam Bubenko – 114 cm; Jānim Daliņam – 111 cm; Alfrēdam Popam – 108 cm; Tomasam Grīnam – 100 cm. Par uzvaru sacensībās Daliņš saņēma populārā konfekšu fabrikanta V. Ķuzes dāvātu balvu.
1933. gada 1. jūnijs
Sacensībās Rīgā, Latvijas Sporta biedrības laukumā, Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedz četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26; 15 jūdzēs – 1.56:09,8; divās stundās – 24,843 km; 25 km – 2.00:45,9.
1933. gads
Daliņa tēvs atpērk rentētās Jaunzemju mājas ar 48,4 ha zemes platību, un turpmāk tās sauc dzimtas vārdā.
1934. gada 8. septembris
Turīnā (Itālijā) Jānis Daliņš kļūst par Eiropas čempionu 50 km distancē. 30 grādu karstums astoņiem pirkstgala–papēža meistariem prasīja milzīgu fizisko un garīgo spēku patēriņu. Uzvarētājs cīņas laikā bija zaudējis sešus no saviem 76 kilogramiem.
1935. gada 10. maijs
Latvijas izlases sportistu svinīgā solījuma pasākums pirms Latvijas VI Vispārīgajiem sporta svētkiem Rīgā.
1936. gada 14. jūnijs
Starptautiskajās sacensībās Varšavā 40 km distancē Daliņš uzvar ar labāko rezultātu pasaulē – 3.27:40. Viņu pamatoti uzskata par vienu no galvenajiem uzvaras kandidātiem Berlīnes spēlēs.
XX gadsimta 30. gadi
Latviju bija pārņēmusi īsta Daliņmānija – par viņu rakstīja prese, par viņu dziedāja dziesmas, par viņu izdeva grāmatas. Izdevums Aizkulises norādīja, ka Daliņš rūpējas par savu ārieni: «Labi un eleganti ģērbjas, tāpēc to skaita par iedomīgu. Runā, ka viņš izmanto savu slavu un bieži maina meitenes. Bet tā nav taisnība, Daliņš dzīvo kā mūks. Sportists ievēro stingru režīmu. Iet gulēt 9 vakarā, ceļas 7 no rīta, ēšanā ievēro diētu. Pēc brokastīm brauc uz Mežaparku, kur trenējas no 9 līdz 13 pēc speciāli izstrādātas programmas. Dzīvo pansijā. Lielu vērību piegriež masāžai (15 masāžas mēnesī) un vingrošanai. Divas reizes nedēļā peldas, piedalās vingrošanā policijas klubā un divas reizes nedēļā iet uz pirti. Daliņš nav iedomīgs un neslēpj savus treniņus, kā to dara citi meistari. Ap viņu Mežaparkā salasās jauni sportisti, kuri trenējas kopā ar Daliņu.»
1936. gada 1.–16. augusts
XI Olimpiādes spēlēs Berlīnē piedalījās 3963 sportisti no 49 valstīm 19 sporta veidos. Latviju pārstāvēja 16 sportisti, kuri startēja sešos sporta veidos, izcīnot divas medaļas: sudrabu cīņas sportā – Edvīns Bietags un bronzu soļošanā – Adalberts Bubenko. Jānis Daliņš 50 km soļojumā traumas dēļ 36. kilometrā izstājās. Berlīnes spēles pirmo reizi tika translētas visā pasaulē, un Latvijā pie radioaparātiem pieplakušie līdzjutēji ziņu par Jāņa Daliņa izstāšanos uztvēra kā sēru vēsti.
1937. gads
Jānis Daliņš bija ne tikai izcils sportists, bet arī priekšzīmīgs jaunsaimnieks, un tas ļoti imponēja valsts vadītājam Kārlim Ulmanim. Kad Daliņš laulājās ar Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu Elzu Krauli, Ulmanis viņiem kāzu dāvanā nosūtīja sējmašīnu, mēbeles un vannas istabas aprīkojumu. Ģimenē piedzima dēli Ivars, Jānis un meita Rudīte.
1937. gada 11. jūnijs
Latvijas un Zviedrijas valstssacīkstēs LSB sporta laukumā sasniedz pasaules rekordu 30 km soļojumā (2.37:37,6).
1938. gada 21. maijs
3 km no Daliņu mājām tiek atklāts jaunais stadions Valmierā, lai varētu sarīkot starptautiskas sacensības un tajās iekļūtu visi, kuri vēlas redzēt Latvijas tā laika slavenāko sportistu – valmierieti Jāni Daliņu. 1988. gadā, atzīmējot 50 gadu jubileju, stadions ieguva Jāņa Daliņa vārdu. 1993. gadā tajā tika sarīkotas pirmās Trīszvaigžņu spēles, un ik vasaru tiek izcīnīta Valsts prezidenta balva vieglatlētikā.
1939. gads
Soļošanas sacensības 8. Valmieras aizsargu pulka sporta kluba stadionā. Finišē uzvarētājs Jānis Daliņš.
1940. gada 15. maijs
Soļotājam piešķir augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu. Kopš 1937. gada, kad šī balva, ar kuru kopā pienācās 8000 latu, tika iedibināta, to bija saņēmuši 25 cilvēki, Daliņam kļūstot par pirmo un vienīgo sportistu, kas to ieguvis. Pavasara lauku darbu steigā soļotājs neaizbrauca uz apbalvošanas ceremoniju Rīgā, bet pēc tam Latvijā jau bija sākusies padomju okupācija.
1941.–1944. gads
Daliņš bija atjaunotās Valmieras Sporta biedrības priekšnieks un piedalījās sacensībās dažādās vieglatlētikas disciplīnās.
1944. gada septembris
Padomju armijai tuvojoties Valmierai, Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju.
1947. gads
Savās pēdējās sacensībās, būdams emigrācijā, Jānis Daliņš uzvar 4000 m distancē Nirnbergā (Vācijā).
1949. gads
Daliņu ģimene aizceļo uz Austrāliju.
1978. gada 11. jūnijs
Jānis Daliņš miris un apbedīts Melburnas kapos Austrālijā.
1989. gada 6.–8. novembris
Pirmais daudzdienu soļojums Rīga– Sigulda–Cēsis–Valmiera, veltīts Jāņa Daliņa 85. dzimšanas dienas atcerei. Pie Brīvības pieminekļa dalībniekus uzrunāja Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš, nododot karogu, ar kuru Jānis Daliņš iesoļoja olimpiskajā stadionā 1932. gadā Losandželosā.
1993. gada vasara
1944. gadā Jāņa Daliņa apraktās sporta trofejas pēc gandrīz 50 gadiem ar paškonstruētu meklēšanas ierīci tika atrastas pie Daliņu mājām, un viņa mazdēls Andrejs Mežciems tās nodeva Latvijas Sporta muzejam.
1997. gada 21. jūnijs
Jāņa Daliņa, viņa mātes un sievas mirstīgās atliekas pārapbeda Valmieras pilsētas kapos.
1997. gads
Izdota Alfrēda Lejas grāmata Ak, kaut man Daliņa kājas būtu..., Rīga: RaKa
2020. gada 20. oktobris
VAS Latvijas pasts izdod pastmarku 100 000 eksemplāru tirāžā, kas veltīta izcilā latviešu soļotāja Jāņa Daliņa piemiņai.