Es tomēr uzskatu, ka mēs esam Baltijas centrā, līdz ar to drīzāk - Latvijas pierobežas. Valka noteikti nav nomale.
Labi, teiksim - distancēti no galvaspilsētas.
Valka ir tādā interesantā situācijā, ka mūsu sociāli ekonomisko situāciju ietekmē norises vienlīdz gan Latvijā, gan Igaunijā.
Tiklīdz Igaunijā ir izaugsme, tā valcēnieši masveidā pārdeklarējas par valdzēniešiem?
Ne tikai tas. Un, starp citu, Igaunijas izaugsmes tempi pašlaik ir zemāki nekā Latvijas - ar to atšķirību, ka viņi jau savulaik bija sasnieguši labāku līmeni un atkritiens krīzē nebija tik liels kā Latvijai. Līdz ar to Igaunijā algu līmenis ir augstāks, arī minimālā alga ir augstāka, un tas, protams, rosina daļu Latvijas iedzīvotāju uz turieni doties. Bet es teikšu tā: ekonomika aug, bet ļoti lēnām.
Un te mēs runājam par Latvijas ekonomiku?
Es runāju par Latviju, arī Valku. Un lēnajai izaugsmei ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka Latvija ir pieradusi daļu savas ekonomikas būvēt, balstoties uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, arī mūsu uzņēmēji - tie, kas darbojas būvniecības sektorā, meliorācijas jomā, - tagad izjūt, ka ir daudz mazāk darba. Tas ietekmē arī nodokļu ieņēmumus, attīstības iespējas utt. Otra lieta - lai cik tas pirmajā brīdī liktos dīvaini, arī Brexit ir atstājis savu iespaidu.
Jau?
Jo tiem mūsu uzņēmumiem, kas ražo kokmateriālus eksportam, būtisks noieta tirgus ir Lielbritānija. Tās mārciņas vērtības kritums viņiem sit būtiski pa kabatu, jo līgumos noteikti norēķini mārciņās. Nākamais faktors - nav Latvijā atrisināta problēma ar kredītu pieejamību mūsu ražotājiem, kas ir arī eksportētāji. Un, pat ja viņiem izdodas tikt pie aizdevuma, procenti ir augstāki nekā konkurentiem citās valstīs. Ar to domāju rietumvalstis. Līdz ar to mūsu uzņēmumu attīstība tiek bremzēta, viņi nevar maksāt tik lielas algas kā tad, ja būtu normāli attīstījušies. Šie ir procesi, kas skar visu Latviju, ne tikai Valkas novadu. Attiecībā uz bankām, to nekreditēšanas politiku es tomēr domāju, ka valstij būtu daudz aktīvāk jāiesaistās šīs problēmas risinājumā. Piemēram, caur Altum, tās darbību paplašinot arī attiecībā uz tādiem ražošanas uzņēmumiem, kuriem ir eksporta potenciāls vai kuri jau eksportē. Tad arī mums nebūtu jābaidās no tā, ka ekonomika var apstāties, kad beigsies Eiropas fondi. Jo eksportējošie uzņēmumi darbojas neatkarīgi no tā, vai ir fondi vai nav.
Protams, Valkas gadījumā unikālais ir tas, ka ir ārkārtīgi pieaugusi igauņu un somu plūsma - viņi brauc pie mums iegādāties alkoholiskos dzērienus, arī tabakas izstrādājumus, ar ko arī izskaidrojams, ka akcīzes nodokļa ieņēmumu izpilde pirmajā pusgadā ir ap 105%. Es teiktu - būtu ļoti pārsteidzīgi, ja Latvija tagad mēģinātu celt akcīzi, jo tad summāri mēs noteikti būsim zaudētāji. Jo redzam, kas notiek, - vienmēr tiek teikts, ka igauņi ir ļoti patriotiski, bet, līdzko cena kaut nedaudz atšķiras, viņi tomēr iepērkas Latvijā.
Kā reģionos ir ar cilvēkresursiem? Joprojām daudzi pārceļas uz dzīvi ārzemēs?
Diemžēl lauki turpina tukšoties. Daļa atnāk uz pilsētu, bet liela daļa arī brauc projām. Taču mūsu gadījumā ir tā, ka, pārceļoties uz dzīvi Valkā, būtiska daļa cilvēku atrod darbu Igaunijā. Savukārt igauņi strādā Somijā. Tikai viņu modelis, kāds nekad nav iespējams Latvijā, ir tāds, ka daudzi igauņi Somijā strādā piecas dienas, bet brīvdienas pavada mājās, līdz ar to viņi neaizbrauc projām pavisam. Arī Somijā nopelnītā nauda iet apritē Igaunijā. Latvijā tas nekad nebūs iespējams gan ģeogrāfijas, gan valodas dēļ. Tāpēc mēs Valkā esam pat priecīgi, ka cilvēkiem ir darbs, lai arī tas ir Igaunijā, - viņi neaizbrauc projām, viņu bērni iet mūsu skolās, viņi iepērkas mūsu veikalos.
Ja runājam par situāciju novados plašākā mērogā, vai ir vērojama dzīves līmeņa uzlabošanās?
Mēs paši to nenovērtējam, bet nesen pie mums viesojās dāņu kristīgo skautu delegācija, kas uz Valku brauc katru gadu, viņi tieši teica: tas ir apbrīnojami, cik strauji šeit viss mainās uz labo pusi. Viņi redz, kādas skolas bija agrāk un kādas ir tagad, viņi redz siltinātas mājas, redz, ka palēnām uzlabojas arī ielu infrastruktūra, parki un viss pārējais. Tātad vide dzīvošanai neapšaubāmi ir uzlabojusies. Tikpat labi to var konstatēt arī Latgalē un citur. Taču darba vide ne vienmēr tiek tam līdzi. Kaut arī mums ir vairāki ražošanas uzņēmumi, kuros vēl pirms pieciem gadiem apstākļi izskatījās tādi... postpadomju, bet tagad tur izskatās kā jebkurā Šveices vai Vācijas uzņēmumā.
Kādas sekas atstājusi reģionālā reforma?
Neesmu mainījis domas, un dzīve to arī parādījusi - diemžēl šī reforma tika izkropļota. Lielākajā daļā Latvijas optimāli būtu, ja paliktu rajona mērogs. Ar dažiem izņēmumiem, kā Smiltene, Līvāni, kur loģiski, ja ir savs novads. Investīcijas piesaistīt lauku ciematiem, piemēram, jaunu ražotņu izveidei, ir gandrīz neiespējami, jo tur pārsvarā gadījumu ir darbaspēka trūkums un arī slikts ceļu stāvoklis. Tieši ceļu stāvoklis ir ļoti bremzējošs ekonomikas attīstībai. Un nav runa tikai par mazajiem ceļiem. Arī reģionālās nozīmes ceļi ir ļoti dažādā stāvoklī - ir atsevišķi posmi, kas ir labi, bet ir arī tādi, kur braukt īsti neviens negrib, baidoties par drošību.
Bet daudz pieredzēti arī tādi gadījumi, kad investors būtu gatavs nākt vai kad kāds vietējais uzņēmējs noskaņots attīstīt ražošanu, taču pret to nostājas iedzīvotāji, saceļot trauksmi, ka tas bojās vidi.
Jā, tā ir problēma. Mēs paši esam saskārušies ar ko tādu.
Jo investori nāca ar videi nedraudzīgu tehnoloģiju?
Nē, tehnoloģija bija moderna, bet smaržas (vai cits teiktu, ka smakas) izplatīšanās bija neizbēgama.
Tik nenosakāma atšķirība starp smaržu un smaku?
Arī aromāts, kas ir fabrikas Laima tuvumā, citiem nepatīk. Bet, par smakām runājot, es vienmēr piesaucu salīdzinājumu ar Vācijas piemēru - ja tu brauc pa autobāni un tas ir mēslu vešanas laikā, visa apkārtne smird šausmīgi, bet neviens vācietis neprotestē, jo saprot, ka tā ir sekmīgas ekonomikas sastāvdaļa. Un, ja Vācijā ir kāda rūpnīca, kur maksimāli novērsta veselībai kaitīgo izmešu izplatīšanās, bet vējā var sajust smaržu vai smaku, tā arī nav nekāda traģēdija, tas pieder pie tā, ka kopumā labi dzīvojam. Savukārt pie mums tādu ražotņu izveide kļūst par neiespējamo misiju - jau padzirdot, ka gaisā var kas vējot, uzreiz ir pret.
Daudz runāts par to, ka reģionus var glābt tūrisms. Tam tiešām ir tik liela nozīme?
Brīnumzāles tās noteikti nav, bet tā ir harmoniskas lauku attīstības daļa. Ir ļoti daudz veiksmes stāstu, kad vietās, kur šķietami nav nekā īpaša, ko rādīt tūristiem, tiek izveidoti ļoti interesanti tūrisma objekti. Tur visu izšķir tas, ka īpašnieks no sirds mīl savu nodarbi un vienmēr izdomā kaut ko tādu, kas piesaista cilvēkus. Ir gan arī otrs - bremzējošais - faktors, ka prasības no valsts, no pārbaudošo institūciju puses ir absolūti pārmērīgas. Ja mēs salīdzinām kaut vai Igauniju un Latviju, pie mums tūrisma jomai ir ievērojami mazāks valsts atbalsts.
Kā veicas ar kultūras iestāžu darba uzturēšanu reģionos? Tas arī ir ļoti būtisks faktors, lai cilvēki gribētu palikt dzimtajās vietās.
Mums ir tik plašs piedāvājums kultūrā, nedēļas nogalēs ir tik daudz fantastisku pasākumu visās Latvijas malās, ka uz mūsu iedzīvotāju skaitu tas ir... neteikšu, ka par daudz, bet drīzāk ir pārsātinājums.
Pasākumi ir, bet pustukšas zāles?
Un tas noved pie tā, ka gandrīz visi šie pasākumi prasa ļoti lielas subsīdijas no sponsoru vai pašvaldību puses. Man nav atbildes, kā to risināt, mēs ar kaimiņu pašvaldībām esam mēģinājuši koordinēt to, ka vienos datumos pasākumi netiek rīkoti, bet tā izrādījusies neiespējamā misija.
Savukārt, ja runājam par Dziesmu svētku tradīcijām, koriem, mūzikas skolām, deju kolektīviem, šeit ir divas lielas problēmas, kas ar katru gadu aug augumā. Vispirms jau ir jaunu diriģentu, mūzikas skolotāju, deju kolektīvu vadītāju trūkums. Un jāteic, ka tieši puišu un vīru trūkums starp dalībniekiem.
Iemesli?
Vismaz attiecībā uz vadītājiem problēmas cēlonis ir kļūdainā politikā.
Nesagatavo vai neaizsūta uz reģioniem?
Nevar jau nevienu tā aizsūtīt. Atceros laiku, kad es sāku strādāt Valkas Mūzikas skolā pēc Cēsu Mūzikas vidusskolas absolvēšanas. Visi pedagogi bija ar mūzikas vidusskolas izglītību, varbūt vienam bija augstākā izglītība. Mēs audzinājām kolosālus mūziķus, daudzi no viņiem kļuva par profesionāļiem. Tad valsts ieviesa striktus nosacījumus, ka pasniedzējiem obligāti jābūt augstākajai izglītībai un ka var mācīt tikai tajā specialitātē, kurā ir augstskolas diploms. Vecie pedagogi sakoda zobus, izmācījās, kaut viņi pēc savas pieredzes varētu pamācīt arī profesorus, kā jāmāca. Bet jaunajam tajā brīdī, kad izgājis cauri Mūzikas akadēmijai, visa Eiropa ir vaļā, kāpēc lai viņš nāktu uz laukiem strādāt par tomēr ļoti mazu samaksu? Savukārt, ja atgrieztos pie tā, ka arī pedagoģiju māca mūzikas vidusskolā, to beidzēji tomēr kādus deviņus desmit gadus mūziku mācījušies, ja četrus no tiem mācītu arī pedagoģiju, kā savulaik mums jau bija, labi jaunie speciālisti būtu pieejami uz vietas. Tas pats ir arī profesionālajā izglītībā. Ir sapirktas dārgas labas iekārtas, bet trūkst meistaru, kas ar tām māca strādāt. Jo prasa pedagoģisko izglītību un arī atalgojums ir daudzreiz mazāks nekā tad, ja viņš savu amata prasmi lieto reālajā ražošanā.
Ja pieskārāmies mūzikas tēmai, der pieminēt, ka daudzi Latvijā tevi vēl atceras kā mūziķi, kas savulaik uzstājās ārkārtīgi slavenā grupā.
Jā, tā ir. Šogad Bumerangs svinēja 30 gadu jubileju.
Joprojām sanākat kopā, lai spēlētu, uzstātos?
Nē, bija vien ekskluzīvs pasākums ar speciāli sagatavotu jubilejas programmu kopā ar grupu Big Al & The Jokers. Es darba aizņemtības dēļ nevaru muzicēšanai atvēlēt pietiekami daudz laika, tas būtu negodīgi pret maniem kolēģiem, ja viņiem vienmēr būtu man jāpieskaņojas. Un domes priekšsēdētājam jau arī nav brīvdienu - ja viņš rūpējas par savu pašvaldību, katru sestdienu un svētdienu ir ne viens vien pasākums, kurā jāpiedalās, kurā tevi gaida.
Bet cilvēki, piemēram, kādā Kurzemes pilsētā pa ielu ejot, tevi atpazīst kā mūziķi vai drīzāk kā politiķi?
Vecākā un vidējā paaudze noteikti kā mūziķi - nāk klāt un saka: mēs turpinām jūs klausīties. Bet gadās arī tā, ka pienāk divdesmitpiecgadīga dāma un pavēsta: bērnībā, kad man bija četri gadi, es zināju visas jūsu dziesmas. Tad ir tāda duāla sajūta. Bet, protams, liela daļa pazīst no tā, ka esmu aktīvajā politikā, lai arī tagad lokālā līmenī.
Toreiz, kad darbojies mūzikā, noteikti apbraukāji visu Latviju, visus pagastus...
Daudzas reizes.
Vai tagad kā pašvaldības vadītājam sanāk viesoties arī citos reģionos, salīdzināt, kā cilvēki dzīvo dažādās Latvijas vietās?
Jā. Vairāk gan citas pašvaldības apmeklēju kā Reģionālo attīstības centru apvienības valdes priekšsēdētājs. Tiešām var redzēt to, ka tur, kur ir aktīva pašvaldība, arī mazi miestiņi vai ciemati ir sakopti. Kaut arī diemžēl dzīvot tur palikusi pārsvarā vien vecākā paaudze. Bet ir arī vietas, kur kādreiz būts kultūras pilī, nu tā stāv pussabrukusi... Un kaut ne vienmēr var saprast konkrētos iemeslus, domāju, ka ārkārtīgi liela nozīme ir tam, vai ir vietējais līderis, līderu kopa, sabiedrības vietējais kodols, kas virza attīstību - raksta projektus, rīko pasākumus.
Tikai vietējo līderu, vai nozīme arī tam, vai par cilvēkiem reģionos atceras arī Saeimā ievēlētie? Mums Dienā bijuši raksti par apdzīvotām vietām, kur neviens mūsu parlamentārietis nekad nav manīts.
Tā ir, protams, problēma, ka diezgan liela daļa Latvijas politiķu reģionus atceras īsi pirms vēlēšanām. Es teikšu, ka no attīstības viedokļa bija kļūda, ka Latviju sadalīja vēlēšanu apgabalos.
Proti, ka katram no Saeimas deputāta kandidātiem ļāva startēt tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem?
Jā. Un rezultātā to Saeimas deputātu, kurš balotējies, piemēram, no Kurzemes saraksta, Vidzemes problēmas ne tikai neinteresē - viņu pat ar stangām neatvilkt uz šejieni.
Pēdējais jautājums kā pašvaldības vadītājam ar pieredzi arī lielajā politikā - kas būtu maināms likumos, citos normatīvajos aktos, lai reģioni attīstītos daudz sekmīgāk?
Likumos nepieciešamo uzlabojumu ir daudz, mēs tos arī caur Reģionālo attīstības centru apvienību cenšamies iekustināt. Ir nopietni jārunā par pašvaldību ieņēmumu bāzes palielināšanu. Tas ir fundamentāli, jo pašvaldību funkcijas un uzdevumi ar katru gadu aug, tos aizvien grūtāk kvalitatīvi pildīt. Minēšu vienu piemēru. Bija Latvijas Institūta kampaņa Gribu tevi atpakaļ. Es pats esmu runājis ar vairākām ģimenēm, vienai no tām ir pieci bērni. Atgrieztos Latvijā, ja vien būtu iespēja dzīvot mājā, kādā dzīvo pašlaik. Caur sociālās palīdzības mehānismiem citā valstī viņi var atļauties dzīvot atsevišķā mājā. Latvijā varam piedāvāt trīsistabu dzīvokli. Tas būtu būtisks dzīves līmeņa kritums. Bet tik daudz sapelnīt, lai nopirktu šeit māju, viņi nevar. Gan Lielbritānijā, gan Skandināvijā ir īpašas programmas, kuru ietvaros pašvaldībām ir tā saucamās ekonomiskās mājas tieši ģimenēm. Pie mums to varētu atļauties realizēt, ja tiktu palielināta pašvaldību ieņēmumu bāze. Tas arī motivētu pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību un piesaistīt aizbraukušo darbaspēku.
Tāpat Valsts kontroles pārbaudes ir nesamērīgi piekasīgas - lielākoties matu skaldīšana, bet tas prasa ļoti lielu administratīvo resursu no abām pusēm. Pilnu mikroautobusu piekopē ar dokumentiem un aizved uz Rīgu, kaut absolūti puse no tā nevajadzīga. Nesaprātīga iniciatīva parādījusies par to, ka darba devējam būs jāmaksā pilns sociālais nodoklis arī par tiem cilvēkiem, kuri strādā nepilnu slodzi. Arī mūsu pašvaldībā ir cilvēki, kuri objektīvu iemeslu dēļ nemaz to pilno slodzi negrib strādāt, tam var būt dažādi iemesli. Protams, mēs, visticamāk, ar viņiem darba attiecības neturpināsim - ja tev nodoklī jāsamaksā vairāk, nekā cilvēks saņem algā, nevienam darba devējam tas nebūs pieņemams. Tas atkal radīs jaunu bezdarbnieku kategoriju, kaut faktiski būtu bijis labāk neko nemainīt, ļaut viņiem palikt darba tirgū.