Gaujas ieteka jūrā ir mierpilna un ainaviska vieta Vidzemes piekrastē, vienlīdz skaista gan miglainā laikā, kad debesis apmākušās, gan saules izgaismota un it sevišķi saulrietā. Te joprojām ir saglabājies Gaujas grīvas dabiskais izskats, tāpēc šī ir lieliska vieta, kur vērot upes un jūras mijiedarbību.
Viegli plānojams maršruts
Kā zināms, Gauja ir Latvijas garākā upe (452 kilometri) un savu ceļu sāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz, satiekoties ar jūru Carnikavā.
Gauja plašā lokā apvij Vidzemes augstieni, izceļot smilšakmens atsegumus ar alām, savukārt lejtecē tās gultne ir smilšaina, līkumi ir strauji, bet krasti – daudzviet nobrukuši. Daudz ūdeņu Gauja uzņem no avotiem un sīkiem strautiem, tādēļ pēc spēcīgām lietusgāzēm upes augšdaļā ūdenslīmenis strauji paceļas arī lejtecē.
Grīvas ainava iekļauta elektroniskajā Latvijas ainavu dārgumu krātuvē, vēsta informācija par Eiropas garās distances pārgājienu maršrutu Jūrtaka, kuras kopējais garums Lietuvā, Latvijā un Igaunijā ir 1419 kilometru. Gaujas ieteka jūrā ir 25. šīs takas posms Vecāķi-Carnikava, kas ved starp divu upju – Daugavas un Gaujas – grīvām ar kopējo garumu 14 kilometru, taču iespējams plānot pašiem savu maršrutu, kā sākuma un beigu punktu izvēloties, piemēram, dzelzceļa stacijas.
Kopā ar piecgadīgo meitu savu pārgājienu sākām no Lilastes, bet noslēdzām pie Gaujas ietekas jūrā, veicot aptuveni 15 tūkstošus soļu jeb 10 kilometrus. Tas mums prasīja nepilnas četras stundas, ieskaitot piknika pauzes un pūpolu medības piekrastē. No Rīgas uz Lilasti devāmies ar vilcienu, bet gājām atpakaļ un pilsētā atgriezāmies no stacijas Gauja.
Mazajam zīriņam tīkama vide
Lilastē pludmale ir jauka, bet ainava visai vienmuļa un saulainā pavasara dienā te daudz cilvēku. Netrūkst arī četrkājaino draugu, taču to saimnieki ievēro noteikumus un suņus ved pavadā – vismaz visi mūsu sastaptie.
Pavasaris ir atmodas laiks, kad putni iekārtojas ligzdās, perē, sāk rūpēties par nākamo paaudzi. Pludmale ir bridējputnu mājvieta, piemēram, zīriņiem, tārtiņiem, dažādiem pīļveidīgajiem. Maijs, jūnijs ir laiks, kad šķiļas un ārpus ligzdām sāk pārvietoties putnu mazuļi. Jūras krastā putnu ligzdošanas un migrācijas laikā suns jātur pavadā, jo tas viegli atrod tārtiņu, zīriņu un citu putnu olas un mazuļus un var tos iznīcināt.
Gaujas ieteka jūrā pie Carnikavas ir viena no nedaudzajām iespējamām mājvietām kritiski apdraudētajam mazajam zīriņam. Pērn Dabas aizsardzības pārvalde bija noteikusi lieguma periodu šai teritorijai no 1. maija līdz 31. jūlijam, lai sekmētu zīriņu ligzdošanu. Dabas speciālisti aprēķinājuši, ka šobrīd ap 500 kilometru garajā Latvijas jūras piekrastē ligzdo mazāk nekā 100 mazo zīriņu pāru, norāda Dabas aizsardzības pārvaldes dabas tūrisma un izglītības eksperts Andris Soms.
Jūras un cilvēka veidota māksla
Jo tuvāk Gaujai, jo ainava kļūst interesantāka. Arvien biežāk redzam no jūras izskalotus kokus. Gaujas ietekas jūrā apkārtnē izskaloto koku ir īpaši daudz, jo upe nes sev līdzi daudz materiālu no iekšzemes. Jūras straumes šajā rajonā palīdz kokiem uzkrāties piekrastē.
Gauja, plūstot cauri mežainām teritorijām, pakļauj upes krastus erozijai. Straumes ietekmē krasti tiek izskaloti, un koki, zaudējot stabilitāti, iekrīt upē. Šie koki tiek nesti lejup pa straumi, līdz, upei ietekot jūrā, tiek izskaloti piekrastē. Pavasarī, sniega kušanas laikā, palielinās ūdens līmenis Gaujā, tas pastiprina krastu eroziju un veicina koku iegrimšanu upē. Šajā periodā palielinās arī izskaloto koku daudzums. Pēc tam, kad koki nonāk jūrā, tos ietekmē jūras straumes un vēji, kas var nest šos kokus gar piekrasti un izskalot dažādās vietās, tostarp pie Gaujas ietekas. Līdzīgas parādības var novērot arī citās Latvijas piekrastes vietās, piemēram, pie Kolkas raga, kur jūras krastā bieži redzami izskaloti koki.
Šie izskalotie koki ne tikai veido ainavisku piekrastes vidi, bet arī kalpo kā nozīmīgs biotops dažādām augu un dzīvnieku sugām, veicinot piekrastes ekosistēmas daudzveidību. Ilgstoši atrodoties ūdenī, koki zaudē mizu un kļūst gludi, jo ūdens un smiltis tos slīpē. Sālsūdens un saules iedarbība maina to krāsu uz gaišākiem vai pelēcīgiem toņiem. Mikroorganismi, piemēram, baktērijas un sēnītes, sāk noārdīt koksni, padarot to poraināku un vieglāku. Dažos gadījumos kokus kolonizē jūras dzīvnieki, piemēram, koka gliemežvāki (Teredo spp.), kas izurbj tajos caurumus.
Kokos, kas nogrimst vai paliek peldoši piekrastē, var dzīvot dažādi mazi ūdensdzīvnieki un mikroorganismi – barības avots zivīm, piemēram, zandartiem un līdakām, kā arī vēžveidīgajiem un citiem ūdens dzīvniekiem. Piekrastē pie Gaujas izskalotie koki kalpo arī kā ligzdošanas vietas vai atpūtas vietas putniem, piemēram, kaijām, gulbjiem, un dažādiem pārlidojošiem putniem, kas izmanto šo teritoriju, lai atpūstos pārlidojuma laikā.
Izskalotie koki pie Gaujas ietekas veicina bioloģisko daudzveidību visās ekosistēmas daļās.
Dažās piekrastes vietās šādi koki kļūst par dabas veidojumiem, ko cilvēki izmanto mākslā, amatniecībā vai pat kā dekoratīvus elementus ainavā. Tāda tapusi arī turpat piekrastē un savulaik ieguvusi nosaukumu Šamanistāna. To pirms teju 20 gadiem esot izveidojis kāds krievu izcelsmes mākslinieks, no piekrastē atrastajiem jūras izskalotajiem kokiem izveidojot īpatnēju stabu mežu, kas nokrāsoti košās krāsās, uz tiem attēloti dažādi zīmējumi un dažādi dekori. Interesanti, kas ir kopiena, kura šo vietu joprojām uztur dzīvu? Te iekārtoti pat filigrāni dažādu sīklietiņu altārīši un redzams, ka kāds šo teritoriju kopj.
Bioloģiski daudzveidīga teritorija
● Jūras piekrastes teritorija starp Lilasti un Gaujas ieteku ir ekoloģiski ļoti vērtīga un unikāla. Tā ir svarīga aizsargājama teritorija ar retām sugām un specifiskām biotopu grupām – piemēram, smilšu kāpām, piekrastes mežiem un mitrājiem, kas ir īpaši nozīmīgi dzīvnieku un augu sugu izdzīvošanai.
● Teritorija ir arī nozīmīga migrējošiem putniem un zivīm, piemēram, lašiem, tā ir dabas parka Piejūra sastāvdaļa un daļa no Natura 2000 tīkla.