Kurā rīta stundā jūtaties gatavs dzīvei?
Dienas otrajā pusē, jo esmu pūce. Paiet pāris stundu, līdz uzkurbulējos. Tāpēc man nav klasiskās rīta rosmes, trenējos un vingroju pēcpusdienā. Ik dienu, ja vēlos, varu spēlēt futbolu ar trim dažādām kompānijām, kas man patīk. Ja izpaliek futbols, tad reizēm patrenēju vēdera muskulatūru, veicu presīti vai arī noskrienu krosiņu. Bet nepārspīlēju, kross man tomēr ir hobijs. To skrienu sakostiem zobiem, pusstundas laikā varu nomirt no garlaicības.
Ēdat visu?
Jau trīs gadus neēdu gaļu. Nelietoju to uzturā humānu apsvērumu dēļ, bērnībā redzēju diezgan atklātas dokumentālās filmas par šo tēmu, un mani tās nomocīja. Kādreiz biju diezgan liels gaļas cienītājs, pat zināju, kur Rīgā var dabūt vislabāko gaļu. Zivis diemžēl manis dēļ tiek bendētas joprojām, tās ēdu. Domāju, kāds varētu man teikt - liekulis, tev ir ādas kurpes! Bet, cik nu esmu varējis, tik esmu šīs lietas samazinājis.
Saka - ziemeļniekiem nav ieteicams neēst gaļu.
Tāpēc veicu pilnu asins analīzi. Izrādījās, ka ar mani viss ir normāli. Organisma adaptācija pēc pārmaiņām ilgst vienu, divus gadus. Pirmais posms ir tad, kad organismam kaut kas tiek atņemts. Otrais, kad organisms saprot, ka gaļas vairs nebūs. Trešais posms - organisms sāk streikot, tad notiek piemērošanās jaunajiem apstākļiem. Adaptācijas un streika procesā var sākties veselības problēmas, taču mana asins aina parāda, ka bez gaļas var izdzīvot arī ziemeļnieks. Neko tādu, ko pirms tam neēdu, savā ēdienkartē neesmu iekļāvis. Vienkārši to dažādoju, lai katru dienu nav tā, ka ēdu kaut ko vienu.
Noprotu, ka pie ārstiem ejat labprātīgi.
Ārstus apmeklēju intuitīvi. Pēdējais, ar ko slimoju, bija malārija. Dažkārt braucu ciemos pie drauga uz Āfriku. Tur ar malāriju esmu saslimis divas reizes, tad nevar būt nekādu kompromisu, jāārstējas.
Pie nenopietnākām slimībām uzticaties medikamentiem vai tautas medicīnai?
Vecmāmiņu metodes un ķiploks ir iedarbīgi, bet, lai izārstētos, tās prasa vairāk laika. Es izvērtēju, cik ilgi man ir laiks slimot. Ja man ir darbs, ko nevar atlikt, veseļojos ar zālēm.
Vai lasāt padomus, kā dzīvot?
Manuprāt, padomi glancētos žurnālos notrulina. Ieklausoties sevī, pats var nonākt līdz pārmaiņām. Piemēram, vienā jaukā dienā pārstāju smēķēt. Jau pagājuši septiņi, astoņi gadi. Nogriezu kā ar nazi. Ko nozīmē - grūti atmest? Vai tad, kad sākāt smēķēt, vajadzēja pieradināties? Manuprāt, ja nevar atmest, tad tā vienkārši ir nevēlēšanās to darīt. Tajā, ko es saku, ir arī liekulības deva. Man patīk piektdienās aiziet uz ballītēm, kur lietoju alkoholu, un tas nebūt nav labi. Bet vēlāk savas rokenrola izklaides kompensēju, liekot kaut ko pretī. Visam jābūt balansā. Regulāri apmeklēju klasisko pirti ar medus un citām procedūrām, organisms atdzimst.
Gadu mija vienmēr ir pārdomu laiks.
Mani eksistenciāli svarīgie jautājumi - kāpēc esmu, uz kurieni eju un kam tas vispār ir vajadzīgs?
Kāda ir atbilde?
Ja jūs spējat atbildēt uz šiem jautājumiem, tad varat uzreiz likt sev vāku virsū. Pirms tam vēl paspēt dabūt Nobela prēmiju.
Kādas ir jūsu amata kaites?
Stress, nervu pārslodze, ka kaut kas var neiznākt. Gadās, ka koncertos ir tik ļoti bail, ka nezinu, ko darīt. Citreiz uztraukums ir tik liels, ka, kāpjot uz skatuves, izpildu elpas vingrinājumus, daru visu, lai nomierinātos. Lieliski, ja to iemācās kontrolēt, bet neesmu lasījis nevienu interviju ar mūziķi, kuram šādu problēmu nebūtu. Ja ir stress, pirmās dziesmas tiek spēlētas ar spēku, taču vēlākie gabali jau ieeļļojas. Robijs Viljams kādā intervijā teica, ka dažreiz šie 85 tūkstoši ir jūsu draugi, reizēm šie cilvēki šķiet svešinieki, kas gaida, kad jūs viņus izklaidēsiet. Šo sajūtu zinu labi, tā nav no patīkamākajām. Varu apgalvot, ka pret stresu nav labāku zāļu par fiziskajām aktivitātēm. Pirms pāris gadiem bija sarežģīts posms, kas sakrita ar Krievijas tūri, toreiz palīdzēja adatu terapija.