Pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna Veļupes krastā motīviem uzņemtās Viestura Kairiša filmas Melānijas hronika panākumi – drīz pēc pirmizrādes tā ieņēmusi līderpozīciju Latvijā demonstrēto filmu topā – ļauj arī apšaubīt pieņēmumu, ka XXI gadsimtā interese par atmiņām mazinoties. Filmas veidotāji cer, ka tā var izraisīt arī starptautisku interesi par šo Eiropas vēstures posmu – Baltijas valstu pilsoņu deportācijām padomju okupācijas laikā. Tas nozīmēs arī lielāku interesi par tādu unikālu krājumu kā Okupācijas muzeja vāktās represēto atmiņas. Ne igauņiem, ne lietuviešiem tāda nav – ne bez lepnuma saka Latvijas Okupācijas muzeja audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja vēsturniece Lelde Neimane, saukdama viņas aprūpēto lauciņu par lielāko divu totalitāro režīmu liecību audiovizuālo krātuvi Eiropā. Sistemātiskus padomju un nacistiskās okupācijas laika notikumu aculiecinieku atmiņu fiksējumus muzejs veic jau 20 gadu, kopš 1996. gada.
Stāstītāji pamatā ir latvieši, bet ne tikai. Atmiņās ir arī liecības par holokaustu. Dažas liecības ir citās valodās, tās snieguši, piemēram, tagad Latvijā ciemodamies, cilvēki, kam kara laikā ir bijusi kāda saistība ar Latviju – vai nu kā vācu karavīriem, vai kā karagūstekņiem. Muzeja darbinieki ir braukuši arī ārpus Latvijas, tostarp uz Krasnojarskas novadu, kurā tikās gan ar izsūtītajiem, gan ar cara laikā izceļojušajiem latviešiem, kas Staļina laikā pieredzēja represijas. Okupācijas muzejs vāc atmiņas par laika periodu no 1939. gada līdz 1990. gadam, un, lai gan te ir arī sarkanarmiešu un leģionāru atmiņas, atšķirībā no Kara muzeja te netiek pētīts, "kādu lādiņu katrs lielgabals šāvis", bet cilvēku likteņi. Muzejs, protams, vāc ne tikai atmiņas, bet arī visdažādākos priekšmetus, kas raksturo okupācijas laiku. Tie ir gan trauki, gleznas, grāmatas, paņemtas līdzi nometinājumā vai bēgļu gaitās, visdažādākie apģērbi, ieskaitot armijas formas un arī tautastērpus, no kuriem dažs ņemts līdzi pat nometinājumā un atvests atpakaļ. Dažs drosmīgais pat rūpīgi slēptu Latvijas karogu bija paņēmis līdzi. Šos priekšmetus daudz labāk nekā Okupācijas muzeja pagaidu mītnē Raiņa bulvārī, bijušajā ASV vēstniecības ēkā, varēs eksponēt jaunajā muzeja ēkā Rātslaukumā, uz to jāgaida vēl vismaz divus gadus.
Visu rakstu par Okupācijas muzeja audiovizuālajā krātuvē iegūtajām vēstures liecībām lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Spēka stāsti
Okupācijas muzeja vāktās represēto atmiņas rāda, ka totalitārie režīmi nespēja salauzt cilvēka garu. Taču bailes pavisam neizzuda arī pēc neatkarības atgūšanas. Tagad tām pievienojas jaunas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.