Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Sakta pie latvieša tautas tērpa: Limuzīnam - 35

Bez filmas_ Limuzīns Jāņu nakts krāsā _Latvija un latvieši neiztiek nevienos Jāņos, kur nu vēl šogad, kad oficiāli izsludināts Jāņa Streiča kinogads un Meistars rudenī svinēs 80 gadu jubileju. 

Viena no jubilejas dāvanām pašam režisoram un visiem viņa daudzo talantu cienītājiem būs grāmata Jāņa Streiča maģiskais reālisms, kuru izdošanai gatavo kinokritiķe Daira Āboliņa ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo un biedrības Ekrāns morālo atbalstu. Tāpat kā divās līdzšinējās grāmatās, kuras sarakstījis pats Jānis Streičs, arī šeit paredzama režisora klātbūtne, jo Daira Āboliņa ar Jāni Streiču ir "izrunājusi" katru no viņa 22 spēlfilmām, kas uzņemtas 43 gadu laikā, – no Kapteiņa Enriko pulksteņa 1967. gadā līdz Rūdolfa mantojumam 2010. gadā. Filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā 1981.gadā ir režisora Jāņa Streiča desmitā spēlfilma.

Filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) Jānis Streičs uzfilmēja laikā, kad katram latvietim bija sapnis ne tik daudz par savu kaktiņu, savu stūrīti (zemes), bet par savu... žiguli, raksta grāmatas autore Daira Āboliņa.

Ja nepaveicās, kā Mirtas tantei, vinnēt loterijā par 30 kapeikām vai, kā Jāzepam, uzvarēt sociālistiskajā sacensībā un saņemt mašīnu kā balvu, tad sapnis varēja izrādīties utopisks. Ar medmāsas vai vēsturnieces aldziņu, pat ar apsviedīgu vīru, kuram zelta rokas, tālāk par motociklu netikt. Faktiski diezgan skumjš kaislību stāsts, kuru latvieši ir iemācījušies no galvas un neatkarīgi no tā, ar kādas markas auto šobrīd brauc pa dzimtenes ārēm, par šo Streiča filmu domā ar smeldzi, prieku un lepnumu. Limuzīns Jāņu nakts krāsā latvietim ir kā tautas folklora, kuru nevajag daudz, bet tad, kad vajag, tad vajag. Un to nevar aizvietot ar Čaku, Plūdoni vai Ziedoni.

Jānis Streičs šo sižetu par vientuļo Mirtu un viņas klapatām ar radiem un netīšām iegūto limuzīnu scenārijā pārvērta, sadarbojoties ar rakstnieci Māru Svīri. Šis stāsts tolaik iznāca arī grāmatā un bija iekļauts Rīgas kinostudijas plānos. Tas bija reālistisks, asprātīgs un sirsnīgs. Kā zināms, neviena no šīm pazīmēm pati par sevi vēl negarantē šedevru. Var pasaules kino kultūrā atrast līdzīgus fenomenus – gan amerikāņu kino, gan britiem, gan itāļiem, gan krieviem ir savas nacionālās filmas, kuras palīdz uzskaņot sevi, savu ģimeni, dzimtu, pat tautu kā simfonisko orķestri pirms svētku koncerta.

Bet īstās saknes šīs filmas panākumiem un ilgdzīvotspējai ir vērts meklēt tepat. Universālas formulas, kā uztaisīt filmu, kas kļūst par saktu pie tautas tērpa, nav. To nezina arī Jānis Streičs. Ja tā būtu tikai filma par dzimtas kašķi ap mantojumu lauku mājās precīzā laika nogrieznī – pagājušā gadsimta 80. gados –, tā pa šiem gadiem būtu novecojusi morāli un estētiski, tāpat kā tas ir noticis ar daudzām mūsu filmām. Taču šajā filmā nekas nemainās, tāpat kā nemainās Šekspīra vai Blaumaņa lugās. Nāks jauni skatītāji (un pāris paaudzes jau ir izaugušas), nāks jauni interpretētāji, un Mirtas tantes pagalmā atkal ies kā gāganu karos. Nu, labi, kāds vairs nezinās, kas ir sirsniņmājiņa vai rokas izkapts, vai motocikls ar blakusvāģi, bet attiecību moduļi "māte–meita", "tēvs–dēls", jaunības mīlestība un vecuma vientulība ir arhetipiski un tāpēc universāli.

Filma ir ļoti labi strukturēta. Un, kaut arī tā atstāj tik viengabalainu iespaidu, ka, sākot skatīties, nav laika aiziet pēc tējas, tomēr filma sastāv no iekšējām novelēm, kuras savienot palīdz arī Raimonda Paula dziesmas. Faktiski mūzika ir tāda kā autora/režisora paša ironiskā iekšējā balss. Ko gan citu, kā "rikšiem bērīt’ es palaidu..." vai "aijā, ai-jai-jā...", vai "sens, tik sens ir tas stāsts..." par šo dzimtas traci savā ironiskajā tonī varētu teikt Radītājs!

Meklējot Latvijas senākajā kultūrā analogus, es tomēr apstājos pie dziesmu spēlēm un latviešu nerātnajām dainām. Tās sastāv no pantiem (epizodēm), katrai atsevišķajai dziesmiņai var būt gan atšķirīga toņkārta, gan iekšējā ritmika, ir iespējami atsevišķu rindu atkārtojumi, ļoti sazarota tēlu sistēma, un tomēr tās var uztvert kā vienu veselu dziesmu. Un tās var dziedāt gan kristabās, gan kāzās, gan bērēs. Katru reizi skanēs atšķirīgi, saglabājot dziļāko jēgu.

Jānis Streičs ir radījis latvieša pasaules modeli. Veca, vientuļa māte. Bērni izklīduši, izzuduši, ir daudz dažādas radniecības pakāpes ļaužu, kam ir savas intereses, tostarp savtīgas, un nav neviena tuvinieka. Ir kaimiņi, kuri, nomaļā lauku vidē dzīvojot, bieži vien ir kas vairāk par radiem. Tā tas ir bijis gadsimtiem ilgi.

Limuzīns Jāņu nakts krāsā burtiski apaug ar cilvēkiem. Ja par pasaules centru mēs pieņemam Mirtu (taču ne limuzī-nu!), tad ap viņu veidojas daudz un dažādas sarežģītības raksti un figūras. Mirta (Lilita Bērziņa) ir centrs, kad pagalmā parādās kaimiņu Jāzeps (Romualds Ancāns). Pēc būtības nevar teikt, ka viņi ir divi, taču Mirta nav viena. Tad Mirtas vēstule, kuras lasīšanu Dagnija (Olga Dreģe) pārtrauc pusvārdā, strauji maina ģimenes mērķus, un Karpatu kalnu vietā Tūteri kopā ar izlutināto un neapmierināto dēlu Uģi (Gundars Āboliņš) dodas apciemot vīra Ērika (Uldis Dumpis) bērnības vietas un viņa tanti ar jaunu auto aizauguša pagalma vidū. Es to sauktu par četrstūri (Jāzepam taču jāiet mājās).

Mirta joprojām ir centrs. Atliek sagaidīt Olitas ģimeni, viņas vīru ar "zelta rokām" Viktoru (Boļeslavs Ružs) ar elektrisko zāģi un smirdošu lapsu un seksapīlo Lāsmu (Diāna Zande), kura visu labāko mantojusi no mātes. Tagad viņi ir jau septiņstūru figūra, kuras centrs joprojām vēl ir Mirta. Tautas staigāšana ir tikai sākusies, un mēs pa laikam varam šo pasaules modeli paplašināt ar Jāzepa plašo saimi, kad tas ir vienkārši daudzstūris, un Mirta, lai kā censtos visus vienlaikus apsēdināt pie galda, ne vienmēr ir šis pasaules centrs. Kņada sētsvidū ir par skaļu, ir pārāk daudz jaunu balsu un rakstu, un figūru; trīsstūri, kuri savstarpēji mijas un pārklājas, vienlaikus joprojām ir lielā daudzstūra sastāvdaļa. Mirta pieslejas te vienam, te otram, te trešajam, mēģina situāciju ne tikai kontrolēt, bet arī vadīt, draudzīgas atskaites par situācijas attīstību sniedzot arī mazpilsētas milicim – viņai taču dokumenti kārtībā ("U menja dokumenti vse v porjadke!"). Taču spriedze pieaug. Vairs nav saprotams, kurš ar kuru kādu rakstu veido un kādā meldiņā tas būtu jādzied.

Visu rakstu par leģendāro filmu lasiet 17. līdz 30. jūnija žurnāla SestDiena numurā!

Top komentāri

Kvadrāts
K
"U menja dokumenti vse v porjadke!" Lai nu kurš, bet J.Streinčs "reālo komunismu" savās filmās spilgti parādījis. Gluži kā 2.Pasaules karu (Vālodzīte) un pēckara gadus (Līvsalas zēni).
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nestāsti man pasakas

Kā parasti, tuvojoties gada izskaņai, SestDienā piedāvājam kinodarbus, kas nedaudz lauž Ziemassvētku kanonu, ierastos žanrus, tematiku un, iespējams, arī labas gaumes žodziņus.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata