Lai aprunātos par motivāciju darboties studentu korporācijās, dodamies uz studentu pilsētu Jelgavu, kur tiekamies ar studentu korporācijas Ventonia filistru Arni Razminoviču un Sandru Grigorjevu, kura savukārt ir studenšu korporācijas Gundega filistre.
Neizstāstāmais magic
«Tu vari stāstīt, stāstīt, bet tas ir neizstāstāmi,» jau vēlāk, mūsu sarunas noslēgumā, atzīstas Sandra. "Kad esi ārpusē, tu nespēj saprast, kas tas ir, bet, kad esi iekšā, tu nespēj izstāstīt. Tas ir magic." Arī studentu korporācijas Fraternitas Arctica filistrs Dmitrijs Trofimovs korporāciju izdotajā žurnālā Universitas raksta: "Šo pasauli nav iespējams atklāt uzreiz, skatoties uz to no malas, to ir grūti saprast, jo lielākā daļa dzīves notiek tās iekšienē." Nudien, mums ir skaidrs, ko dara makšķernieku biedrība vai kaķu mīļotāju klubs, pat ja neesam ar šīm organizācijām saskārušies tieši. Taču, ar ko īsti nodarbojas studentu korporācijas un, pats būtiskākais, kāpēc tas mūsdienās joprojām ir interesanti ne tikai ilggadējiem vecbiedriem, bet arī tikko skolu absolvējušiem jauniešiem, no malas tiešām var arī netapt skaidrs.
Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas, slēgtas mūža organizācijas, un tieši šī noslēgtība veicina dažādu leģendu rašanos – ko tad tie puiši tur tajā savā mājā var tik ilgi darīt? Un vēl bez dāmām, jo sievietes savukārt biedrojas atsevišķi – studenšu korporācijās. Patiesībā "slēgta" nozīmē vien to, ka iestāties korporācijā ir iespējams tikai ar pārējo biedru piekrišanu. Tomēr tas nav neiespējami. Ja kāds students vēlas iestāties korporācijā, būtu lietderīgi palūkoties apkārt, vai paziņu lokā jau nav kāda korporāciju biedra. Taču korporācijas savās rindās ir gatavas uzņemt arī cilvēkus no malas. Jebkurā gadījumā tas gan nebūs īss un ātrs process.
Tā dēvētais fukšu laiks ir nosacīts pārbaudes laiks, kurā studentiem ar savu aktivitāti ir jāpierāda sava piemērotība korporācijas biedru rindām un jāiegūst "krāsas". Iespējams, būsiet pamanījuši korporantiem raksturīgās cepurītes ar nagu (jeb deķeļus, kā tās jāsauc pareizajā terminoloģijā), ko rotā trīs dažādas krāsas. Katra no šīm krāsām simbolizējot kādu noteiktu vērtību, kas būtiska konkrētajai korporācijai. Piemēram, studenšu korporācijas Gundega krāsas ir zaļš, zils un sudrabs. Zaļš simbolizējot dzimtenes zaļos laukos, zemes pamatu un dzimtenes mīlestību. Zils – skaidrību un cerības sasniegt savus mērķus. Savukārt sudrabs nozīmējot sievietes kluso, bet dziļo darbu.
Draudzība uz mūžu
Korporāciju pirmsākumi meklējami jau XI–XII gadsimtā, kad studenti ieguva akadēmisko brīvību. Savukārt mūsdienu latviešu studentu korporācijas sāka veidoties XX gadsimta sākumā. Būtiski piebilst, ka Latvijā teju vienlaikus tika dibinātas gan vīriešu, gan sieviešu organizācijas. Citur vīriešu korporācijas dibinātas agrāk, jo sievietēm gluži vienkārši nebija iespējams iegūt augstāko izglītību. Skatoties filmas par pirmskara Latviju, korporantu deķelis, šķiet, galvā ir teju katram, kas ir students. Tolaik to gandrīz varēja uzskatīt par studentu atpazīšanas zīmi. Pat daudziem mīļajā Latvijas Televīzijas seriālā Likteņa līdumnieki viens no Nārbuļu dēliem – Edgars, kurš ir students, – no Rīgas mājās atgriežas ar deķeli.
To pamanījusi arī Sandra, kura, līdzīgi kā citas korporācijas biedres, mēģinājusi atšifrēt, kuru korporāciju tad Nārbuļu dēls būtu pārstāvējis. Filmās gan nedrīkstot attēlot kādas konkrētas korporācijas simbolus, jo tos nēsāt drīkst tikai organizācijas biedrs. Droši vien deķelis par tā laika studentu atpazīšanas zīmi kļuvis tāpēc, ka 20.–30. gados korporantu īpatsvars bija diezgan liels. Piemēram, 1938. gadā Latvijas Universitātē studēja 6780 studentu, no kuriem 1767 bija studentu korporāciju biedri un 780 – studenšu korporāciju biedres. Korporanti tātad veidoja teju 40 procentu no studentu kopējā skaita. Šodien, kā saskaitījuši Sandra un Arnis, korporācijās apvienojušies ap 2000 biedru, kas studentu kopskaitā gan ir krietni mazāks procents nekā pirmās brīvvalsts laikā – vairs tikai 1–2%. Viņi abi gan arī novērojuši, ka pēdējā laikā interese par darbošanos šādās organizācijās aug.
Skaidrs, ka pirmskara Latvijā korporācijas bija būtiskākā vieta, kur studentiem pulcēties. Tā bija iespēja kautram lauku zēnam vai meitenei ienākt Rīgas sabiedrībā, iegūt kontaktus, lūgt palīdzīgu roku kaut vai sadzīvisku lietu risināšanā. Mūsdienās it kā ir daudz citu alternatīvu, kā jaunam studentam integrēties akadēmiskajās aprindās un, ļoti iespējams, arī citā pilsētā, taču Sandra stāsta, ka pati tā īsteni droši paļauties var uz korporācijas biedriem. «Pamata fundamentālā tradīcija korporācijās ir draudzība – draudzības apsolījums uz mūžu. Un tas taču ir aktuāli jebkurā laikā!» piebilst Sandra. "Mums Facebook var būt 200 vai 500 draugu, bet kas tad īstenībā ir tie mūsu draugi? Es korporācijā iepazinu cilvēkus, par kuriem tiešām varu teikt, ka tie ir mani draugi." Viņa to ir izmēģinājusi uz savas ādas, jo brīžos, kad bijis nepieciešams saukt kādu palīgā, atsaucās vien cilvēki no korporācijām.
Par tevi jau ir samaksāts!
Daudz pilsētas leģendu dzirdēts par to, kas tad tiem fukšiem jādara – jāapkalpo krāsneši un, muguru nepacēlušiem, jāpienes aliņš. Gan Arnis, gan citi korporanti, kam esmu to prasījusi, šādas runas gan sauc par pārspīlētām. "Pie mums iestājās pasniedzējs, kam bija 60 gadu, un viņš kā citi "fuksēja"," atceras Ventonia filistrs. "Nu, nav tā, ka es teikšu: "Fuksi, tīru glāzi!"" viņš vēl piebilst.
Būt fuksim neesot gluži verga darbs. Katrs varot darīt tik, cik ir gatavs darīt. Lai gan ikviena fukša mērķis esot iegūt krāsas un kļūt par pilntiesīgu korporācijas biedru, tad, kad pie tām tiek, esot nedaudz žēl, ka šis iesākuma posms jau garām. Jo fukša laiks, kā stāsta Arnis, ir bezrūpības laiks. Varot darīt visādas trakas lietas, taču atbildība par to īsti vēl nav jāuzņemas, – varot čakarēt krāsnešus un nedomāt, kā nomaksāt organizācijas maksājumus.
Visu Sarmītes Kolātes stāstu par korporācijām lasiet 2.septembra žurnālā SestDiena!