Lielāka par pavārgrāmatu: Intervija ar Lielās Latvijas sēņu grāmatas autorēm

Ir tomēr dažas izklaides, kuras latvietis var piekopt pat koronavīrusa pandēmijas laikā, kad visi teātri un sporta zāles ciet. Te es nedomāju vienkāršas pastaigas vai skrējienus svaigā gaisā, lai gan divu pēdējo nedēļu nogales, kad krasā kontrastā tukšajai Rīgai tās vārdā nosauktā jūras līča Kurzemes piekrastē visas autostāvvietas un ceļmalas bija tik pilnas automašīnu, cik pat karstā vasaras vīkendā reti dabū redzēt, skaidri apliecināja, ka Pētera Apiņa ieteikumi ventilēt plaušas ir uztverti pilnīgi nopietni. Taču tās joprojām pieejamās izklaides, kuras es domāju, ir divas: makšķerēšana un sēņošana. Abās nav lielas problēmas ievērot divu metru attālumu no otra makšķernieka vai sēņotāja (izņēmums ir vimbu cope pavasarī dažās populārākajās vietās, piemēram, pie Bauskas, kur makšķernieki stāv ciešā strīpā un, ja kāds savu auklu pārmet pāri kaimiņa auklai, seko tāda lamāšanās, ka sliktais metējs noteikti dabū cietušā potenciāli inficēto siekalu piles), un abās ir iespējams savienot patīkamo ar derīgo, proti, dabas baudīšanu ar pārtikas krājumu papildināšanu, kas koronavīrusa pandēmijas apkarošanas pasākumu izraisītās ekonomikas recesijas dēļ turpmāk būs īpaši noderīgi. 

No šīm abām izklaidēm demokrātiskākā ir sēņošana. Makšķerēšana principā prasa dažādu ikdienā citur īsti nelietojamu rīku iegādi, kā arī spēju šos rīkus salikt kopā, piesiet tiem auklu un āķi, turklāt ir jāiegādājas makšķerēšanas karte, kā arī jāzina, kad un kur, kādas un cik lielas zivis drīkst paturēt, kādas nedrīkst. Tikmēr sēņošanai pietiek ar ķēķa nazi, bet sliktākajā gadījumā var izskrūvēt sēni no sūnām arī bez tā un groza vietā var izmantot kreklu, cepuri, brunčus vai bikses, kā tas ir darīts tajos dažos trakajos sēņu gados, kad līdzpaņemtais grozs ātri vien izrādījās par mazu.

Sēņošanas vienīgā vājā vieta ir tā, ka sēņu sugu Latvijā ir daudz vairāk nekā zivju sugu, to skaitā vairākas ļoti indīgas, tāpēc sēnes ir labi jāpazīst, ja tās grib lasīt ēšanai. Jau minētās recesijas dēļ, kas var izrādīties arī ļoti smaga, sēņotāju interesēs būs lasīt visas ēdamās sēnes, nevis tikai baravikas, apšubekas un gailenes, kā varēja atļauties nu jau pagājušā ekonomiskā uzplaukuma sēņu rudeņos. Te nu pašā laikā nāk Latvijas Dabas muzeja mikoloģes jeb sēņu pētnieces Inita Dāniele un Diāna Meiere ar savu mūža darbu – Lielo Latvijas sēņu grāmatu, vērienīgāko izdevumu par sēnēm latviešu valodā! Lai gan izdevums ievada šogad svinamo Latvijas Dabas muzeja 175 gadu jubileju, pulcēšanās aizlieguma dēļ svinīga grāmatas atvēršana nenotiks, bet eksemplāru pietikšot visiem – ja pirmo izdevumu izķers, Karšu izdevniecība Jāņa sēta sola piedrukāt vēl. Tā kā Jāņa sētai ir interneta veikals, drūzmēšanās nebūs.

Vai Lielā sēņu grāmata ir jūsu mūža darbs?

Inita Dāniele un Diāna Meiere reizē.

Principā ir. 

Kad šis darbs sākās?

I. D. To, kā man tas sākās, tu principā redzēji, es Dabas muzeja Botānikas nodaļā sāku strādāt 1983. gadā, kad tu jau muzejā strādāji.

D. M. Es uz muzeju atnācu, kad Inita otrreiz aizgāja dekrētā, 1998. gadā. Sēnēm biju pievērsusies jau bioloģijas studiju gados.

Kuras bija jūsu bērnības sēņu vietas?

I. D. Es bērnībā vasaras pavadīju laukos – kā mani 1. jūnijā aizveda uz laukiem, tā 30. augustā savāca. Mani lauki bija Naukšēnu pusē Ziemeļvidzemē.

D. M. Līdz šai vietai varu pievienoties katram vārdam, tikai mani lauki bija Gaujienā.

I. D. Sēņoju kopā ar vecotēvu un vecomammu, un, kad tētis ar mammu vasarā brauca ciemos, gājām uz mežu ar viņiem. Sedas upes apkārtnē joprojām ir skaistie sēņu meži, tur bija manas pirmās sēņu vietas. No tiem laikiem atceros skatu, kādu pēc tam vairs nekur neesmu redzējusi, – ļoti daudz atmateņu govju ganībās! Es grāmatā sameklēju, ka tās ir lauka atmatenes vai tīruma atmatenes, ļoti labas ēdamās sēnes – tagad vairs kategorijas neskaita, bet tolaik tās skaitījās pirmās kategorijas ēdamās sēnes. Mēģināju to iestāstīt vecaimammai, bet viņa man nepakam nepiekrita. Nu kā lai tur nekļūst par mikoloģi? 

Tavai vecaimātei par attaisnojumu atgādināšu, ka tu pati man stāstīji, ka reiz esi redzējusi atmateņu pulciņā ieaugušu balto mušmirīti, kas ir ļoti viegli sajaucama ar atmatenēm.

I. D. Stāstīju, bet tas bija mežā, govju ganībās baltā mušmire nekādi nevar būt. 

Kā jūs novērtētu savu vecvecāku sēņu pazīšanas līmeni?

I. D. Viņi bija tradicionālisti, konservatīvi.

D. M. Manējie arī. Piemēram, alksnenes mana vecmāmiņa nelasīja, uzskatīja, ka tās nav no labajām sēnēm, jo apkārt bija pietiekami daudz labu mežu ar gailenēm, bērzlapēm, visvisādām bekām. Starp citu, mēs arī braucām sēņot uz Valkas pusi, tātad pavisam tuvu Initas bērnības mežiem.

Kā no vienkāršām sēņotājām kļuvāt par mikoloģēm?

I. D. Stājoties biologos, drīzāk zināju, ko negribu, nevis ko gribu bioloģijā darīt. Tobrīd arī svarīgākais bija tikt iekšā fakultātē, jo konkurss bija diezgan liels. Tomēr jau pirmajā kursā sapratu, ka mani visvairāk interesē sēnes. Otrajā biologu kursā bija jāizdomā specialitāte, trešajā notika specializācija, tad nokļuvu vispirms Botānikas un ekoloģijas katedrā, un tur jau vajag sīkāku specializāciju.

D. M. Man patīk jebkura joma, kuru varu sākt pētīt un nopietni aizrauties. Stājoties Bioloģijas fakultātē, domāju, ka mana interešu joma droši vien būs dzīvnieki. Tomēr arī par augiem man jau bija bijusi interese. Skolas laikā man kāda radiniece bija iedevusi augu noteicēju, tad mēdzu pļavā ieraudzītus nepazīstamus augus mājās noteikt. Pēc pirmā kursa mana prakses darba tēma bija aizsargājamie augi, un, kad nonācu Botānikas un ekoloģijas katedrā, mūsu skolotājs Edgars Vimba piedāvāja rakstīt bakalaura darbu Sēnes uz aizsargājamajiem augiem. Tā sākās mana pāreja uz sēnēm. Maģistra darbu rakstīju par koksnes sēnēm dabiskajos mežos.

Kā jūs atbildētu uz jautājumu, vai sēnes var iemācīties pazīt pēc grāmatas?

I. D. Tas atkarīgs no tā, kādā līmenī grib pazīt. Pazīt sēnes pēc grāmatas – tas jau ir nākamais līmenis. Iesācējs sēņotājs sēnes parasti iepazīst, sēņojot kopā ar mammu, tēti, vecmāmiņu... Kad jau gribas iepazīt kaut ko jaunu, tad vispirms skatās bildes sēņu grāmatās, pēc tam sāk arī lasīt tekstus.

Cik adekvātas ir bijušas bildes līdzšinējās Latvijas sēņu grāmatās?

Grāmata ar Miervalža Poļa zīmējumiem bija ļoti adekvāta. Fotogrāfijas senākās grāmatās, ar šodienas aci skatoties, gan bija diezgan pašvakas. 

Kādi attēli būs Lielajā Latvijas sēņu grāmatā?

D. M. Gan mūsu pašu fotogrāfijas, gan diezgan daudz arī no citiem cilvēkiem ņemtas. Reizēm ir tā, ka kāda parasta sēņu suga nenobildējas, jo liekas, ka tai mums būs daudz variantu, bet, kad sāk meklēt, izrādās, ka neviens nav īsti labs. Vienā brīdī saskaitīju, ka grāmatā ar fotogrāfijām un sīkiem aprakstiem ir 738 sugas. Tām katrai ir vismaz viena bilde. Kopējais skaits ir apmēram 1200 bilžu.

Tās visas ir cepurīšu sēnes?

Abas. Visādas! Cepurīšu sēņu tur ir vairāk nekā puse.

Bet tādas koronavīrusa izmēra sēnes arī ir aprakstītas?

D. M. Nē, tādu mums nav. Trīs piektdaļas ir cepurīšu sēnes, divas piektdaļas – pārējās, sākot ar gailenēm, pūpēžiem, piepēm... Vai tad gailenes nav cepurīšu sēnes?

I. D. Tās ir pa vidu. Cepurīte gailenēm ir, bet nav lapiņu, nav stobriņu, ir kroka.

D. M. Un cepurītes ir arī daudzām piepēm un adatenēm.

Cik sēņu sugu Latvijā vispār ir?

I. D. Makroskopiskās – ap diviem tūkstošiem.