Ēšanas ticību mode un patiesība

Ja uz pasauli lūkojas no ēšanas perspektīvas, dzīvot kļuvis aizvien sarežģītāk. Teju pirms gadsimta latviešu ēdienkarte bija skaidra – ēdām to, kas ir pieejams. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā liela daļa Latvijas meža dzīvnieku, arī cilvēks vasarā un rudenī paēst varēja vairāk, bet ziemā un pavasarī mazāk. Tolaik latvieši noteikti ēda vairāk ogļhidrātu (graudi, maize, kartupeļi) un mazāk dārzeņu, nekā šodien tiek rekomendēts. Tiesa, arī dzīves stils tad bija cits. 

Šodien jautājums, kādi ir tavi ēšanas paradumi, ir gluži dabisks. Medijos un blogos parādās dažādi teksti, kāpēc neēst vienu vai otru produktu, bet lielākie galējību atbalstītāji pat apgalvo, ka mūsdienu lielveikalu pārtika vispār ir kaitīga. Savukārt uzņēmēji atgādina, ka pārtikas ražošana tiekot ļoti uzraudzīta un ik pa laikam ciemos nāk kontrolējošās iestādes, piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests. Vēl visam pa virsu dažādajos alternatīvo uztura pieeju aizstāvju rakstos nereti tiek tiražēts stāsts par sazvērestības teorijām, ka viss strādājot pārtikas ražotāju vai farmācijas industrijas interesēs. 

Tomēr, kā zināms, jebkurā lietā var atrast kaut ko pozitīvu. Diētas gadījumā – ja cilvēks sāk ievērot kādu noteiktu diētu, pozitīvi ir tas, ka viņš sāk pievērst uzmanību savam uzturam. Gastroenterologs Anatolijs Danilāns bieži medijiem uzsvēris, ka veģetārieši un vegāni nedzīvojot tik ilgi kā "danilāni", tomēr viņi rūpīgāk sekojot līdzi uzturam un vairāk kustas. Arī citu ēšanas ticību pārstāvji sāk lasīt etiķetes, ievērot noteiktu ēšanas režīmu, retāk pārēdas. Šāda "jaunā dzīve" līdz ar to tiešām jau pēc neilga laika var likt justies labāk. Tomēr vai līdzīgu efektu nevarētu panākt, arī turpinot veco dzīvi ar nelielām izmaiņām? Piemēram, ēdot mazāk, ievērojot noteiktu ēdienreižu laiku, nepārēdoties, lasot, "kas produktam vēderā", vairāk kustoties, interesējoties par savu veselību. 

Glutēnam nē?

Latvijas celiakijas pacientu biedrības Dzīve bez glutēna vadītāja Anna Vilsone SestDienai atzīst, ka pēdējos gados tik tiešām novērota tendence, ka dažādas bezglutēna diētas ir modē. To varot secināt arī biedrības Facebook lapā. Vilsone lēš, ka tikai daļa aktīvo komentētāju ir celiakijas slimnieki vai cilvēki ar glutēna nepanesamību, kuru interešu aizstāvībai tad arī biedrība nodibināta. "Esmu lasījusi grāmatas, kur aprakstīti novērojumi, ka, mazāk lietojot glutēnu vai kviešus, uzlabojas arī citu cilvēku veselība," atzīst biedrības pārstāve, tomēr vienlaikus uzsver, ka reakcija uz dažādiem pārtikas produktiem ir individuāla un noteikti pirms kāda lēmuma pieņemšanas būtu jākonsultējas ar ārstu, jo arī glutēnā ir vajadzīgas un vērtīgas vielas, kuru iztrūkums celiakijas slimniekiem jāuzņem ar dažādu vitamīnu palīdzību. Turklāt, tā vienkārši ejot pa ielu un sagribot kaut ko ēst, realizēt bezglutēna diētu ir sarežģīti. Bezglutēna alternatīvu joprojām esot maz. Biedrības vadītāja novērojusi, ka tos, kuri bezglutēna diētai pievēršas modes dēļ, no tiem, kuriem tā ir ikdiena, var atšķirt pēc gatavības sarežģījumus pārvarēt. Ja tā ir izvēle, aptuveni pēc mēneša modes iedvesmotie padodoties problēmu priekšā.

Mazāk glutēna un kviešu gan varot palīdzēt justies labāk arī tiem, kuriem nav šī lielā aizlieguma veselības dēļ, saka Vilsone. Ar uzsvaru uz "mazāk" tam varētu piekrist arī ārsti un uztura speciālisti, tam noteikti piekritīšu arī es, jo pēc viesošanās pie lauku radiem, kur galdā ir tādas un šitādas plātsmaizes, kas obligāti jāpagaršo, pati sāku justies kā smaga bulciņa. Turklāt pateikt sev, ka tagad dzīvošu bez glutēna, nozīmē arī iespējas atklāt jaunas garšas. Man gan pašai šāds periods nekad nav iestājies, taču, tā kā, palielinoties pieprasījumam, parādās arī piedāvājums, esmu secinājusi, ka, piemēram, bezglutēna saldumi, jo īpaši kūkas, man ļoti garšo, un pie iespējas tos arī izvēlos. 

Būt keto un nepotēt bērnus?

Latvijas Universitātes psiholoģijas profesors Ivars Austers SestDienai skaidro, ka aizraušanās ar kādu diētu darbojas arī novitātes efekta dēļ, tā radot asi, ap ko uzbūvēt savu stāstu. Jauna dzīve – jauna iespēja saņemties! Taču kopumā ticību tam, ka izvairīšanās no glutēna, ogļhidrātiem vai kāda cita produkta vai produktu grupas ļaus dzīvot labāk arī tiem, kam nav specifisku veselības problēmu, Austers saista ar ticību maģiskajai domāšanai, kuras līmenis Latvijā ir augsts.