Vienpadsmit no rīta, Cēsis. Ģērbusies neilona apģērbā un ap gurniem aplikusi kompaktu somu, stāvu ceļmalā un rādu pretimbraucošajām automašīnām īkšķi. Esmu sajaukusi autobusu atiešanas laikus, bet man tuvākās stundas laikā jānonāk Valmierā. Ilgi arī nav jāgaida, līdz atrodos kāda spēkrata aizmugures sēdeklī, un mums sapasē galamērķi. Neilgi pirms tā sasniegšanas izstāstu otrai pasažierei par saviem dienas nodomiem, uz ko viņa atbild: "Daži cilvēki ir gatavi darīt patiesi trakas lietas, lai padarītu savu dzīvi interesantāku. Lūdzu, pasveicini!"
Ar "dažiem cilvēkiem" šoreiz bija jāsaprot igauņu dzejnieks un tulkotājs Marguss Konnula jeb Contra un viņa komanda, bet ar "trakajām lietām" – Margusa iniciētais Veidenbauma skrējiens, ko man labpatiktos pasludināt par aizvadītās nedēļas nogales vislabāk glabāto noslēpumu. Tiesa, neapzināti glabāto. Pirms vairākiem mēnešiem Facebook informācijas gūzmā pie manis nejauši atceļoja kāda pasākuma apraksts, kas bija visai kodolīgs. "Plānoju svinēt Eduarda Veidenbauma 150. jubileju, skrienot no viņa mājvietas Tērbatā, Tehtvere ielā, līdz viņa mājām Latvijā – Kalāčos. Apmēram 170 km. Kas vēlas, var skriet līdzi visu distanci vai tikai kādu mazu gabalu. Maršruts līdz šim vēl nav noteikts, bet gribas noteikti skriet caur Valmieru un būtiski neizstiept ceļu garāku." Līdz galam nesaprazdama, kas ir Marguss, kāpēc un kādā veidā viņš grasās veikt šo, maigi izsakoties, ievērojamo distanci, pasākumam tomēr atzīmējos kā ieinteresēta un tad par to aizmirsu, līdz, pati noskrējusi vairākus pusmaratonus vietējās sacensībās (tādējādi labāk saprazdama skrējēju apsēstību ar šo sporta veidu), atminējos par īpatnējo aicinājumu. Izlēmu sazināties ar tā iniciētāju, lai pievienotos posmā Valmiera–Liepas pagasta Kalāči (aptuveni 20 kilometru).
Veidenbaumiskais igaunis
Erudītākiem lasītājiem sirsnīgā un asprātīgā dzejnieka Margusa Konnulas, pazīstama ar pseidonīmu Contra, vārds nav svešs. Igaunijā viņu zina teju ikviens, arī ar Latviju viņam ir ciešas saites. Contras dzeju latviešu valodā ir tulkojis Guntars Godiņš, bet Contra pats ir apguvis latviešu valodu (tajā nu jau diezgan brīvi arī sarunājas), igauņu valodā sarakstījis grāmatu Mana Latvija un atdzejojis vairāku Latvijas dzejnieku daiļradi.
Vislielāko atzinību guvis viņa darbs Eduarda Veidenbauma tekstu atdzejā, kas bija pamats latviešu valodas apguvei, un humoristiskā/ironiskā redzējuma dēļ tiek vilktas paralēles abu dzejnieku daiļradē. Contra ir pazīstams arī kā garo distanču skrējējs, kura kontā ir neskaitāmi maratoni un vairāki ultramaratoni, arī Latvijas slavenākā ultra Rīga–Valmiera (107 kilometri), ko skrējēju aprindās ironiski dēvē par gladiatoru pastaigu. Ņemot vērā šos dzīvesgājuma pieturpunktus, nav vairs tik grūti saprast, no kurienes Margusam dzimusi iedvesma Veidenbauma skrējienam.
Neilgi pirms tā Latvijas Radio raidījumā Kultūras rondo Contra apstiprina, ka ir apņēmības pilns skriet no Tartu līdz Kalāčiem. Izrādās, pa to laiku esmu vienīgā, kas ar viņu sazinājusies. Apņemos Contram pievienoties Valmierā, kur viņa ierašanās tiek sagaidīta klusi un mierīgi.
Nākamajā dienā nevarēs paiet!
Šķiet, rāmajai Vidzemei Contras trakais skrējiens būs kaut kā paskrējis garām. Contram mīļajā Valmierā, kurā viņš 3. oktobrī vietējā krodziņā lasīja Veidenbauma dzeju, nemana nevienu sagaidītāju vai preses pārstāvi. Esmu tikai es, mana draudzene, kura pēdējā brīdī piekritusi pārbaudīt spēkus pusmaratonā, un mūsu šoferis. Uz brīdi pievienojas daži draugi, kuri vēlāk dodas ar Contru apsveicināties pa ceļam. Skrējienu no Veidenbauma studiju gadu dzīvesvietas Tartu Marguss sāka 29. septembrī pulksten 10.00, bet Valmierā solījies būt ap pulksten divpadsmitiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sestdiena 6.-12.oktobra numurā!