Plūdi Venēcijā un apdraudējums šīs pilsētas pastāvēšanai un cilvēkiem ir mazāk klimata pārmaiņu, vairāk absolūti neapdomīgu, bezatbildīgu un vienkārši muļķīgu lēmumu un rīcības virkne. Jā, arī klimata pārmaiņām te noteikti ir sava ietekme, taču jāatceras, ka arī klimata pārmaiņas lielā mērā ir iepriekš minēto lēmumu un rīcības rezultāts.
Bet kā tas viss sākās un kas ir galvenie iemesli?
Mājas dubļos un citas kļūdas
Venēcija jau kopš tās izveidošanās ir sliktais piemērs, kā un kur nevajag būvēt pilsētas. Līdzīgi kā pēdējās desmitgadēs privātmājas uzbūvētas Latvijas upju palienēs, kas ir regulāri un normāli applūstoša teritorija, faktiski pat var teikt – upes sastāvdaļa. Venēcija atrodas uz 118 saliņām, un, kā jau parasti, pastāv vairākas versijas par šīs pilsētas dibināšanu un veidošanos, bet vēsturnieki kā visticamāko izvērš šādu: tuvāko kontinentālās Itālijas pilsētu iedzīvotāji bēga no ģermāņu un huņņu iebrukuma, un daļa no viņiem šīs grūti pieejamās saliņas izvēlējās kā drošu patvērumu. Tas notika V gadsimtā, vēstures avotos parādoties pat konkrēts laiks – 421. gada 25. marta pusdienlaikā.
Skaidrs, ka no ienaidnieka bēgoši mierīgie iedzīvotāji varēja nebūt zinošākie ģeoloģijā un būvniecībā, bet galvenais apsvērums vietas izvēlei bija dabiskie šķēršļi, kas sargā no iebrucējiem. Tā nu lagūnas salu dubļos sāka celt mājas. Periodiski plūdi šajā vietā ir jau kopš laika gala, tātad kļūda numur viens: Venēciju sāka būvēt regulāri applūstošā vietā.
Daudzus gadsimtus venēcieši dzīvoja itin mierīgi, piemērojās dzīvei salu pilsētā, laiku pa laikam lielāki plūdi un vētras nodarīja postījumus, bet ne tādus, lai pilsētu vajadzētu pamest. Taču tad nāca XX gadsimts, kurā, šķiet, cilvēce ir pieņēmusi rekorddaudz pārsteidzīgu un greizu lēmumu. Izņēmums nebija arī venēcieši un modernie investori. Venēcijā sāka būvēt rūpniecisko ostu, naftas un citu kravu termināļus, padziļināja kanālus, noraka jūras gultni, ūdens piesārņojums iznīcināja piekrastes un zemūdens biotopus, milzu tankkuģi un pilsētas kanālos uzradušās motorlaivas radīja regulāru viļņošanos, ko vairs neabsorbēja veģetācija vai lagūnas seklākās vietas. Ēkas un krasti viļņu dēļ cieta arvien vairāk, un arī padziļinātās gultnes dēļ plūdi XX gadsimtā ir kļuvuši biežāki, jo jūras ūdenim ir vieglāk nokļūt līdz pilsētai.
Kā vēl vienu būtisku draudu salu un līdz ar to pilsētas stabilitātei zinātnieki pagājušā gadsimta vidū nosauca gruntsūdens izsūknēšanu. Attīstoties pilsētai un ostai, gan iedzīvotājiem, gan rūpniekiem un uzņēmējiem pieauga nepieciešamība pēc saldūdens, un tā ieguve arvien palielinājās. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados varas iestādes pat nolēma oficiāli aizliegt izsūknēt Venēcijas gruntsūdeņus.
Plūdu anatomija
Plūdus Venēcijā neizraisa lietavas, kā daudziem šķiet un kā kļūdaini dažkārt tiek minēts arī dažādu mediju ziņās. Tos izraisa vējš, ko bieži pavada lietavas, bet tām ietekme uz ūdens līmeni ir maza. Līdzīgi kā Latvijas piekrastē un jūrā ietekošo upju grīvās, tostarp arī Rīgā, plūdi rodas, kad spēcīgs un nemainīga virziena vējš pūš ilgāku laiku, sadzenot jūras ūdeni piekrastē un neļaujot upju ūdeņiem mierīgi ieplūst jūrā. Venēcijas gadījumā arī upes nevar daudz vainot, jo pati pilsēta atrodas gana tālu no kontinenta krasta un upēm.
Rīgā plūdus izraisa ziemeļrietumu, ziemeļu vēji, jo atrodamies Rīgas līča dienvidos, savukārt Venēcijā tie ir dienvidu, dienvidaustrumu vēji, jo pilsēta ir Adrijas jūras ziemeļos. Turklāt tieši šaurie līči, kāds ir Rīgas jūras līcis, vai Venēcijas gadījumā – šaura jūra, kāda ir Adrijas jūra, ir visjutīgākie stipru vēju gadījumā. Tie darbojas kā piltuve, proti, sākot pūst spēcīgiem dienvidu, dienvidaustrumu vējiem, Adrijas jūra kļūst par tādu kā piltuvi. Ūdens masas no visas jūras virzās uz ziemeļiem, kur jūra sašaurinās. Piemēram, teorētiski Triestei, kas ir vēl viena Itālijas pilsēta Adrijas jūras ziemeļos, arī varētu nākties ciest Venēcijas likteni, jo tā atrodas visšaurākajā jūras galā, tomēr tā ir uzcelta kontinentālajā daļā, kur pie jūras uzreiz sākas kalni, un līdz ar to pat liela ūdens līmeņa kāpuma brīdī tā joprojām ir pasargāta.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. novembra- 5. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!